Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Atkal viena...

Ceribasstars

bumburums

Patricia L
Es tieši viņu atceros, kā vilka ar ragavām no b/d, skrēja līdzi, kad es ar riteni, bieži atgādināja, ka es esmu visskaistākā, nepurpināja, kad lēkāju pa viņu pēc ilga reisa. Un viņš bija dzērājs vai alkoholiķis. Nezinu kā saukt, brīvajā laikā dzēra, bet darbu nekad nekavēja.
Vēl viens fakts. Vai es gribētu, lai viņi izšķiras manā bērnībā? Nē! Visdrīzāk ienīstu māti. Jo es kā bērns nesapratu, ka vispār dzer. Arī tad, kad pēc pastaigas man kafē tika saldējums, viņam šņabja glāzīte. Nekādu skandālu, ārdīšanās. Tikai raudoša māte. Tikai pieaugušā vecumā sapratu, kas ir kas.

Tev ir tas stāsts, kur vismaz bērnam bija vairāk labuma kā ļaunuma. Cerams, arī pieaugušā dzīvē.

Papildināts 18.06.2021 14:20:

magoņmaizīte Berta
Ārkārtīgi skumja aina, ja alkašs ģimenē ir Vienīgā cilvēciski laipnā persona....Ja māte nebūtu pieturējusi, tad jau nebūtu nevienas. Ne jau par pieturēšanu šeit māte (un citas personas tais Tomariņos) jāvaino
Pieturēšana ir atslēgas vārds, pirms kura nāk - izvēlēšanās.

Retrospektīvā šķiet, ka stāsta varones māte hronisko iedzērāju izvēlējās ar iepriekšēju nodomu, jo šķita, ka mērens žūpa ir vieglāk ietekmējams, vadāms, vainojams; pretī nerunās un darīs tā, kā viņa būs izdomājusi. Cilvēkam skaidrā varētu būt savs viedoklis, pārliecība, domas utt. Šāds cilvēks nav vadāms pa savam prātam.

Tikai dzeršana nesaglabājās patīkama komforta līmenī, bet pieņēmās spēkā.


Change your mind and the rest will follow!


magoņmaizīte Berta

bumburums

Tu iezīmē māti kā cilvēku ar ļoti nepatīkamu raksturu. Vīra Izvēlēšanās Tevis minēto iemeslu dēļ to tikai apliecina, bet nosodāmākais šai ainā IMHO, ko es arī gribēju pateikt, ir tāda attieksme pret pašas bērnu, kad alkoholiķis ir vienīgais cilvēciskais personāžs , kam pietiek laika, uzmanības, kādas uzslavas tam bērnam. Noteikti pati māte teiktu, ka Kādam jau ir arī Jāstrādā, nevis jāaplēkā sīkais lēvurs Kādreiz jau pilnīgi leģitīmi, pat godājami bija būt Likteņa lauztai, skarbai sievai, galvenais, ka dobes izravētas, gardīnes baltas un lielākais izslaukums visā kolhozā Un viss pašas nopelns.Un lai tā būtu, labu vīru nemaz nevajag, slikts ir noderīgāks. Vairāk vietas pašas varoņdarbiem.

bumburums

magoņmaizīte Berta
.Un lai tā būtu, labu vīru nemaz nevajag, slikts ir noderīgāks. Vairāk vietas pašas varoņdarbiem.
Precīzi.

Pašas izvēlēts "krusts kaklā" dod brīvību dzīvot tā, kā pati grib un skaidrā no vīra izspiest maksimumu, lai "izpirktu grēkus par dzeršanu".


Change your mind and the rest will follow!

Patricia L

bumburums
Es tagad nevaru atcerēties, līdz kādam vecumam neredzēju/neapzinājos problēmu. Līdz vidusskolai točna. Iespējams, ka "nebija tik traki". Mūžam raudošo, neiesaistošos mammu gan. Iespējams, tāpēc, ka tēvs apkārt nevazājās, piedzērās un gāja gulēt. Traki bija viņa dzīves pēdējos gados un manos 30+, kad parādījās kaut kāda agresija.

Kā tas ietekmēja manu dzīvi?! Tajā aspektā, ja mamma viņu būtu pametusi un ieviesusi svešu onkulīti vai audzinājusi viena ar babuļām, vai būtu labāk?!! Nedomāju. Man nebūtu labāk. Viņai iespējams.

Joprojām mīlu savu mammu, stāvēšu un kritīšu par viņu. Un tēvu atceros ar mīļumu, kaut pēdējie gadi bija traki. Esmu bezspēcībā viņam pat situsi.


adatainis

magoņmaizīte Berta
tā tak' slavenā LatvjuCietēja

Sviestabeka

pelēkais nezvērs
Kristīne izvēlas trakulīgo uzdzīvotāju un dzērāju Edgaru, kuram tās gaiļa spalvas spožākas nekā Akmentiņa kungam. Tik nez kāpēc beigu beigās ne vairs grib to krustu nest, ne vairs dzīvot kopā ar to nodzērušos noplukušo gaiļa spalvu īpašnieku, bet gan iedomājās, ka ar savām piekabēm nu varētu pretendēt uz Akmentiņa kungu..

Pilnīga taisnība. Es tak ar skolas gados pat iedomāties nevarēju, ka Kristīnei pie Akmentiņa jāiet. Mīlestība, romantika... Seratonīns, dopamīns... Prāts atnāk vēlāk, kad hormoni noplok. Tagad arī meitai novēlētu Akmentiņu, ne Edgaru. Bet domā, viņa klausītu? Labi, ka mūsu laikos tas krusts nav jānes visu dzīvi.


Nāks citi s..di, šitie aizmirsīsies.

Bet Tu saki, ka vispirms ir alko katru vakaru pa bišķiņam un tad kļūsti par alkoholiķi. Bet, kas liek sākotnēji lietot alkoholu katru dienu? Vai nav otrādi, ka "gēnos" jau ir alkoholisms un tā tas sāk izpausties?
Tas - katru dienu pa bišķiņam un tad vairāk - ir lielā daļā gadījumu, bet ir arī alkoholiķi, kas piedzeras 3x nedēļā, ne katru dienu, atsevišķos gadījumos ir alkoholiķi, kas nodzer nedēļas nogali, bet darbadienās nedzer, tad ir funkcionālie alkoholiķi, kas dzer katru vai gandrīz katru dienu, bet kopumā dzīvo arī absolūti normāli, nekavē darbu, neklaiņo apkārt, nekļūst agresīvi - katram savs režīms. Un vispār liela daļa alkoholiķu atrodas starpposmā starp sociālu iedzeršanu (kas ir ok, īpaši studiju laikos pieredzēta) un nodzeršanos - tur pa vidu ir diezgan daudz gradāciju un līmeņu. Tie, kas redzami uz ielām zilām sejām, jau ir pēdējais etaps, kad ķermenis sāk sabrukt, bet kopumā alkoholismu iedala 3 stadijās - pirmā ir iedzeršana bieži un daudz, otrā ir, kad parādās jau fizioloģisks pieradums, no rītiem ir abstinence un nepieciešams dzert tālāk, trešā stadija ir, kad cilvēkam jau sākas intelektuāla degradācija un ķermenī rodas dažādas disfunkcijas. Tas, ko mēs tautā apzīmējam ar alkoholiķi, ir trešā stadija, dažreiz (ja ir redzēta abstinence) - otrā. Bet kopumā arī otrās stadijas alkoholiķi var novilkt 10 gadus vienā režīmā, un no malas pat nepateiksi, ka alkoholiķis, ja nu vienīgi rītos no viņa dažreiz "nes". Pirmo stadiju pat te, cālī, liela daļa neatzīst par alkoholismu

Alkoholisms var būt gēnos, bet tas nav obligāti. Zinātne vēl strīdas, vai alkoholisms tiek nodots no mātes dēlam un no tēva meitai vai otrādi - no mātes meitai un no tēva dēlam. Bet, ja viens no vecākiem ir alkoholiķis, tā ir predispozīcija bērniem. Taču tas nenozīmē, ka par alkoholiķiem kļūst tikai tie, kam vecāki dzer - nē, mierīgi var nodzerties arī bērni no labām ģimenēm.
Jautājums, kad sākas alkoholisms, ir interesants. Esmu domājusi kaut par savu gadījumu, un man šķiet, ka man alkoholisms sākās jau pirms 10 gadiem, kad piedzēros/daudz iedzēru katru piektdienu, lai gan pirms 7 gadiem, piemēram, 2 gadus alkoholu nelietoju necik. Bet, atceroties, ko es jutu pret alkoholu jau pirms 10 gadiem, es teiktu, ka mana mīlestība uzplauka jau tad. Kopumā - cilvēks var lietot alkoholu katru dienu dažus mēnešus, viņš tāpēc nekļūst par alkoholiķi. Bet ~pusgada laikā jau rodas tāds pieradums pie šāda rituāla un atpūtas, ka kļūst grūti no tā atteikties. Atteikties vēl var, protams, bet tas jau sagādā kaut kādu tukšuma sajūtu vakaros, kad parasti bijusi iedzeršana. Un te ir tā bīstamība, es teiktu - tieši šajā brīdī cilvēks vai nu saprot savu predispozīciju un no alkohola atsakās pavisam vai gandrīz pavisam, vai viņš turpina iedzert katru vai teju katru dienu. Ja turpina iedzert - tad viss, cilvēks ir norakstīts, jo alkoholisms ir ne tikai slimība, bet arī dzīvesveids, pieradums pie konkrētām sajūtām, tradīcija. Cilvēks vēl var nedzert katru dienu, var pat nedzert vairākus mēnešus, bet tad - hops - un pēkšņi kaut kas notiek, piemēram, darbā ļoti slikta diena. Un tam cilvēkam pirmā doma, kas pazib galvā, ir - varētu mazliet iedzert šovakar, un viņš iedzer arī. Tad notiek kaut kas labs - un atkal pirmā doma ir, ka varētu iedzert, nosvinēt, relaksēties. Un tā tas aiziet, celiņš uz veikalu ir veiksmīgi iemīts un turpmāk arī regulāri tiek mērots, jo situācijas, kad varētu iedzert, tikai pieaug ģeometriskā progresijā. Sākumā cilvēks vēl labi kontrolē sevi - es 2.5 gadus dzēru 3-4 alus katru dienu, brīvdienās vairāk. Bet pamazām deva pieauga, 2-3 vakarus tās jau bija 5 pudeles, kad nākamajā dienā jādomā, vai vispār var pie stūres sēsties. Tad iedzeršana sākas agrāk - sākumā pudele tiek atvērta, teiksim, 19 vakarā, bet pēc pāris gadiem jau 17:00, tiklīdz darbs beidzas. Un tā tik uz priekšu. Es, piemēram, nemaz otrajā alkoholisma stadijā nenokļuvu, man nevienu reizi nav bijis abstinences, man nevienu reizi nav bijis tā, ka jādzer kaut kas, kas man negaršo - nē, man bija mans dzēriens, vienmēr nopirkts pietiekamā daudzumā, kad beidzās, aizgāju uz veikalu vēlreiz vai, ja veikals ciet, gāju gulēt. Un es būtībā pārtraucu dzert ļoti agri, AA sapulcēs dažs labs teica, ka nesaprot, ko es tur daru, jo es biju tikai uzaudzējusi atkarību, bet vēl nepaspēju nedz nolaist latiņu, nedz kaut ko pazaudēt dzeršanas dēļ. Bet viens cits alkoholiķis no AA stāstīja, ka viņš sākumā esot izdzēris savu dzērienu un gājis gulēt, bet pēc pāris gadiem jau saucis taksi, lai tas atved kādu divlitreni ar aliņu vai šņabi. Tie stāsti ir dažādi, bet tās ir detaļas, kas atšķiras. Kopumā visus vieno slimīga atkarība no alkohola. Un alkoholiķis tiešām var ar naidu skatīties uz alkoholu, pat izgāzt to tualetes podā - un pēc stundas čāpot uz veikalu atkal.

Un, beigu beigās, kas man lika iedzert katru dienu. Pirms 15 gadiem man bija 4 mēnešu periods, kad es arī iedzēru katru dienu. Tad apnika no rīta justies slikti, pārgāju uz iedzeršanu nedēļas nogalēs - un mierīgi, bez kādiem pārdzīvojumiem. Un ilgus gadus nodzīvoju pārliecināta, ka es nekad neatsākšu iedzert katru dienu, jo tie rīti tiešām bija drausmīgi, ar spēcīgām paģirām. Taču pirms 5 gadiem šķīros no vīra, toksiskām attiecībām, pamazām mani pārņēma depresija, darbā iestājās krīze - un tad, pirms 3 gadiem, notika viens ļoti smags gadījums, kad es nolēmu ceturtdienas vakarā izdzert pudeli vieglā Lambrusco. Nu super man sanāca - pārdzīvojumu noriju, žvingulītī saņēmos tālākai dzīvei, un no rīta - ha, nekādu paģiru! Nekādu, absolūti nekā - jutos tieši tāpat, kā katru darbadienas rītu. Piektdienā, protams, iedzēru, jo beigusies darba nedēļa, sestdien arī nedaudz iedzēru, svētdien nedzēru, jo tas man ilgu laiku bija svēts likums - svētdienās neko un necik. Un tad pienāk pirmdiena, un man ir ļoti smaga diena darbā, es vakarā atgriežos mājās kā samalta, un pēkšņi atceros - he, bet ceturtdien taču tīri labi bija ar to Lambrusco, varbūt šodien arī pamēģināt? Domāts - darīts. Otrdien atkal kārtējā mega smagā diena darbā, vēl strīds ar bijušo vīru, un 18:00 es domāju, kāpēc gan šovakar nepaņemt to Lambrusco. Nu, nav iemeslu nedzert. Un tā tas viss arī aizgāja. Bija dienas, kad neiedzēru, bija pat mēnešiem gari periodi, kad neko nelietoju, bet vienmēr, absolūti vienmēr atgriezos uz savas taciņas. Jo tas rituāls, tā tradīcija jau ir ieseivota, viss, balle beigta. Tā tie alkoholiķi top. Ja tagad jāpasaka konkrēts brīdis, kad es kļuvu par alkoholiķi - tad tajā ceturtdienā, kad bija pirmais Lambrusco. Jau tik agri, lai gan vēl 2.5 gadus pēc šīs ceturtdienas neviens cits, izņemot bijušo vīru, neredzēja un nenojauta, ka esmu atkarīga.

Papildināts 18.06.2021 20:50:

Un vēl - par to tēti, kuru bērns mīlēja un kurš kļuva neciešams tikai daudzus gadus vēlāk. Kā jau minēju, alkoholiķis var dzert 10 gadus un uzturēt normālu sadzīvi un ikdienu. Tas, ka tētis vēl skrēja pakaļ ritenim un blakus saldējumam ierāva šņabja glāzīti, ir pirmā stadija, varbūt agrīna otrā stadija. Neviens alkoholiķis jau uzreiz nekļūst pretīgi smirdīgs, nočurājies un netīrs bomzis, kas kļaņčī naudiņu odekalonam. Es vispār biju normāla, funkcionētspējīga sieviete - pa dienām strādāju, vakaros mazliet iedzēru. Un tikai es pati zināju, ka atvaļinājumā es ar meitu dodos uz pludmali un somā man limonādes pudelē ir vīniņš. Bet no malas izskatās, ka dzeru limpeni, un spēlējos ar meitu, sauļojos - normāla diena pludmalē. Tas periods, kad es vairs nevaru un negribu aiziet uz pludmali ar meitu (un savu dzērienu termokrūzē vai limonādes pudelē), man nemaz neiestājās. Un tagad noskatos uz vienu tuvu draugu, kuram kāreiz aprit kādi 20 gadi funkcionālā alkoholiķa ādā - nu, drīz būs plīsiens, drīz viņš kļūs par to pretīgo tēti, kuram var iesist. Bet 20 gadus bērni viņu ir redzējuši kā dzerošu, bet kopumā normālu tēti. Un viņš neapstājās, atšķirībā no manis.

Problēma, ka tiešām vinu mīlu,

Ja apzinās, ka cilvēks rada otram ciešanas, bet sevi sāpinot paliek kopā tad, tā nav mīlestība, bet līdzatkarība vēlme pēc sāpēm. Mīlēt var attālināti, nedarot pati sev pāri. Jāmīl, pirmkārt, ir sevi un savu veselību.

Mīlestība ir pozitīvas jūtu kopums, kas ceļ un pilnveido, nevis negatīvs un degradācija.

Sveikas!

Ar lielu interesi lasīju " Nobijusies" raxstīto!

Diemžēl, manis 20 gadus ilgā laulības dzīve nākamajā nedēļā tiks šķirta! Arī mans vīrs dzēra tikai pa piektdienām, tad jau sāka arī sestdienās un , ja bija iespēja arī svētdienā( brīvdienu dzērājs) , darba dienās nenormāls darbaholiķis, mājās praktiski neredzējām! Klienti, objekti tie bija svarīgāki par ģimeni! Kompānijas dvēsele, vienmēr pozitīvs un atvērts, BET man vienā dienā pietika, pateicu, ka šādi dzīvot vairs nevēlos ,ne sekundi, ne dienu, ne minūti!! Devu 3 mēnešus laiku, lai izdomā, vai vēlas mainīties un saglabāt ģimeni , jo tā turpināt dzīvot es nevēlos mums ir divi forši bērni 12 un 15 gadi! No tās dienas, kad pateicu, ka tā vairs nevēlos dzīvot ( pagājis pus gads),mēs sākām dzīvot atsevišķi , viņš tusēja un dzēra visas brīvdienas, es sapratu, ka viņam viss pofig un mainīties nevēlas! Viņš arī piekrita paraxstīt papīrus un izskatījās, ka tie 20 gadi viņam kā kaķim zem astes un sejā ne kripatiņas pārdzīvojumi, jo tagad nebūs vairs sievuks, kurš piektdienā teiks: " nu lūdzu šodien nedzer"

Man pašai iet ļooti smagi, esmu izraudājusi Daugavu Daugavas, es ļooti pārdzīvoju un raudu katru dienu, jo 20 gadi nav mazs laiks, tas ir ļoti daudz un bija taču labi laiki! Eju pie psihologa un strādāju ar sevi, jo daudzus gadus esmu bijusi līdzatkarīgā! Es nekad nebūtu domājusi, ka tik smaga emocionāli un fiziski var būt šķiršanās, es ļoti ceru, ka drīz tā sāpe un vilšanās pāries, jo pēdējos gadus dzīvoju cerībā, ka cilvēkam tuvojās 40 gadi, kad beidzot nāks pie prāta, bet tā bija tikai mana cerība......


Lusesita

Nobijusies

Atklāti sakot, šie ir tavi pagaidām pirmie un vienīgie teksti, kuri izklausās (izskatās) sakarīgi, pārliecinoši, stabili, bez pretrunām un mistikas. Tam, ko tu tagad raksti, var ticēt, to var saprast. Grūti pat aptvert, ka šo raksti tu, it kā pavisam cits cilvēks.

Vienīgais, ko es tagad nesaprotu, ir - vai tie iepriekšējie notikumi jāskata šajā jaunajā gaismā? Šeit minētais toreiz tika notušēts, netika izcelts kā svarīgs?

Jo tikai tagad tu minēji, kāpēc vīrs norobežojās kopā ar bērnu.

Tu labi raksti. Varētu sarakstīt pat grāmatu...

Papildināts 19.06.2021 07:30:

Ladyladylady

Žēl, ka tā notika ar jums, apbrīnoju tavu drosmi un spēku pārraut šīs važas. Tikai turies, jo tas vēl nav viss. Uznāks brīži, kad liksies - ai, varbūt vajadzēja vēl paciesties, lai vai kā... vīrs tomēr bija... un vai tad es viena tāda.. reku citi šito pārcieta un vecumā čubinās kopā atkal... nav vieni...

Būs vēl daudz pārdomu un gaidu, cerību. Turklāt viņš jau pavisam no tavas dzīves nepazudīs, bērnu dēļ. Tomēr nepadodies.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18420105