Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Ekspektācijas vs realitāte

Raine

skaim

Paldies, Raine, ka nedaudz reanimēji šo pamirušo "cāli". Ienāku regulāri, paskatos ka šis neelpo un aizeju... Domāju - vai nu visiem ļoti labi iet, vai arī tik slikti, ka nav vaļas runāt.

Tikko nosvinēju bērnam dzimšanas dienu. Pusi no viņas vecuma esam nodzīvojušas kopā. Rozā brilles bija, rozā brille ir, tikai reizēm jānopucē, jānotīra, jādzidrina stikliņi. Biju gatava visam kam, bet nezināju kas būs un kā. Zināju, ka viegli nebūs. Nu ir tā ,kā ir - cīnamies, mācamies, strādājam, meklējam problēmām risinājumu, meklējam palīdzību. Bērnam nav kaut kādas īpašas problēmas, bet tās, kādas ir cenšos mazināt. Negaidu lai izaug profesors, bet lai var mācīties parastajā skolā, lai var pilnvērtīgi parūpēties par sevi, lai bērns ir laimīgs, izbauda bērnību, priecājas un dara nelielas blēņas. Esmu laimīga, ka pieņēmu lēmumu adoptēt bērniņu. Nespēju iedomāties dzīvi bez sava bērna. Dzīve ir pilnībā mainījusies - viss. Ne jau tāpēc, ka tā gribējās, tā sanāca domājot par bērnu un viņa vajadzībām. Darba joma cita, dzīves vieta cita, draugi citi un pati citādāka. Lai Jums visām pietiek pacietības, sirds siltuma, mīlestības un spēka būt māmiņām saviem burvīgajiem bērniem!


Dormice

Raine
Varbūt ka jaunajiem labāk nezināt Ja man pirms teiktu kā būs (iespējams, ka teica, bet es gribēju dzirdēt), es laikam neticētu.

Vai es kaut ko nožēloju? nē. Un lai cik tas klišejiski neizklausītos, tad manuprāt man bērni vairāk iemācīja un deva vairāk nekā es spēju dot. Sākumā, protams, es atklāju, ka man ir virkne ne tik patīkamu īpašibu (ko pirms bērniem pat nenojautu).

Kopumā mums iet labi. Teorētiksi īpašai bērns ir tikai viens - pirmais. Kāds brīdis pagāja, kamēr vispār pamanīju, ka viņš atšķiras. Es domāju, ka es biju tik lielā eiforijā pēc tik ilgas gaidīšanas, ka man bija vienalga vai viņam ir kāda lieka ekstremitāte Tad bija mēģinājumi "padarīt" viņu tādu pašu kā visi. Un beigās, nokļuvu pie laba psihologa, kas man paskaidroja, ka bērns rīkojas pilnīgi normāli atbilstoši savai diagnozei. Un sāka darbu ar mani

Ar otro un trešo pagaidām (tpu tpu tpu) nav lielu problēmu. Dažas fiziskas kaites, kas ir iedzimtas, bet ar to var sadzīvot. Un varētu jau likties, ja ar pirmo mums gāja traki, tad kāpēc ņēmām vēl divus. Tieši tāpēc, ka domājām, ka diezvai stipri trakāk var būt.

Reizumis uznāk sevis žēlošana, kāpēc mums nevar būt kā citiem normāliem cilvēkiem. Bet zini, mūsu diagnoze varbūt apgrūtina dzīvi, bet attīsta tādas personības škautnes, kas atšķir viņu no citiem bērniem un par to es viņu mīlu bez gala. Visus trīs.

Ja būtu jāizvēlas, ietu visu to pašu ceļu.

Lepojos, ka esmu viņu mamma!

Raine

skaim
Dormice
Meitenes liels paldies ka padalījāties ar savu pieredzi . Tiešām prieks dzirdēt ka pozitīvais vilnis ir pāri visam un tas tikai pierāda to cik spēcīgas personības ir adoptētāji.

skaim
Dzīve ir pilnībā mainījusies - viss. Ne jau tāpēc, ka tā gribējās, tā sanāca domājot par bērnu un viņa vajadzībām. Darba joma cita, dzīves vieta cita, draugi citi un pati citādāka.
Jā diezgan precīzi. Man šķiet ka tā ir liela māksla saredzēt bērna vajadzibas pāri visam - savai karjerai, glamūra dzīvei utml. Vienkārši ir kaut kāds trigerītis kas Tev liek intuitīvi iet to ceļu.

Rozā brilles bija, rozā brille ir, tikai reizēm jānopucē, jānotīra, jādzidrina stikliņi.
Tas tik skaisti izklausās . Šis ir jāatcerās .

Dormice
Sākumā, protams, es atklāju, ka man ir virkne ne tik patīkamu īpašibu (ko pirms bērniem pat nenojautu).
Nu nevar būt!!! Neticu !!

Un beigās, nokļuvu pie laba psihologa, kas man paskaidroja, ka bērns rīkojas pilnīgi normāli atbilstoši savai diagnozei. Un sāka darbu ar mani
Jā tas ir tas kas man skauž, ja kāds saka ka ticis pie laba psihologa kas māk labi rakt un strādāt. Es vairs nevaru saņemties, jo negribās atkal tukši iet tērēt laiku un naudu. Bet ja zinātu ka kāds ir patiesi labs, tad ietu .

Reizumis uznāk sevis žēlošana, kāpēc mums nevar būt kā citiem normāliem cilvēkiem.
Mhm. Tā reizumis tiešām uznāk. Bet tas vairāk kaut kādos pik brīžos. Tā jau tas ikdienas skrējiens ir tik jaudīgs ka nav jau daudz laika sevi žēlot. Bet ir milzīga gandarījuma sajūta par katru brīdi kad ir izdevies tikt pāri vētrām un atrast risinājumus dažādām problēmām un redzi kā bērns savā tempā progresē.

Cik labi ka mums ir dota iespēja būt par to aizvēju mūsu bērniem.

esenif

Intereses pēc varbūt "vecie" adoptētāji var sasaukties un padalīties pieredzē kā iet? Kādas bija domas un gaidas stāvot rindā uz adopciju un kāda ir realitāte pēc nu jau daudziem gadiem?
Neatceros, par ko domāju, gaidot bērnu. 15 gadi tomēr pagājuši. Atceros tikai, ka ar vienu bērnu sliecos domāt, ka tie, kam ir problēmas un grūtības ar bērnu, par maz viņu mīl. Otrais bērns no šitā veiksmīgi izārstēja.

Arī mani bērni, cits vairāk, cits mazāk ir bijuši ar īpašām vajadzībām, tomēr laikam nekad to neesmu spējusi līdz galam pieņemt un ir izdevies atrast risinājumus, kas mums spējuši dot vērā ņemamu uzlabojumu. Šobrīd mācību ziņā ne vienu pie īpašajiem vairs nevaru pieskaitīt un ir o.k. (spēj labi apgūt parasto programmu, ar labām sekmēm mācās mūzikas skolā).

Savādāk visi pieņemtie bērni ir bērni ar īpašām vajadzībām, jo viņi ir piedzīvojuši savas ģimenes zaudējumu - ar to visu dzīvi jāmācās sadzīvot. Nav vērts dzīvot ilūzijās par to, ka adopcija to var izmainīt.

Ja runā par ekspektācijām un realitāti, tad man lielākā vilšanās bija pašai sevī, jo bez bērniem es biju labās domās par sevi un man šķita, ka slikts garstāvoklis vispār nemēdz būt. Joprojām mācos pacietību un samierināties ar to, ka nav iespējams dzīvot kā pēc grāmtas un kļūdas, nevarēšana ir normāla dzīves daļa.


О нас думают плохо лишь те, кто хуже нас,  а те, кто лучше нас, им просто не до нас. /Омар Хайям/

Raine

esenif
Atceros tikai, ka ar vienu bērnu sliecos domāt, ka tie, kam ir problēmas un grūtības ar bērnu, par maz viņu mīl. Otrais bērns no šitā veiksmīgi izārstēja.
Jā, katrs bērns mūs no kaut kā ārstē. Pirmais bērns mani izārstēja no teicamnieces sindroma.

Joprojām mācos pacietību un samierināties ar to, ka nav iespējams dzīvot kā pēc grāmtas un kļūdas, nevarēšana ir normāla dzīves daļa.
Tad jau varbūt vismaz kaut kur es Tev "iedzenu" .

Arī mani bērni, cits vairāk, cits mazāk ir bijuši ar īpašām vajadzībām, tomēr laikam nekad to neesmu spējusi līdz galam pieņemt un ir izdevies atrast risinājumus, kas mums spējuši dot vērā ņemamu uzlabojumu. Šobrīd mācību ziņā ne vienu pie īpašajiem vairs nevaru pieskaitīt un ir o.k. (spēj labi apgūt parasto programmu, ar labām sekmēm mācās mūzikas skolā).
Cepuri nost! Baigais malacis! Es to nespēju. Man nav tik lielas rakšanas spējas.

Prieks dzirdēt kā visiem iet. Visi turās vienādi vai otrādi, bet virs ūdens

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18422709