Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Kad adopcija ir pareizais lēmums?

Smooth.and.peaceful

Pat īsti nezinu, ar ko lai sāk, bet vēlētos uzzināt pieredzējušu adoptētāju viedokli par vismaz kaut ko no manis rakstītā...

Man ir laba ģimene - labs vīrs, kuru mīlu, foršs bērns skolnieks, un tuvojas 40 gadu jubileja. Vienmēr abi ar vīru esam zinājuši, ka vēlamies otru bērnu, un pašlaik būtu bijis ideālais brīdis, lai bērnu radītu. Bet vēl arī man daudzus gadus ir veģetatīvā distonija smagā formā, un bez zālēm esmu grausts, kā rezultātā pēdējā laikā sāku domāt, ka iznēsāt bērnu šādā situācijā būtu nepareizi - lietojot zāles, es apdraudu bērnu, nelietojot zāles, es būtībā esmu invalīde. Pirmā grūtniecība bija ļoti smaga, augsts risks uz saglabāšanu, daudz pārdzīvoju, un diemžēl uz bērnu tas atstāja graujošu iespaidu - ir neārstējama CNS slimība, kas nav tā smagākā un ar kuru var sadzīvot, bet diemžēl sekas ir, ikdienā nepieciešamas terapijas, ļoti daudz uzmanības, pacietības utt. Un tad vēl ir trešā lieta - jau ~5 gadus domāju par to, ka ap 40 gadiem vēlētos adoptēt bērniņu, ja būtu tāda iespēja (šeit domāju tieši - vai finansiāli to varētu atļauties). Īsti nemācēšu to loģiski izskaidrot, kāpēc man ir šāda vēlme, jo tas vienkārši šķiet kā kaut kas, kas man ir jādara, it kā liktenis to būtu lēmis, it kā tā būtu pareizā lieta, ko darīt. Un tagad, ar visu to, ka saprotu, ka pareizais lēmums būtu man manus gēnus vairs nepavairot un neriskēt ar grūtniecību, ar to, ka pašlaik skaidri zinu, ka vēlos otru bērnu, un ar to, ka tuvojas tie 40 gadi, arvien skaidrāk izkristalizējas tas, ka IR, ir pienācis laiks adopcijai. Un šeit sākas smagas pārdomas, ar kurām mokos un par kurām varbūt jūs varētu ko pateikt.

1. Es neesmu par šo jautājumu konkrēti un skaidri runājusi ar vīru, jo zinu, ka viņš ir pret adopciju. Esmu vairākas reizes gadu garumā par to ieminējusies, teikusi, ka es par to domāju un ka es to nākotnē vēlētos, un viņš ir bijis šokā un atteicies to pieņemt - līdz pat tam, ka aizbrauc prom uz laukiem uz vairākām dienām nomierināties. Es, godīgi sakot, nezinu, kas notiktu ar mani un vīru, ar mūsu laulību un ģimeni, ja es ietu uz adopciju par visu cenu. Man pašai iekšēji ir sajūta, ka man var nākties izvēlēties starp esošo ģimeni, kur mēs trijatā esam diezgan laimīgi, un manu iekšējo sajūtu, ka es nepiepildu kaut ko, kas man ir jādara, kas man ir bijis nolemts jau zvaigznēs. Kā zināt, kā saprast, kāda ir pareizā rīcība?

2. Lasot šo tēmu un arī pašai pieredzē ar pamestiem/atņemtiem bērniem, vēlos saprast - vai adoptēt bērnu nozīmē arī neizbēgamu saskaršanos ar veselības problēmām, vai ir tik liels pārsvars ar īpašajiem bērniņiem? Lai gan esmu absolūti gatava tam, ka adoptēts bērniņš būs attīstībā atpalicis un ar savu smago psiholoģisko nastu, man šķiet, ka man nebūs resursu cīnīties ar vēl kādu smagu diagnozi - nedz es varētu nestrādāt un veltīt visu laiku īpašajam bērniņam, nedz arī man būtu tik lielas finanses, jo es jau tagad redzu, cik lielus resursus prasa dažādas terapijas. Man kopumā būtu ~300 EUR mēnesī, ko tērēt bērniņam, ar to pietiek labai ikdienai, bet ar to nepietiktu reitterapijām, psihoterapijām, smilšu terapijām utt.

3. Domāju par lielāka bērniņa adoptēšanu, vecuma amplitūda ir visai plaša - no 2-6/7 gadiem, vēlētos meitenīti, bet neizslēdzu arī iespēju par puiku. Vai tad, ja tiek adoptēts lielāks bērns, tāpat ir jārēķinās ar to, ka pirmajā laikā visa uzmanība būs jāvelta adoptētajam bērniņam? Man būtu iespēja darbā vienoties par atvaļinājumu uz ilgāku laiku, 1-2 mēnešiem, varbūt 3 mēnešiem, bet es noteikti nevarētu iet prom no darba un dzīvot ar bērniņu mājās.

4. Kāda pašlaik ir rinda uz lielākiem bērniem? Ja es vēlētos adoptēt 4-5 gadus vecu bērniņu, cik ilgi varētu sanākt gaidīt?

5. Vai tas ir labi, ja man šķiet, ka ir dažas atsevišķas lietas, kuras es nevarētu pieņemt adoptētā bērniņā? Man šķiet, ka es nespētu tikt galā ar seksuālās vardarbības sekām, jo esmu dzīvojusi krīzes centrā un esmu redzējusi, cik smaga var būt šī trauma. Un tāpat arī jūtu, ka nespētu tikt galā ar ļaunumu. Pēc dabas esmu ļoti jūtīga, maiga, un dzīvē vairākkārt nācies saskarties ar ļauniem cilvēkiem, tāpēc zinu, ka mani ļaunas rīcības absolūti paralizē. Krīzes centrā esmu redzējusi gan bērniņus, kas, lai gan traumēti, bet ir labestīgi, taču tāpat arī esmu redzējusi dažus atsevišķus bērnus, kas apzināti dara ļaunu, piemēram, aizdedzina dzīvniekus (atkārtoti, ar tādu kā sadistisku gandarījumu). Ja es zinu, ka es ar ļaunumu nespētu tikt galā, ka tas ir ārpus maniem resursiem, varbūt es nemaz neesmu gatava adopcijai? Vai adoptēt nozīmē - būt gatavam jebkam?

Es uzreiz brīdinu, ka pašlaik es tikai domāju un vēlos parunāt ar pieredzējušākiem cilvēkiem, vienlaikus arī dziļāk saprotot sevi un savu pārliecību, savu briedumu, gatavību, motivāciju. Ļoti ceru uz atsaucību.


skaim

Smooth.and.peaceful
Sveika. Jūtams, ka esi pie starta līnijas ceļā uz adopciju. Taču, lai sāktu šo distanci noteikti jāvienojas ar vīru, vai cīnīsieties abi, vai ir jāiet katram savs ceļš. Daudzi vīri piekrīt adopcijai, iziet apmācības, paņem bērnu un beigās tāpat saprot, ka nevar to pieņemt. Ģimene izjūk. Adoptētai bērns jau tā ir daudzreiz pamests, tikko tiek ģimenē un atkal zaudē kādu. Adoptējot bērnu ir tiešām jābūt gatavam uz VISU un tas tiešām nav viegli. Var būt vesels, bet var kāda slimība vai trauma uzpeldēt arī pēc ilgāka laika. Šie bērni ir atšķirīgāki no citiem, viņiem ir sava dzīves bagāža. Ik pa laikam izņem no bagāžas ko ārā un tu pat nezini uzreiz kas tas ir , ko ar to darītun kā no tā tikt vaļā. Vēl jau nepieminēji tava bērna attieksmi pret svešā ienācēja klātbūtni viņa teritorijā un mīļās mammas uzmanības dalīšanu ar jaunienācēju. Tur būs greizsirdība, cīņa par uzmanību, kuru bioloģiskie bērni nav gatavi pieņemt. Tas arī nebūs viegli. Vai tavs bērns ir tam gatavs? Viņa viedokli arī ir svarīgs!

Es ieteiktu , ja vīrs un bērns ir gatavs uz to visu parakstīties. Pamēģini nokārtot viesģimenes statusu un sākumā tikai draudzēties ar kādu no bērniem. Bet... pašreizējajā situācijā ar covid nezinu vai maz tas ir izdarāms. Jebkurā gadījumā galvenais ko ieteiktu atcerēties - bērns nav vainīgs par to, ka viņš ir tāds kāds viņš ir, tādu viņu padarīja peaugušie. Netuvojies par tuvu bērnam, kuru neesi gatava pieņemt kā savu uz visu dzīvi.

Lai veicas un lai nav šaubu tevī par to, ko dari!

esenif

Vai adoptēt nozīmē - būt gatavam jebkam?
Tieši tā! Pirmkārt, jau tas attiecināms uz gatavību tam, ka bērns var būt cietis no seksuālas vardarbibas, jo tādu bērnu ir ļoti daudz un neviens nekad ne par vienu bērnu nevarēs garantēt, ka viņš no tā nav cietis. Reizēm tikai pēc ilga laika, kad bērns jau adaptējies, tas atklājas. Jebkuram adoptētājam ir jābūt tam gatavam.

Lai uzņemtu bērnu savā ģimenē ir jābūt ar stabilam ar resursiem. Pirmkārt, jau svarīga emocionālā stabilitāte - situācijas var būt dažādas, bet visbiežāk tā ir daudz lielāka emocionālā slodze, jo savas pieredzes dēļ pieņemti bērni visu bērnību var būt kā "grūti audzināmi pusaudži". Otrkārt, ļoti svarīgi, lai būtu ģimenes atbalsts, ar to saprotot ne tikai vīra, kas pašsaprotami, bet arī paplašinātās ģimenes vai citu atbalsta personu. Treškārt, materiālā stabilitāte svarīga. Nevar rēķināt, cik ātri pēc paņemšanas varēs bērnu vest uz bērnu dārzu, jo pietiekoši liela iespēja, ka vispār nevarēs un varbūt pat aukli atrast būs lielas problēmas dēļ bērna uzvedības. Vai to varēs atļauties?

Adopcijas procesā cilvēki parasti vērtē to, kādu bērnu gatavi uzņemt - ar kādām slimībām utml. Būtiskāk būtu paskatīties no bērna pozīcijas - kas ir tas, ko var viņam piedāvāt un vai tas ir pietiekoši konkurētspējīgi uz citu adoptētāju fona. Vai Tu kā bērns izvēlētos sev tādu audžumāti?


О нас думают плохо лишь те, кто хуже нас,  а те, кто лучше нас, им просто не до нас. /Омар Хайям/
Petunija85

Tu tikai pazaudesi to, kas tev ir (viru un esoso gimeni) un ar adoptetu problembernu netiksi gala del sava psihiska un materiala stavoklja. Apdoma vai tas ir to verts.


Smooth.and.peaceful
Iegādājies labāk suni.

Atvaino, ka tik īsi un kodigi, bet bērnam jūs tur neviens neesat gatavi.

Vēl jau nepieminēji tava bērna attieksmi pret svešā ienācēja klātbūtni viņa teritorijā un mīļās mammas uzmanības dalīšanu ar jaunienācēju. Tur būs greizsirdība, cīņa par uzmanību, kuru bioloģiskie bērni nav gatavi pieņemt. Tas arī nebūs viegli. Vai tavs bērns ir tam gatavs? Viņa viedokli arī ir svarīgs!
Bērns ļoti labprāt akceptē šo ideju, būtu tiešām priecīgs. Viņam, tāpat kā man, bioloģiskā saistība neko neizsaka, brālis/māsa būtu brālis/māsa neatkarīgi no tā, kas dzemdējis šo bērniņu.

Pamēģini nokārtot viesģimenes statusu un sākumā tikai draudzēties ar kādu no bērniem.
Šim laikam mēs neesam gatavi. Ļoti ātri pieķeramies cilvēkiem un dzīvniekiem, beigās, ja bērnu neadoptētu, būtu pārdzīvojumi visām iesaistītajām pusēm...

Otrkārt, ļoti svarīgi, lai būtu ģimenes atbalsts, ar to saprotot ne tikai vīra, kas pašsaprotami, bet arī paplašinātās ģimenes vai citu atbalsta personu. Treškārt, materiālā stabilitāte svarīga. Nevar rēķināt, cik ātri pēc paņemšanas varēs bērnu vest uz bērnu dārzu, jo pietiekoši liela iespēja, ka vispār nevarēs un varbūt pat aukli atrast būs lielas problēmas dēļ bērna uzvedības. Vai to varēs atļauties?
Jā, paldies, tā ir laba viela pārdomām... Paplašinātā ģimene mani atbalstītu, vecvecāku atbalsts būtu, rados jau ir adoptēti bērni, tāpēc neviens uz šādu situāciju neskatītos ar aizspriedumiem. Bet, piemēram, aukli algot īsti nevarētu atļauties. Vienīgi domāju - ja kādu gadu iekrātu naudu, tad pirmajam laikam tas varētu noderēt, turklāt pats process, kā saprotu, jau aizņems aptuveni 1-2 gadus, kas būtu laiks uzbūvēt stabilāku materiālo bāzi.

Pirmkārt, jau svarīga emocionālā stabilitāte - situācijas var būt dažādas, bet visbiežāk tā ir daudz lielāka emocionālā slodze, jo savas pieredzes dēļ pieņemti bērni visu bērnību var būt kā "grūti audzināmi pusaudži".
Par šo es laikam vismazāk raizējos, jo man tāds "grūti audzināms pusaudzis" jau ir, pilnībā saprotu, ko tas nozīmē Man zināmie adoptētie bērniņi pat ir daudz mierīgāki par manis pašas bērnu. Protams, ir brīži, kad salūztu, bet pēdējos gados esmu uztrenējusi pacietību.

Vai Tu kā bērns izvēlētos sev tādu audžumāti?
Jā. Uz šo godīgi varu atbildēt, ka esmu laba un rūpīga mamma, ieklausos bērnos, cenšos viņus saprast un atbalstīt, daudz mīļojos un saku labus vārdus, cenšos piepildīt bērnu sapņus un vēlmes utt. Trūkums būtu - man ir ļoti jāsaņemas, lai būtu stingra, noturētu robežas un paliktu konsekventa. Kā arī tas, ka esmu ļoti emocionāla pēc dabas, varu palikt skumja pēc kādas filmas vai apraudāties par kādu notikumu darbā.

Tu tikai pazaudesi to, kas tev ir (viru un esoso gimeni) un ar adoptetu problembernu netiksi gala del sava psihiska un materiala stavoklja. Apdoma vai tas ir to verts.
Paldies par viedokli. Par šo es visvairāk lauzu galvu - ko tad, ja izvēle ir starp esošo ģimeni un adoptēšanu. Bet es arī jūtu, ka, ja es tagad norakšu šo jautājumu, pēc gada vai diviem tas atkal uzpeldēs, un es atkal būšu starta pozīcijā - ka man tas tomēr ir jādara. Es pie šī vēlētos saprast, kura ir tā robeža, kad cilvēks var atļauties adoptēt bērnu, cik lielam ir jābūt finansiālajam pienesumam. Nepieciešamības gadījumā es varētu atļauties arī vairāk par tiem 300 EUR mēnesī, bet ilgstošā laika posmā, teiksim, vairāku gadu garumā, tas varētu radīt diskomfortu.

Iegādājies labāk suni.
Tās taču ir divas dažādas operas - suns un bērns... Negribu ieslīgt skaidrojumos, šis ieteikums ir tik aplams savā būtībā, ka nav vērts to izvērst...

Sveiki,

Jūsu vēstules punkts nr.1 ir patiesā atbilde uz Jūsu jautājumiem: ja pašlaik ar vītu Jūs neesat varējusi šo jautājumu izspriest.... tā ko vēl te jautāt svešiem ļaudīm. Mēs tak ar Jums bērnu neadoptēsim.

Pieļauju, ka tuvojoties 40, ir tas hormonu triks, ka gribās bērniņu, jo pulkstenītis tikšķ To vajag pārspriest ar vīru - jūs būsiet komandiņa; ja nebūsiet - tad vēl gadus paņems zaudēto attiecību izsērošana, ko tad varēs dot adoptētajam bērniņam, kam pašam savas sāpes?

Atbildību uz savu bērnu nevajag pārlikt - "Bērns ļoti labprāt akceptē šo ideju, būtu tiešām priecīgs." - šis neko daudz nenozīmē, jo abi esat ar rozā sapņiem. Padomājiet, ko darīsiet, ja jūsu bērns palūgs, lai vedat atpakaļ jauniegūto radinieku.

Kā arī - naudas jautājums ir pēdējais - pats svarīgākais ir jūsu kā ģimenes gatavība, emocionālie resursi un apkārtējo atbalsts, jo neviens nevar garantēt, pēc kāda laika jūs adaptēsieties visi - pēc gada, diviem vai cik.

ja pašlaik ar vītu Jūs neesat varējusi šo jautājumu izspriest.... tā ko vēl te jautāt svešiem ļaudīm.
Iemesls, kāpēc neesmu par to konkrēti runājusi ar vīru, ir tas, ka es vēl nemaz neapzinu un nesaprotu pati savu iekšējo dziņu uz šo soli. Es vēl nezinu kaut to, vai es patiešām saprotu visu adoptācijas procesu niansēs, es nezinu, vai es pati tiešām esmu gatava adopcijai, es neesmu gatava šādai sarunai un neesmu gatava atbildēt uz konkrētiem jautājumiem, savukārt nenopietni papļāpāt par tik smagu un nopietnu tēmu nevēlos. Vīra viedokli vispārējos vilcienos jau zinu - ka neatbalsta. Bet varbūt viņš to atbalstītu, ja saprastu kaut kādas nianses, savukārt kā es viņam spēju paskaidrot kaut kādas nianses, ja pati pagaidām tās nesaprotu?

Pieļauju, ka tuvojoties 40, ir tas hormonu triks, ka gribās bērniņu, jo pulkstenītis tikšķ
To es nemaz nevaru noliegt, ka pulkstenis tikšķ un otru bērniņu vēlos. Te drīzāk ir izvēle starp to, vai radīt ģenētiski savu bērnu (ginekoloģe ir devusi zaļo gaismu, atļauj man plānot grūtniecību ar maniem medikamentiem), vai adoptēt bērnu. Domāju, ka, pat izlemjot par labu grūtniecībai, es tāpat pēc 5 gadiem varētu būt šajā pašā pozīcijā - kad gribas kādam pamestam bērniņam sniegt mājas, siltumu, beznosacījuma mīlestību, vienīgi tad man tam būtu vēl mazāk resursu gan fiziski, gan finansiāli.

Padomājiet, ko darīsiet, ja jūsu bērns palūgs, lai vedat atpakaļ jauniegūto radinieku.
Jā, tas ir labs jautājums. Es nezinu, ko tādās situācijās dara, ja tieši bērni nespēj savstarpēji viens otru pieņemt. Pieņemu, ka ģimenes terapija varētu kaut ko dot? Bet es vēl ļoti daudz ko nezinu, tāpēc jau atvēru šo tēmu, ka man ir sajūta, ka es vēlos saprast vairāk - varbūt rezultāts būs tāds, ka sabruks mani rozā sapņi, bet varbūt nokļūšu tuvāk darīšanai

o es nemaz nevaru noliegt, ka pulkstenis tikšķ un otru bērniņu vēlos. Te drīzāk ir izvēle starp to, vai radīt ģenētiski savu bērnu (ginekoloģe ir devusi zaļo gaismu, atļauj man plānot grūtniecību ar maniem medikamentiem), vai adoptēt bērnu. Domāju, ka, pat izlemjot par labu grūtniecībai, es tāpat pēc 5 gadiem varētu būt šajā pašā pozīcijā - kad gribas kādam pamestam bērniņam sniegt mājas, siltumu, beznosacījuma mīlestību, vienīgi tad man tam būtu vēl mazāk resursu gan fiziski, gan finansiāli.

Vai vīrs arī vēlas vēl kādu bērnu ģimenē?

Ja izlemsiet par labu grūtniecībai, pēc 5.gadiem jūs būsiet pilnīgi citā situācijā, jo jums jau būs divi bērni.

Arī adopcija ir liels slogs, gan fiziski gan emocionāli (var būt arī materiāli), un jūs pati vērtējat savu veģetatīvo distoniju kā smagu, vai jūsu emocijas un ķermenis izturēs? Jums jāizdomā, vai jūs vairāk vēlaties vēl vienu bērnu, vai nodarboties ar labdarību. Darīt labu var daudz dažādos veidos, neizjaucot ģimeni un ņemot vērā savus resursus.

Nedomāju, ka variet adoptēt viena (bez vīra/partnera, un vēl ar īpašo bērnu) un nespējot noteikt un turēt robežas. Ar mīlestību vien nepietiek, vajadzīga arī tā stingrība un konsekventums.


Leila.

Smooth.and.peaceful

Noteikti neieteiktu adoptēt, jo esi gatava tikai perfektam bērnam, kāds aprūpes nama bērns noteikti nebūs. Esi savā galvā uzbūrusi vīziju, bet realitāte būs skarba. Labāk koncentrējies uz esošo ğimeni, nečakarē sevi, vīru un esošo bērnu.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18424481