Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Ekspektācijas vs realitāte

Raine

Raine

Labdien!

Sen te neviens vairs nedzīvo un caurvējš pūš pa visiem logiem un durvīm.

Ik pa laikam iedomājos kā iet "vecajiem" adoptētājiem.

Ik pa laikam padomāju kur mēs esam šobrīd un knapi atceros ko sagaidījām kad gājām uz adopciju, bet skaidri atceros ka nekam tādam nebijām gatavojušies un pat iedomāties ko tādu nespējām.

Mūsu realitāte ir tāda ka esam ģimene ar diviem īpašiem bērniem. Mēģinām nodrošināt bērniem ( bērnu spējām) atbilstošu izglītību. Jau daudzus gadus dzīvoju nevis tikai adoptētāju realitātē, bet arī īpašo bērnu vecāku realitātē.

Vai mēs nožēlojam ka šie bērni ir pie mums? Noteikti ka nē. Ik reizi, kad paskatos uz bērnu, sažņaudzas sirds kas ar viņu būtu ja būtu palicis bērnunamā. Esmu pateicīga ka varu būt bērniem blakus un meklēt risinājumus bērnu atbalstam, lai bērni var attīstīties savā tempā un nejusties pamesti un lieki.

Bet skaidrs ir tas ka viss šis stāsts nav skaista pasaka "mazs bērniņš ģimenē", bet gan daudz smagāks un izaicinošāks stāsts par realitāti. Un noteikti tas ir nopietns pārbaudījums pieaugušo attiecībām un pašiem sev - cik mēs esam atbildīgi par saviem pieņemtajiem lēmumiem.

Jā, ik pa laikam domāju par "jaunajiem" adoptētājiem ar kādām domām un gaidām gaida bērniņus rindā un vai ir gatavi uzņemties jebkuras sekas, kādas nāk līdz ar adopciju. Būsim reāli, daudziem bērniem dēļ vecāku dzīvesveida var būt veselības problēmas vai arī gluži pretēji - bērns var būt atstāts bn dēļ veselības problēmām. Protams, vēl visa nezināmā iedzimtība, ģenētika. Manuprāt šīs ir lietas par ko ir jābūt reāliem. Bet es noteikti nesaku ka šiem bērniem nav vajadzīgas mājas. Un kā vēl ir. Bet te ir tas brīdis kad jāapdomā mērķis kāpēc iet uz adopciju, jo rozā brilles beigās var nebūt nemaz tik rozā.

Prieks ka tagad adoptētāji tiek apmācīti. Vienus kursus arī es izgāju. Bet jāsaka ka skarbo realitāti tur nesaredzēju. Bet, protams, daudz noderīgas lietas uzzināju kas būtu mums kā adoptētājiem noderējušas jau pirmajam bērnam ienākot ģimenē.

Intereses pēc varbūt "vecie" adoptētāji var sasaukties un padalīties pieredzē kā iet? Kādas bija domas un gaidas stāvot rindā uz adopciju un kāda ir realitāte pēc nu jau daudziem gadiem? Pieļauju ka daudziem arī rozā briļļu stāsts ir izdevies.

P.S. Man ir prieks pazīt daudzus atbildīgus cilvēkus, kas saskaroties ar grūtībām, nemet plinti krūmos, bet iet un cīnās par bērnu iespēju dzīvot cilvēcīgu dzīvi. Es lepojos ar Jums visiem!


nia07

Kad lēmums adoptēt bija pieņemts, daudz lasīju,īpaši te - cālī, apmeklēju kur vien varēju atrast seminārus un kursus. Biju sagatavojusies (morāli), ka būs jāiet caur uguni un ūdeni. Rezultātā pirms sešiem gadiem pārvedu mājās savu bērniņu un rozā briļļu periods vēl tagad nav pārgājis! Izjutu vienīgi to, ka emocionālais vecums ir mazāks, nekā fiziskais. Veselība ļoti laba, intelekts - ļoti labs. Ļoti mīļš, dzīvespriecīgs un foršs bērns! Varbūt tīņu gados būs kādi pārbaudījumi.

<cenzēts>

Komentārs neatbilda foruma lietošanas noteikumiem.

Pēdējās izmaiņas: NobodyIsPerfect, 26.09.2021 11:41.

<cenzēts>

Komentārs neatbilda foruma lietošanas noteikumiem.

Pēdējās izmaiņas: NobodyIsPerfect, 26.09.2021 11:42.


<cenzēts>

Komentārs neatbilda foruma lietošanas noteikumiem. Komentāra autore tiek lūgta nerakstīt šajā diskusijā. Paldies!

Pēdējās izmaiņas: NobodyIsPerfect, 26.09.2021 11:44.

mikausite

Raine
Paldies, ka padalījies un uzturību turpmākajā ceļā.

Papildināts 26.09.2021 13:01:

Mums ir savs īpašais bērniņš un ir ļoti grūti. Un zemu noliecu galvu to vecāku priekšā, kuri adoptē īpašo bērniņu.

Paldies, Raine, par diskusiju!

Man rozā briļļu periods bija stipri īss, jo pirmo adoptējām īpašo bērniņu. Varētu teikt, neapzinoties, ko tas nozīmē. Kādus pirmos piecus gadus dzīvoju ar ilūziju, ka ja ļoti centīšos, un gan jau mīlošā māju vidē, bērns kļūs par parastu resgali, kas ne ar ko neatšķiras no citiem, kā tikai ar savu piedzimšanas stāstu. Īpašais bērns tomēr ir un paliek īpašais bērns, un nu jau īpašais skolnieks. Un es slāpēju savu vēlmi pasargāt katrā brīdī (parastā skola, parastie pulciņi), jo nu jau jāsāk iekļauties ne vienmēr viesmīlīgajā sabiedrībā. Adoptētājvecākiem un īpašo bērnu vecākiem ir lielāks risks uzkāpt uz pāraprūpes grābekļa.

Otrais adopētais bērns ienāca jau īpašā bērna ģimenē un gribi vai negribi, rodas salīdzinājumi, un viņš pieprasa to pašu statusu, to pašu īpašo (ap-)rūpi, jo kāpēc lai viņam pienāktos mazāk? Parasts regalis, kas ne ar ko neatšķiras no citiem bērniem.

Vai vajadzētu dot skarbo realitāti? Hm, vai es nenobītos pirms adopcijas un nenobremzētu, ja man kāds būtu parādījis manu "nākotnes realitātes video", kādi brīži var būt? Domāju, ka pietiek ar faktiem (ka īpašā bērna statusu var neredzēt pirms adopcijas, vai tas var nebūt iestājies), citu pieredzi un risinājumiem.

Par īpašajiem bērniem - šodien dzirdēju radio kampaņu par to, ka kuru gan interesē, ka VVF nemāk spēlēt vijoli. Svarīgākais, ko cilvēks māk, prot, ko dara ar sirdi un dvēseli. Šis būtu ļoti svarīgi mūsu vispārējā, gan arī ārpusklašu izglītībā. Arī īpašais bērns grib dejot, kaut nespēj nostiept rociņu, gan arī muzicēt, kaut dzirdes aparāts nekompensē visas frekvences. Bet nu lūk, kā tas būs ka skatē viens bērns to rociņu nenostieps... Slāpēju sevī vēlmi iet un skaidrot, ka īpašais bērns, dodiet iespēju iekļauties, utt. un skatos, kur nav tādas dresūras uz rezultātu, kā Raine raksta: "meklēt risinājumus bērnu atbalstam, lai bērni var attīstīties savā tempā un nejusties pamesti un lieki".

Raine

Džozefīne
Kādus pirmos piecus gadus dzīvoju ar ilūziju, ka ja ļoti centīšos, un gan jau mīlošā māju vidē, bērns kļūs par parastu resgali, kas ne ar ko neatšķiras no citiem, kā tikai ar savu piedzimšanas stāstu
Jā. Šī ir viena no piedzīvotajām situācijām un arī no citiem dzirdēta šāda pieredze. Tas ir tas skarbais mirklis kad saproti ka tikai ar mīlestību un mājām nepietiks. Un mēs jau visi zinām, ka adoptēta bērna attīstība var būt iekavēta un tāpēc arī var savlaicīgi nepamanīt kādas svarīgas nianses kas norāda uz kādu saslimšanu vai diagnozi. Tas ir būtiski, lai pēc iespējas agrāk varētu uzsākt bērnam terapijas, ja tādas nepieciešamas.

Bet nu lūk, kā tas būs ka skatē viens bērns to rociņu nenostieps...
Īpašais bērns ātri iemāca saprast ka nekas nenotiks ja tā rociņa arī nemaz tik stalti nenostiepsies. Es to uztveru par acu atvēršanu uz daudz plašāku un vienkāršāku pasauli. Tu novērtē cilvēku tādu kāds ir, novērtē visu to ko viņš var un priecājies par katru jaunu prasmi.

Kopumā jau tas viss nebūtu tik grūti, ja mūsu sabiedrība būtu gatava pieņemt cilvēkus tādus kā ir. Un lielākais smagums kā reiz ir nolikt tos spilvenus ceļa malā un izraut ēkršķus. Un te pilnībā varu piekrist ka šie bērni ātri var nokļūt pāraprūpē, bet kurš tad viņiem palīdzēs ja ne mēs? Kurš viņus tā mīlēs? Es sen vairs nekautrējos prasīt priekš bērniem atbilstošu atbalstu un attieksmi.

Paldies ka padalījies pieredzē. Cik novērots parasti tie, kam iet grūtāk, klusē un neko nestāsta. Bet kā reiz tas viss ir jāizrunā. Jānorunā nost no sirds.

Galvenais ir meklēt risinājumus.

Papildināts 27.09.2021 22:55:

mikausite
Paldies, ka padalījies un uzturību turpmākajā ceļā.
Mīļš paldies! Jums arī lai pietiek izturības un pacietības! Lai izdodas atrast kādus brīvus brīžus savu resursu atjaunošanai!

Papildināts 27.09.2021 22:58:

nia07
Ļoti mīļš, dzīvespriecīgs un foršs bērns! Varbūt tīņu gados būs kādi pārbaudījumi.
Nav jau obligāti jābūt grūti.

Mīļi un forši ir viņi visi. Tikai ar dažu palaišanu dzīvē ir grūtāk un ar dažiem ir vieglāk. Tas arī viss. Ne visi ir gatavi grūtākajam scenārijam ( nu man tā šķiet, bet varbūt kļūdos).

Paldies Raine! Aktīvi aizkadrā sekoju līdzi forumam, kad Tavā ģimenē ienāca bērni, un arī manējā. Tieši šodien iedomājos kā iet mums "vecajiem adoptētājiem" un atradu Tavu ierakstu. Mums ir līdzīgi - esmu īpašā bērna vecāks, nu jau skolnieka mamma. Realitāte no bērna attīstības &perspektīvas viedokļa patiesi nav iepriecinoša, lai neteiktu vairāk. Un tomēr, pat nespēju iedomāties viņu izaugam bērnu namā. Vai es mainītu savu lēmumu, ja zinātu šo iepriekš - nē! Adoptēju ļoti mazu un visas neārstējamās diagnozes nāca ar krietna laika nobīdi (dzīvojot slimnīcās&rehabiblitācijas centros utt. esmu satikusi fantastiskus vecākus ar saviem bio bērniem ar ļoti skarbām un vēl skarbākām diagnozēm, un diez vai būtu prātīgi meklēt cēloņsakarību starp dg. un adopcijas faktu). Esmu priecīga par mūsu satikšanos un šobrīd dzīvojam ar domu izbaudīt katru dienu. Ekspektācijas veidoju esošajā realitātē un sākotnējās vairs nav aktuālas. Joprojām elpoju ar pārliecību, ka bērnam/-iem ir jādzīvo ģimenē, un ja patiesi nav iespēja būt kopā ar saviem īstajiem vecākiem, kas protams ir ideālais variants, tad cits ģimenes formāts ir vispiemērotākais. Un bērnam ar īpašām vajadzībām pilnīgi noteikti ir nepieciešama ģimene!


Raine

Saulesdarzs
Man prieks ka man ir izdevies kādu kluso lasītāju izsaukt uz paklājiņa

Paldies par pieredzi. Viennozīmīgi, visiem bērniņiem jāaug ģimenēs. Par to pat nav diskusija.

Es ar apbrīnu skatos kas notiek šobrīd Kapseļu ielā, kā tur tik ļoti tiek piestrādāts pie tā lai bērni atrastu savas ģimenes. Bet nu ģimenes arī tam tiek sagatavotas. Visu cieņu.

diez vai būtu prātīgi meklēt cēloņsakarību starp dg. un adopcijas faktu
Jā un nē.

Es atceros kā mēs pašā sākumā ar pirmo bērnu gribējām ļoti pierādīt ka viss ir iespējams kā parastā ģimenē ( ka atšķiras tikai bērna ienākšanas veids), ka bērniņš padzīvos mājās un nomierināsies un viss būs mums baigi forši . Nu ne gluži tā ir. Un mūsu ikdiena ir pat diezgan ievērojami savādāka nekā parastajās ģimenēs ( ja tā var to saukt). Es nesen atklāju ka es nemaz nezinu kā tas ir kad ģimenē aug parasts bērns un kāds vispār ir dzīves ritms ar bērnu bez īpašām vajadzībām. Un pār mani nāca tā atskārsme ka tās pasaules tomēr diezgan ievērojami atšķiras. Un es pat redzu un jūtu kā man ir nomainījies viss paziņu loks, jo man nav jau īsti ko parunāt ar parasto bērnu vecākiem, jo es nesatraucos lai manam bērnam būtu sarkanā liecība, mana galvenā baža lai viņš ir sekmīgs un kaut ko iemācās. Citās ģimenēs runā par prestižām skolām, mana interese ir atrast skolu, kurā bērnam vispār var /māk kaut ko iemācīt un atrast pulciņus, kur bērnu pieņem un pedagogs ir gatavs ar viņu strādāt.

Un saprotams ka ir daudz īpašie bērni arī bioģimenēs. Un ir daudz smagākas situācijas un bērnu diagnozes. Protams, tas tā ir.

Es tikai vēlos vērst uzmanību, lai tomēr topošie adoptētāji saprot ka situācijas var izveidoties dažādas un pastāv diezgan liela iespējamība ka medicīnas dokumentos nu neieraudzīs visas bērna kaites. Adopcija tas nav paspēlēties ar lellītēm, nu gluži tāpat kā ar bio bērnu. Bet adopcijai apakšā ir vēl tas psiholoģiskais faktors - man bija iespēja izvēlēties un ja nu kas, ir jau vēl tas laiks kad var atteikties no bērna.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18422709