Grupu darbs un daži jautājumi.

Vai ir skolotājai ir zināms, kāpēc sadarbība šajā grupā nebija efektīva un vai skolēniem ir izskaidrots, kādi psihiskie procesi viņiem traucēja sadarboties un vai skolotāja ieteica dažādas metodes šo traucējumu novēršanai? Īsāk sakot- ja skolotāja uzdod grupu darbu un vērtē ar vienu atzīmi kolektīvo sniegumu, iebāz viņai acīs, ka grupu darbos vērtējums par rezultātu ir tikai puse, otra puse ir par sadarbības efektivitāti.
Izcili! Tāpat turpiniet, tikai pēc tam neraudiet, ka priekšmetā X nenotiek stundas, jo skolotāja vairs skolā nestrādā. (bija nesen aprakstīts, kā jauna skolotāja aizgāja no skolas pēc šādiem vecāku uzbraucieniem).

Diez vai tie grupu darbi ir skolotāju iemīļotākā darba forma, gan jau ka ir kādi noteikumi un ieteikumi, kā ar šo jāstrādā (attiecīgi tātad jāpilda).

Man patika te Četri vēji ieteiktais variants ar grupas kopējo punktu skaitu, ko pēc tam sadala paši grupas dalībnieki.

viedaminka
Ārzemēs jau sen ir krietni savādāka pieeja izglītībai. Un ir tieši tas variants, ko tu apraksti. Tas modernais.

khm
Pilnībā piekrītu. Ja nav zināšanu, tad nevar neko radīt. Māte google pazūd un zināšanas ir nulle. Kādam ar zināšanam tā informācija ir jāievada, turklāt vēl pareiza. Savādāk muļķiši lasa un visam piekrīt. Es nenoliedzu, ka meklēt ir jāmāk, taču kritiski domāt var tikai tad, ja kaut ko zina, nevis tikai meklē tīmeklī. Ja zināšanas ir, tad atrast var, taču, ja nezina, ko meklē ir trīspirkstu kombinācija. Mums ir problēmas atrast cilvēkus darbā, jo pēc Universitātes arā nāk ar kaut kādām prasmēm, nevis zināšanām. Man mācīja zināšanas un savos piecdesmit gados es sfērās, kurās nepārzinu atrodu un orientējos daudz labāk par studentu, kurš nespēj salikt 2+2, jo viņam nav pamatzināšanu. Par to meklē gan, tikai ne to, ko vajadzīgs. Mans uzskats, kas ir stulbs, tas arī paliks stulbs un augstāk par savu dirsu neuzlēks. Māci kā gribi. Turklāt skolas programmas sāk līdzināties garīgi slimo un atpalikušo mācīšanai. Mani paldies dievam jau tas skars maz, jo savus bērnus paralēli skolu idiotismu programmām pamatskolā mācīju pati, pēc tam jau normālā ģimnāzijā. Grupu darbierm ir jābūt, taču tie nav novērtējami ar atzīmi, bet gan ar i vai ni. Jo novērtējums ir ļoti atkarīgs no savstarpējām simpātijām un antipātijām, it sevišķi, ja jāvērtē pašiem skolēniem.
Jā!

bumburums

Ko gan skolotājs var darīt, ja viņam klasē ir skolēni nevis ar mazliet atšķirīgiem (motivējoši), bet ar ļoti dažādiem līmeņiem?

Varbūt darīt savu sarbu kvalitatīvāk, lai nav tie atšķirīgie līmeņi? Skolotāji kopumā nerāda labu piemēru bērniem- visu laiku par kaut ko īd. Vecāki ne tādi, bērni ne tādi, valsts viņus nenovērtē un par maz maksā, visas skolu reformas sliktas, attālinātas mācības- grūti. Ar mobingu skolās arī netiek galā.

Varbūt nemaz nav slikti ja tādi īdētāji iet prom no skolām? Bērni bez izglītības nepaliks, jo šī brīža tehnoloģijas sniedz iespēju skolotāja stundas ierakstīt video formātā, pārbaudes darbus kārtot elektronisku testu veidā, kas nozīmē, ka skolotāju loma nākotnē var būt minimāla- tikai kā konsultanti.

khm
Mums ir problēmas atrast cilvēkus darbā, jo pēc Universitātes arā nāk ar kaut kādām prasmēm, nevis zināšanām.

Un kādas zināšanas tad jūsu unikālajā darba vietā ir nepieciešamas, ja universitātes zināšanas ir par švakām?