Riski ne-klātienes mācībām

Meitai ir probleemas ar adaptaaciju klases vidē. Nemaak par sevi pastāvēt, arī bieži pati izprovocee, bet agresīvi citus nolikt pie vietas arī neprot (kā nu pusaudžu laikaa tas biezhi meedz gadiities, klasee ir ljoti dazaadi beerni). Ir dazi beerni, no kuriem klasee ir fiziskas bailes. Viss ir pārgājis psihosomatiskos traucējumos -un tas viss, tikko saakas maaciibas klaatienee. Kad pirms 2 g saakaas attalinaataas maaciibas, vinjai sekmes strauji uzlabojaas un ljoti iepatikaas maaciities maajaas, - kad ir tiessaiste, redzi citus ekraanaa, skolotaajs arii tur ir un staasta, bet neviens neaiztiek, nekjircina, ir cita laika izjuuta. Nav zvans, liidz kuram viss jaapaspeej utt. Nav no ljoti organizeetajaam. Un, jo talak iet, jo gruutaak paliek. Vinja pati saka, ka ljoti grib maajmaaciibu vai taalmaaciibu. Bet es skatos no malas -tas noziimees pilniigu sevis izolaaciju un prasmju zaudeeshanu socializeeties, un taapat no sabiedriibas nekur neizmuks.Un arii es negribu kluut par skolotaaju, nav man taadas prasmes. Bet saadi turpinaaties arii nevar - beigaas izdegs vai ieguus kaadu depresiivu staavokli. Jau aarste izrakstiija vieglas zaales trauksmes mazinaashanai kaadaam nedeeljaam. Es tieshaam nezinu, ko iesaakt Pakonsulteeshos kaadaa pusaudzu atbalsta centraa. Bet vairaak man interesee no citu liidziigu vecaaku pieredzes - kas ir sliktaakais, kas var notikt, ja atmetam ar roku visiem principiem un saorganizeejam vinjai maaciishanos no maajaam? Asocializeesies? Negribees cilveekos vairs iet, vai tieshi otraadi - buus laimiiga un relakseeta? Skolas mainja iisti netiek apsveerta, jo neesam pilseetaa ar lielaam izveeles iespeejaam. Taa driizaak ir vinjas personiibas ieziime, raksturs, paarjuutiga daba.

Ārpusskolas nodarbiibas ir, maacaas Muuzikas skolaa. Man pashai ir ljoti gruuti liidz galam noslieties par labu saadam risinaajumam, jo liekas, ka tad kluus par pilniigu autsaideru Kaut gan klasee neviena drauga nav - it kaa jau nav , ko zaudeet.

tad kluus par pilniigu autsaideru

Viņa jau ir autsaidere, ko atrašanās sev naidīgā vidē, tikai pastiprina. Jau gadus 8 (vai vēl ilgāk?) tu ar viņu eksperimentē, cerot, ka iemācīsīes iekļauties, bet situācija kļūst tikai sliktāka. Kāda jēga mocīt viņu vēl tālāk?

Ja dosi pauzi, viņai ir lielas izredzes paaugties un pašai meklēt ceļus, kā iekļauties sabiedrībā. Ja šis laiks, kad piespiedu kārtā jākomunicē, neiedvesīs riebumu pret jebkuriem mēģinājumiem.

-tas noziimees pilniigu sevis izolaaciju un prasmju zaudeeshanu socializeeties, un taapat no sabiedriibas nekur neizmuks.
Bērni socializējas, pirmkārt, ģimenē. Tā ir galvenā vieta, kur cilvēks mācās veidot attiecības un mijiedarbību. Tikai pēc tam draugi un cita vide. Nez kāpēc, visu laiku tiek uzturēts tas mīts, ka cilvēkam, lai socializētos nepieciešams piespiedu kārtā pavadīt laiku lielā barā, ar kuru vienojošais ir tikai vecums. Diez kāpēc, pēc tam pieaugušā dzīvē neviens vairs šitā nesocializējas un var izvēlēties gan darba formu (klātiene, attālināti), kolektīva lielumu un sadalās pēc interesēm. Vienīgās vietas, kas nāk prātā ar skolai līdzīgu uzspiestu socialziāciju ir cietums un Saeima. Pirmo neviens aiz laba prāta neizvēlas un tur draudzība praktiski nepastāv, bet Saeimā deputāti lielu daļu laika pavada, viens otru cenšoties pāraudzināt, kas nerada labu iespaidu par socializāciajs procesu.

Mācoties mājās, milzīga priekšrocība ir laika un enerģijas ietaupījums (mazāk laika velta mācībām, stipri mazāk nogurst), kas ļauj pilnvērtīgāk attīstīt savus talantus interešu izglītībā un pavadīt laiku kopā ar cilvēkiem, ar kuriem ir kopīgas intereses.

Man visi pieci bērni mācās mājās - sākumskolniekiem mājmācība, pusaudžiem tālmācība. Papildus interešu izglītība (mūzikas un mākslas skola utt.), ko var atļauties daudz vairāk kā tie bērni, kas klātienes skolā mācās. Viņi nekad nav mācījušies klātienes skolā, tāpēc ir zināma ilūzija, ka skolā bērni laiku pavada draudzējoties un izklaidējoties.

Personīgs novērojums ne tikai no savas pieredzes - mājās mācoties, pusaudžu vecums ir viegli pārdzīvojams. Nav arī visas tās problēmas, par ko tagad garīgās veselības speciālisti ceļ trauksmi. Tālmācībā ir skaidra pārdomāta programma, nevis tas ar pandēmiju saistītais haoss, kas bija/ir vērojams skolās, kuras uz to bija spiestas periodiski pāriet. Tā kā man pašai personīgi daudz aktivitātes, tad priekš sevis lielāko ieguvumu saskatu tajā, ka nav jātērē savs laiks un pacietība, risinot mākslīgi radītas problēmas kā tas nereti ir klātienes skolās, paklausoties citus vecākus. Ne mirkli neesmu šo izvēli nožēlojusi - tikai guvusi apstiprinājumus par tās pareizību, lai cik grūti tas man pašai arī nebūtu.

Protams, tālmācība un kur nu vēl mājmācība nav piemērota visiem. Ģimenei jābūt diezgan spējīgai strukturēt savu laiku un organizēt savu dzīvi.

shodien
[..] Bet es skatos no malas -tas noziimees pilniigu sevis izolaaciju un prasmju zaudeeshanu socializeeties, un taapat no sabiedriibas nekur neizmuks.Un arii es negribu kluut par skolotaaju, nav man taadas prasmes.

Lūdzu precizē.
1. Kamēr bija attālinātās mācības, tikmēr Tev meita mājās sekmīgi un pārsvarā patstāvīgi mācījās, neprasot no Tevis nozīmīgu iesaisti?

Taču tagad Tu sadomājies un sabaidījies par nākotni kas mācās mājās, tas nākotnē ir asociāls un mūžam neiemācīsies socializēties? No sērijas, kas dzer tomātu sulu, nonāk cietumā?

2. Jeb kamēr bija attālinātās mācības, tikmēr Tev meita mājās sekmīgi, taču nepatstāvīgi mācījās?

Vai sekmība un meitas labsajūta bija balstīta uz to, ka Tu gandrīz visos priekšmetos viņai visu laiku biji kā privātskolotāja un Tu jūti, ka nespēsi tā turpināt?