Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Atkal viena...

Ceribasstars

Sindy5
Ļoti labi par līdzatkarīgajiem pateici.


Lusesita
Nu, pirmkārt, jāņem vērā, ka pēdējos gados man kopumā izveidojās krāšņa slimību buķete, 6 dažādas diagnozes, no kurām alkoholisms un depresija bija tikai kāda daļa. Tāpēc jā, es savās tēmās neizpaudu visu, kaut vai tādēļ vien, ka arī stāsts par alkoholismu ir tikai daļa no mozaīkas, kas varbūt izskaidro vienu vai otru sižeta līniju, bet kas nav simtprocentīgs pamatojums visai ainai kā tādai. Otrkārt - bet no manis nemaz nevar un nevajag gaidīt kaut ko mega sakarīgu. Es nemaz neesmu vesela un stabila persona, neraugoties uz to, ka esmu daudz maz izārstējusies no depresijas un izdegšanas sindroma, man joprojām ir veģetatīvā distonija, kas nav ārstējama, un personības traucējumi, kas gūti bērnībā un kurus es nekad nevarēšu izskaust. Robežstāvokļa traucējumi nemaz tik viegli nepadodas terapijai, medikamenti ir obligāta ikdienas sastāvdaļa, lai vismaz daļēji kontrolētu lēkāšanu starp 2 galējībām. Es esmu te rakstījusi par to, kādā vidē esmu augusi, un tas ir atstājis neatgriezenisku iespaidu uz visu manu būtību - es ne tikai nezinu, kas ir normāli, bet es, pat gribēdama, nevaru uzvesties normāli. Piemēram, Tu pat nenojaut, kādus resursus man, līdz 14 gadiem smagi atskaldītai būtnei, kuru vecāki nekad nav samīļojuši, nekad nav pateikuši, ka mīl, nekad nav pievērsuši uzmanību vai veltījuši laiku, prasa bērna audzināšana. Kad man piedzima bērns, es biju pilnīgi pārliecināta, ka es jau nu gan savu bērnu audzināšu bez jebkādas vardarbības - bet mans mantojums dara savu, un tikai tādi paši dauzītie sapratīs, cik drausmīgs spēks ir vajadzīgs, lai tad, kad ir situācija un nevaldāms niknums uz bērnu par kaut ko, es tomēr nepaceltu to roku un neiesistu. Jo tas vienmēr būs mans pirmais un automātiskais reflekss bezspēcībā un niknumā, jo es jau tikai to esmu redzējusi. Un ko tas prasa - kaut pusstundu veltīt bērnam to nedalīto uzmanību, jo es garīgi to nespēju, es visu laiku aizplūstu savās domās, pēkšņi uzsāku mazgāt traukus vai locīt veļu. Es neesmu pieredzējusi, kā tas ir, kad mamma spēlējas ar mani - un es pati esmu nespējīga spēlēties, jo manī nav tāda uzvedības kodeksa, vienkārši iztrūkst kaut kāds fails. Tā kā jā - no manis gaidīt kaut kādu sakarību ir lieki, tās ir tikai atsevišķas tēmas, kuras es labi pārzinu un par kurām varu spriest. Bet Dievam visādi cilvēciņi vajadzīgi

Cilvēks kas pabeidz jaunu bērnu ražošanu var mierīgi atļauties klūt par 1. Pakāpes alkoholiķi.
Ha, būtu jau forši, ja to 1.pakāpi varētu iekapsulēt. Bet dažu gadu gaitā tā pāriet 2.pakāpē, un šis process ir neapturams. Tāpēc - to var mierīgi atļauties tie, kas ir gatavi vēlāk vai nu smagi ārstēties, vai nu beigt dzīvi zem tilta.

adatainis
ideāli uzrakstīts. Cik ilgi nedzer?

Nemaz ne tik ilgi. Process sākās pirms pusotra gada, pa šo laiku ir bijušas 3 noraušanās uz dažām dienām, bet man tie posmi nav bijuši tik smagi, es diezgan ātri spēju salikt ainu kopā un atkal atsākt normālu dzīvi. Turklāt katrā reizē izlobīju daudz ko derīgu, un rezultātā pēdējos 5 mēnešus pat nav bijis kārdinājuma iedzert. Bet es esmu arī daudz strādājusi ar savu domāšanu - pēdējo gadu katru dienu gāju garās pastaigās un klausījos intervijas ar alkoholiķiem, šausminājos, kurp tas var novest, ieklausījos padomos, izpētīju alkoholisma zinātnisko pusi. Tagad esmu ļoti labi apbruņota, ja tā var teikt. Un tagad arī tādi Jāņi, kad apkārt putos alus, mani nebiedē, es zinu, ka man to vairs nevajag. Bet es jau rakstīju - es patiesībā neko tāāādu nepaspēju piedzīvot. Kopumā tikai 2.5 gadi ar daudz maz kontrolētu alkohola patēriņu vakaros un beigās 2.5 mēneši pastāvīgā reibumā, priekš alkoholiķa tas nekas nav, parasts alkoholiķis dzer 10-15 gadus, kamēr noripo dibenā un ir spiests vai nu ārstēties, vai nu nobomžoties. Mani 3 sabutiļņiki joprojām dzer, un es tikai attālināti vēroju, kā pamazām evolucionē slimība. Viens no viņiem jau 2x zaudējis darbu, otrs tuvākajā laikā zaudēs tiesības, jo vakaros vairs nespēj kontrolēt patēriņu un tas ir tikai laika jautājums, kad viņu no rīta noķers policija, bet trešais jau degradējas intelektuāli, sākušies nepārtraucami monologi, varoņstāsti, kas nereti atkārtojas, meli utt. Traki, bet tur no malas neko nevar izdarīt, jo jebkāda palīdzība ir iespējama tikai tad, kad cilvēks godīgi sev atzīst, ka ir alkoholiķis. Tāpēc AA sapulcēs sarunas uzsākas ar - Andris, alkoholiķis

Papildināts 19.06.2021 20:37:

4-5 ali dienā- tas ir baigi daudz, kur nu katru dienu.
Īstenībā tas atkarīgs no tā, kā konkrētais indivīds panes alkoholu, cik veikli strādā viņa aknas un kāda ir viņa masa, nevis vai tā ir sieviete, vai vīrietis. Man vienmēr ir bijusi ļoti augsta tolerance pret alkoholu - jau 14 gados, kad citi pakrita zem galda, es tikai sāku iesilt. Tā kā 4-5 ali var arī nebūt nekas daudz. Ne reizi neesmu aizgājusi gulēt piedzērusies pēc 4 aliem, tikai tāds patīkams atslābums. Bet lielai daļai sieviešu gan varētu būt reibums no šāda apjoma, tam piekrītu. Zinu vīrieti, kas pēc 4 aliem drīkst vēl sēsties pie stūres, jo nav sasniegtas tās 0.5 promiles. Tāds organisms.

Pēdējās izmaiņas: Nobijusies, 19.06.2021 20:40.

Nobijusies

Ja Tu 1,5 gada laikā 3 reizes esi ,,norāvusies", tas ir tikai pats, pats ceļa sākums, par izmaiņām domāšanā etc var sākt domāt, var sākt spriest, kad to 1,5 - 2 gadus nedzer vispār nemaz.

Arī par to, ka pēc 10 - 15 gadiem jebkurš alkoholiķis būs zem tilta vai smagi ārstēsies, nebūs gluži tiesa. Kaut gan mana dzīves pieredze rāda, ka laikam gan pastāv būtiskas atšķirības starp ,,plostniekiem" un tiem, kas dzer katru dienu. Tāpat, ja cilvēkam ir fiziska vai psiholoģiska atkarība, tas gan nav daudz pētīts, ne?

Sabiedrībai kopumā vispār ir smaga kolektīvā zemapziņas ciešanu programma. Nevajag neko paciest, vajag lietas risināt un runāt, veidot tā, lai justos komfortabli, un tās mainīt. Tas ir process un aktīvā darbībā, nevis tikai aprunāšana virtuvē pie galda, cik viss ir slikti, vai kaimiņu aprunāšana. Aktīva darbība un lietu virzība, tas ir katra pienākums, nevis cietēju un upuru lomā. Atbildības uzņemšanās par savu dzīvi, tas sabiedrībai ir jāapzinās un jāsaprot un jādara.


Storm
Ja Tu 1,5 gada laikā 3 reizes esi ,,norāvusies", tas ir tikai pats, pats ceļa sākums, par izmaiņām domāšanā etc var sākt domāt, var sākt spriest, kad to 1,5 - 2 gadus nedzer vispār nemaz.
Piekrītu. Es arī domāju, ka, ja es tagad pateiktu, ka man nekas vairs nedraud, tas būtu kā minimums bold. Ir cilvēki, kas atsāk pēc 4 gadiem, ir cilvēki, kas atsāk pēc 10 gadiem utt. utjp. Bet nepiekrītu par izmaiņām tieši savā domāšanā, izmaiņas ir, taustāmas. Pēdējo 4 mēnešu laikā ir notikušas dažas man ļoti smagas lietas (par vienu tepat bija tēma, bet bija arī citi notikumi, piemēram, atgriešanās darba vidē pēc izdegšanas sindroma, pirmajā darba dienā es biju iedzērusi 8 dažādus medikamentus, jo man šķita, ka es mirstu), kuras pirms gada nebūtu izturējusi, bet pagaidām vēl nav ienākusi prātā doma iedzert. Vispār tādas idejas nebija, bija pilnīgi cits mehānisms, arī nelabs, bet nesaistīts ar alkoholu. Tā kā kaut kas mainījies ir, bet nezinu, kas tieši, kas tagad ir citādāk un kāpēc neuzradās tā vēlme problēmas risināt ierastajā veidā. Varbūt pēc mēneša, piemēram, gadīsies kaut kas tāds, ka neizturēšu. Bet šāds risks ir arī tiem, kas nedzer daudzus gadus, tāpēc AA alkoholiķu sauklis ir - šodien skaidrā. Jo par rītdienu neviens nezina.

Tāpat, ja cilvēkam ir fiziska vai psiholoģiska atkarība, tas gan nav daudz pētīts, ne?
Raidījumos, kurus es klausījos, narkologi runāja, ka pastāv alkoholisma gēns un ir cilvēki, kuri kļūst par alkoholiķiem ar pirmo dzērienu. Pati zinu vienu vīrieti, kas pirmo dzērienu pagaršoja 19 gadu vecumā, uzreiz sāka ļoti aktīvi dzert un pēc gada jau bija miris no alkoholisma izraisītiem bojājumiem. Bet kopumā tiem, kam ir alkoholisma gēns, alkoholu labāk vispār nelietot, jo ir fiziska predispozīcija. Tāpat ir cilvēki, kas psiholoģiski ir tendēti uz atkarībām, piemēram, es arī tāda esmu, man visu dzīvi ir bijušas vairākas atkarības, mainījušies tikai atkarību objekti. Bet vēl nav kārtīgi izpētīts, kā attīstās atkarības tiem, kam attiecīgās smadzeņu daļas ir tendētas uz atkarību, respektīvi, kāpēc vienam tā ir smēķēšana, citam alkohols, bet vēl kādam azartspēles. Taču daudziem atkarībniekiem ir uzreiz vairākas atkarības - alkohols un cigaretes, alkohols un azartspēles, alkohols un opioīdi utt.

Lusesita

Nobijusies

Paldies!

Pagaidām no visa tikai par to spēlēšanos un nedalīto uzmanību. Nevaru īsti atcerēties, ka mamma ar mani būtu kaut kā ipaši spēlējusies. Tolaik tas nebija modē. Neatminos arī, ka man būtu to vajadzējis. Es pati mācēju sevi nodarbināt. Un visādas galda spēles man tā riebjas un garlaiko, ka es pat nezinu, kā varētu ar bērnu paspēlēt ko tādu. Nav obligāti jāspēlējas, tieši var parunāties, darot kādu darbu, lokot veļu utt. Man prātā, ka mamma kaut ko stāstīja, kamēr darbojās virtuvē vai adīja. Vēlāk tas mums abām bija pilnīgi kā rituāls, piemēram, kopā gatavojot ēst vai tīrot sēnes, vai atkaulojot ķiršus, mēs vnk runājām, smējāmies, pārrunājām grāmatas... Tev nav mākslīgi jāpievēršas uz pusstundu, neņem tik burtiski. Vnk radi situāciju, kur jūs dabiski esat kopā. Tas var būt brauciens, pastaiga, iepirkšanās. Labi būtu ekskursija, pārgājiens. Nav tā laikā arī visu laiku jāžadzina, var būt kopā klusējot un vnk veicot vajadzīgās darbības.

Aizbrauciet uz skaistu vietu dabā, aizbrauciet peldēties, apskatīt kaut ko. Nelietojiet tā laikā mobilos un gadžetus.

bumburums

Lusesita
Tas var būt brauciens, pastaiga, iepirkšanās. Labi būtu ekskursija, pārgājiens. Nav tā laikā arī visu laiku jāžadzina, var būt kopā klusējot un vnk veicot vajadzīgās darbības.
Tieši tā. Kopīga darbošanās vieno.


Change your mind and the rest will follow!

Norma Džīna

izlasīju Nobijusies
rakstīto. Nu bomba tiešām. Ļoti godīgi , sakarīgi un reizē arī biedējoši. PAldies , ka biji tik atklāta. Tur ir ko padomāt.

LaureL

Nobijusies
liels paldies par tik garu un interesantu ieskatu. man tēvs arī alkoholiķis un vispār Latvijā ļooti daudziem apkārt ir tēvi alkoholiķi, tāpēc jo īpaši noderīgi lasīt šo.


Nu re, es atkal te... mēnesis apkārt un pēc solījumiem- es nekad vairs, es mainīšos, atkal viss tas pats. Sviests.
Atkāpei: mani vecāki bija alkoholiki, tēvs nomira, man 6 gadi bija, uzaudzināja vecvecāki, mīlēja, bet kaut kas vienmēr pietrūka.

Tagad: iešu pie kouča, sākšu Kundalini jogu praktizēt, strādāšu ar sevi, jo saprotu, ka otra puse nemainīsies.

Pozitīva zina: pagājušā nedēlā, kad vīrs bija pazudis, sakritība, bet bērnības draugs- skaists, muskulains, galants- uzaicināja pastaigāties. Es piekritu. Diena izvērsās gara, līdz 1:30 naktī. Es sen nebiju jutusies tiiiiik sieviškīga, tik loti novērtēta, vienkārši par to, ka esmu. Es runāju daudz mulkības, bet sanēmu tiiiik daudz komplimentu. Es uz mājām braucu kā padsmitgadniece, kura jūt, ka nedrīkstēja pa kluso iet prom no mājām, bet tu to izdari un nejūties vainīga.
Eh dzīve, kurai nevar sagatavoties, nekad

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18420105