Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Kad adopcija ir pareizais lēmums?

Smooth.and.peaceful

Sila purene
Katrā gadījumā, adoptējot jau palielus bērnus, ir jārēķinās ar agresijas lēkmēm. Ja adoptētu mazuli, tad ir savādāk. Protams, gēni dara savu, bet jo agrāk bērns tiek normālā ģimenē, jo mazāk traumēts. Bet, šobrīd LV, manuprāt, vairs nav "dabūjami" tik mazi bērniņi, vai arī tādu nav daudz (vismaz tā esmu dzirdējusi).

Manuprāt, ar ko vēl jārēķinās, adoptējot bērnu - viņš cīnīsies un konkurēs ar īsto bērnu, lai viņam tiktu nedalīta audžu vecāku uzmanība.Jo viņš ir izslāpis pēc mīlestības. Mani personīgi šis moments atvēsināja (palasīju reālus stāstus no dzīves, kad adoptētais dara pāri savam bērnam). Var jau būt, ka es neesmu līdz tam garīgi izaugusi, bet nekad nespētu to uztvert ar vēsu prātu, ja redzētu, ka kāds dara pāri manējam īstajam bērnam. Katrā gadījumā šis lēmums ir baigi, baigi nopietns...tāds lēciens nezināmajā. Es nesaku, ka to nevajag darīt. Vajag kādam glābt šos bērniņus, bet šim civēkam jābūt 1000% pārliecinātam par savu lēmumu, 1000% ar stingru mugurkaulu un apziņu - lai vai kas, es tikšu ar to galā!


Minna73

Geeni dara savu ? Kad pashiem skibi, greizi sanak ar savu bernu, tad ari visiem pazino, nu geeni dara savu ?

Ne mazums dzive ir bijis, loti cienijamiem vecakiem, augsti izglitotiem, slaveniem, sportistiem utt, berni ir pilnigi preteji vecakiem. Geeni vainigi, vai kas cits ?

Vecakiem dzerajiem, narkomaniem, slepkavam, berni izaug loti cienijami cilveki, ok , lai ar butu ka attala krustmate vinus panema aizbildnieciba, vinos nav dzeraju, zaglu utt gens, kur shis palika ?

Ja kaut sekundi galva iesaujas doma, tas mans istais berns, bet tas....tad nevajag adoptet bernu.

Smooth.and.peaceful
Baigi visu nelasīju, bet pārskrēju pāri. Tevī ir tā tā sajūta "cik ļoti gribās bērniņu", man tā sajūta ir pazīstama. Zini... Ir tāds teiciens, ka tā ir laime nedabūt to, ko gribas. Jo Tu nezinu, cik ļoti var sačakrēties attiecības ar vīru un ar esošo bērnu. Un tas, ka esošais bērns saka, ka gribētu. Nu ko viņš var zināt? Viņš grib, bet viņš nevar zināt kā būs. Un , iespējams, ka būs tik ļoti slikti, ka viņš nožēlos to dienu, kad gribēja. Mums arī māsa ļoti gribēja, katru dienu kladzināja, cik ļoti grib. Dienas skaitīja, kad beidzot būs. Un, kad beidzot tikām pie mazā, tad pāris nedēļu laikā viss mainījās, tagad ir dzirdami teksti- "kaut viņš nebūtu" utt.
Par naudu runājot- nu uz adoptētu bērnu iziet vairāk, nekā uz bio. Vienkārši viņš vairāk visur jāvadā, kaut arī daudzas nodarbības ir bez maksas- viņš uz tām ir jāaizved. Tāpat ir jāmaina platība, jo kur bija vieta trijiem, tur vairs nav vietas četriem. Tāpat mašīna bija vajadzīga cita, lai var ielikt ratus. Kad bija visas nodarbības vaļā, man uz lielo 400 pa mēnesi stabili aizgāja. 100 no tā noēd, pulciņi, drēbes, izklaides utt. Mazajam ēšana dārgāka- ja vēl specifisks maisījums jāpērk. Kad sāks ēst no kopējā katla, tad varētu palikt lētāk.

Raine

Smooth.and.peaceful
Tagad jau adoptētāja statusa iegūšanai ir daudz sarežģītāks process. Vēl jāiziet mācības. Es personiski noteikti būtu atbirusi jau šajā visā procesā. Tā ka domāt to domiņu jau var. Var filozofēt un kā reiz ar vīru apcerēt kā būtu ja būtu un varbūt jā un varbūt nē. Īsti neuztvēru kādi ir tie jautājumi uz kuriem Tu gribi atbildēt vīram? Vienīgais kas visvairāk sitās cauri tās ir fianses. Bet nevar jau visu tā sarēķināt un izmērīt.

Visi te komentē vērtējot situāciju attiecībā pret ideālo adoptēja tēlu, bet dzīvē šaubos vai visiem viss tik ideāli izpildās kā te tiek minēts.

Bet man patika esenif minētais skatu punkts - Būtiskāk būtu paskatīties no bērna pozīcijas - kas ir tas, ko var viņam piedāvāt un vai tas ir pietiekoši konkurētspējīgi uz citu adoptētāju fona. Tas ir tas galvenais resurss kas ir jāsaprot un jāapzinās.

Adopcijai jau nav obligāti jābūt grūtai, smagai, bet izaicinājumi noteikti būs un ir nepieciešamas zināšanas, lai varētu bērnam sniegt atbalstu, palīdzību un lai vispār saprastu kas bērnam ir nepieciešams . Un ja bērnu spēj (ie)mīlēt, tad nekādi izaicinājumi nebūs par smagu, jo iesi cauri ugunij un ūdenim, lai varētu visu iedot.

Galvenais kas šobrīd nepieciešams, ir vienkarši pasēdēt un pafilozofēt kopā ar ģimeni kā būtu ja būtu. Un ja tomēr interese neapsīkst, tad jau tālāk ir dažādi informācijas avoti, dažādas apmācības un ja šī ideja iedegsies, tad arī process aizies.

Domāju ka nav vērts vairāk dzenāt santīmus šurpu turpu, kamēr Jums vienoti ģimenē šī domiņa nav nosēdusies.


Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18424481