Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Kad adopcija ir pareizais lēmums?

Smooth.and.peaceful

Atņemt savam bērnam iespēju augt pilnā ģi

Papildināts 03.12.2021 23:25:

ģimenē, ja vīrs nevēlas adopciju, man nešķiet laba izvēle.


Es tikai tā, neiedziļinoties..bet pirmais, ko iedomājos, lasot autores stāstu - vai nu veģetatīvā distonija ir iemesls nemēģināt tikt pie sava bērniņa (?). Ar visu cieņu pret šādu diagnozi, bet mūsdienu medicīna piedāvā dažādus risinājumus un ir medikamenti, ko drīkst lietot arī grūtniecības laikā. Attiecībā par pirmo grūtniecību un bērna veselības problēmām - es, pirmkārt, pārbaudītu savu veselību no A-Z, tai skaitā ģenētiku. Ja ārsts pateiktu, ka sorry, bet pastāv risks, tad, protams, nevajag radīt savu bērnu. Es esmu par to, ka pirms svarīgu lēmumu pieņemšanas, ir nepieciešams 7x nomērīt (un visu pārbaudīt), tad pieņemt lēmumu.

P.S. Man tuvu paziņu lokā - diviem jauniem un veseliem cilvēkiem piedzima dēliņš ar visām iespējamām kaitēm - dārzenītis (es atvainojos par apzīmējumu, bet bērniņš bija akls, kurls, ar nieru mazspēju, sirsniņa nebija vesela, tikai gulošs un vēl citas kaites). Vecāki neatteicās, darīja visu iespējamo un arī neiespējamo, lai uzlabotu bērna veselību. Nodzīvoja 17 gadus.Un pāris, ļoti baidījās, visu laiku atlika otra bērna ienākšanu ģimenē, tomēr tas notika un piedzima vesela, skaista meitenīte. Meitenītei tagad jau 10 gadi, nu tiešām prieks skatīties. Es to uztveru kā svētību šim pārim.

Ko ar to gribēju teikt - nu to, ka vispirms ir jādara viss iespējamais, lai tiktu pie sava bērna, ja organisms to prasa. Un nekas nav akmenī cirsts - ja pirmā grūtniecība bija smaga, tad arī otrā tāda būs. Tāpat kā nav divu vienādu dzemdību. Protams, kā jau teicu, visu pārbaudīt un tad pieņemt lēmumu. Lai veicas autorei pieņemt pareizo lēmumu

esenif

Domāju, ka, pat izlemjot par labu grūtniecībai, es tāpat pēc 5 gadiem varētu būt šajā pašā pozīcijā - kad gribas kādam pamestam bērniņam sniegt mājas, siltumu, beznosacījuma mīlestību, vienīgi tad man tam būtu vēl mazāk resursu gan fiziski, gan finansiāli.
Pēc apraksta šobrīd to resursu nav. Ja vēlme ir nopietna, tad labāk strādāt pie uzlabojumiem, lai tad, ja izšķirās par šo soli, tas kādam dzīvi nesabojātu. Pirmais un galvenais, kas visā stāstā raisa lielākās bažas un ir nopietnākā problēma, ir garīgās veselības traucējumi. Tikai tad, kad garīgās veselības problēmas ir atrisinātas, var sākt domāt par adopciju. Ļoti iespējams, ka tad arī tas vairs nešķitīs aktuāli.


О нас думают плохо лишь те, кто хуже нас,  а те, кто лучше нас, им просто не до нас. /Омар Хайям/

esenif
Man arī izklausās pēc mistiskas iegribas, sapņa, kuru nav iespēju realizēt, jo ir tika daudz "pret" (vīrs ir pret (pat mūk no mājas, kas nozīmē, ka visticamāk laulība izjuktu), nav finanses, nav laika, nav enerģijas, pati autore ļoti jūtīga). Es saprotu autores vēlmi, jo pašai bija viens bērns un organisms brēca pēc otra, bet mazais nepieteicās 7 gadus. To 7 gadu laikā man nāca domas par adopciju, bet, painteresējoties un tā stingri izanalizējot sevi, savu dzīvi un attiecības ar vīru, secināju, ka neesmu tam gatava. Tas pats iemesls - vīrs nebija starā par manu vēlmi, ja viņš mani pamestu, es netiktu galā ar 2 bērniem tīri finansiāli. Tam tomēr jābūt KOPĪGAM lēmumam. Tikai tad tas nāks visiem par labu. Ja adopcija izjauc jau esošu ģimeni, tad kurš šeit būs ieguvējs, kurš zaudētājs? es uzskatu, ka zaudēs pāra īstais bērns, jo tēvs nedzīvos vairs līdzās. Zaudēs arī tēvs/vīrs, kurš dzīvoja normālu dzīvi, rupējās par ģimeni, bet dabūja aiziet, jo sievai uznāca šāda vēlme. Un viņu nevar vainot par to, ka viņš negrib adoptētu bērnu. Ne visi tam ir gatavi. Mans vīrs arī pateica - es baidos, ka nespēšu viņu iemīlēt, baidos, ka nesakliedzu, baidos, ka nepratīšu audzināt..utt. Un viņam ir taisnība. Tāpēc atkārtošos - tam jābūt kopīgam lēmumam.


Liels paldies par visiem komentāriem. Es tos izlasu un pārdomāju pie sevis. Vienīgais, ko varu piebilst par saviem garīgajiem traucējumiem - es tos īsti nesauktu šādi, jo ar medikamentiem esmu pavisam parasts cilvēks, man nav lēkmju un visādi citādi veģetatīvā distonija neizpaužas un manu pašsajūtu vai uzvedību neietekmē. Bez medikamentiem gan esmu invalīde, bet adopcijas gadījumā man jau medikamentus nebūtu jāmet nost...

Laikam tas, ko nesaprotu - par to, cik finanšu būtu nepieciešams adoptētam bērnam, jo vairākkārt minēts, ka ar 300 EUR mēnesī nepietiek. Esošajam, lielajam bērnam mēnesī tērēju mazāk, ap 200-250 EUR un tad atsevišķi ir medicīnas izdevumi, kas ir 100-200 EUR apmērā, bet kas nav katru mēnesi, ilgtermiņā izlīdzinoties sanāk ap 350 EUR mēnesī. Turklāt baigi naudu netaupu bērna pirkumiem, ir gan padārgāks hobijs, gan viņam aktuālo brendu mantas. Tiešām adoptētam bērniņam vajag vairāk? Saprotu, ja ir veselības problēmas (kuras iepriekš arī nevar paredzēt), tad vajag vairāk, bet, ja veselības problēmas nav konstatētas, nekas arī neuzrodas - tad kam vajag vairāk naudas par tiem 300 EUR? Ja nu kas, man katru mēnesi ir brīva lielāka naudas summa un es vajadzības gadījumā varētu atļauties gan kādu terapiju, gan vēl jau būtu ikmēneša pabalsts no valsts, bet man līdz šim likās, ka bērnam ar 300 EUR mēnesī varētu diezgan labi pietikt

Es vienkārši prasu, lai man viss būtu skaidrs. Es pašlaik drīzāk sliecos uz to, ka nevajag adoptēt, bet gribu zināt, kas ir kas, ja nu pēc pusgada doma ir atpakaļ (tā ir jau vismaz 5 gadus, ka mētājos ap šo domu). Vīrs arī, manuprāt, neaizbēgtu, jo mums ir laba laulība un joprojām mīlam viens otru, viņš censtos pieņemt adopcijas faktu, bet es nevaru būt 100% droša par to, jo zinu, ka viņam šī ideja tiešām nepatīk un sveši bērni arī ne pārāk patīk, mīl tikai savējo. Tāpēc risks, ka nepieņem adoptētu bērnu, ir augsts. Arguments, ka es varētu izjaukt esošo, pilno ģimeni, kur pašlaik ir 2 laimīgi cilvēki un viens puslaimīgs (es), uz mani nostrādāja.

Smooth.and.peaceful
Piemetīšu savu artavu. Pat vīrs, kurš grib adoptēt, nokļūstot reālā dzīvē ar adoptētu bērnu, var neizturēt šo papildu slodzi (gan nerviem, gan finansēm). Par esošo bērnu - esi gatava tam, ka labas attiecības nevēlēsies adoptētais bērns? (Mans adoptēts bērns attiecības uztur tikai ar vienu no maniem biobērniem, otru principā ignorē, bet sākumā mēģināja gan morāli, gan fiziski aizdzīt uz "citu grupu", un, sacīsim tā, nodarīja arī paliekošu fizisku vainu, radzenes bojājumu. Un tas pie lielas gadu starpības - 11 gadi, un pie ļoti draudzīgas biobērna attieksmes.).

Par finansēm - esi gatava psihoterapeitu cenām? Gadiem ilgas terapijas, minimāli rezultāti... vismaz divistabu dzīvokli Rīgā par to var nopirkt. Ir tādi lieki līdzekļi?

Fiziskā veselība: ierēķini, ka vismaz kāda vaina izlīdīs noteikti. Labi, ja viena. Izārstējama vai neārstejama - kā paveiksies.

Pašas veselība... te nu vispār nav ko piebilst.

Rezumē: adoptēt var tie, kam ir ko dot ne tikai iedomu un iegribu līmenī. Ar mīlestību nepietiek, šiem bērniem vajag daudz vairāk. Ne jau tāpēc, ka viņi ir slikti, vienkārši viņiem ir tik daudz neredzamu brūču... un tās ir jāsadziedē, lai viņi varētu dzīvot pilnvērtīgu, apmierināta un laimīga cilvēka dzīvi. Turklāt jārēķinās, ka tas var arī neizdoties.


;-)

doroty
Par finansēm - esi gatava psihoterapeitu cenām? Gadiem ilgas terapijas, minimāli rezultāti...
Par šo gan es Tev nepiekritīšu. Ir tuvumā vairāki adoptēti bērni, nevienam vecāki nevar atļauties psihoterapijas - un, zini, iztiek viņi, kaut kā iztiek. Nedomāju, ka visi adoptēto bērnu vecāki var atļauties psihoterapiju un arī nedomāju, ka tas ir must have, varbūt tāpēc, ka pati gadiem esmu staigājusi pie psihoterapeitiem, un man tas īsti nav palīdzējis. Man zināmie vecāki bērnus dziedē ar mīlestību, veselīgu vidi. Protams, tā ir laba lieta, bet vai tiešām bez tās neiztikt, nez', mazliet šaubos - tas tomēr ir atkarīgs gan no bērna, gan no vecāku rocības.

Smooth.and.peaceful
bērnus ārstē ar mīlestību, veselīgu vidi - kur tad tu to veselīgo vidi ņemsi, ja tev pašai tās nav, saved vispirms savu veselību kārtībā, un tad fantazē!

Adopcija ir ļoti nopietns lēmums. Man liekas, ka tas ir pat nopietnāk nekā radīt savu bērnu. Jo šis adoptētais bērniņš, grozies kā gribi, prasīs daudz vairāk uzmanības, nervu un fiziskās izturības. Un, manuprāt, jābūt ļoti stiprai psihei un personībai, lai to visu uzņemtos un veiksmīgi tiktu galā. Var jau būt, ka mēs - komentētāji kļūdamies, bet kaut kā caurstrāvo tas, ka autore nav tik mor

ali un fiziski stipra. Atvaino, ja tā nav. Un tas, ka vīrs mīl, bet viņam nepatīk sveši bērni....Nu es to uztvertu kā signālu. Ja viņam nepatīk, tad nepatiks arī vēlāk. Jā, mīlestības un attiecību dēļ cilvēki mēdz upurēties (pieņemsim, ka vīrs piekritīs adoptēt), bet jābūt 100% gatavai arī šķirties, kas, visticamāk, arī notiks. Un tad nu bez pārmetumiem..


Iesaku palasit interneta, pamacosu stastu...dazus gadus atpakal bija gadijums, skiet ar arstiem, kuri adopteja 2? bernus, tad netika ar viniem gala...gribeja atdot atpakal bernu nama, bet, ja pareizi saprotu, tad no adopteta berna nevar atteikties...un vienigais, ka vini to atrisinaja aizveda tos bernus pie Calisiem?, ja pareizi atceros, tur bija agresija un vardarbiba no to bernu puses..berni jau nebija vainigi, tas bija vinu dzives pieredzes sekas...

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18424481