Riski ne-klātienes mācībām

shodien
Lai nu ko izlemtu, bet uz to klasi gan nelaistu bērnu, kur bērnam ir tik psiholoģiski traumatisma un trauksmes pilna atrašanās, ka pat fiziski bail no kādiem klasesbiedriem.

Nedrīkst bērnu grūst iekšā tādā situācijā, jo tā stresa ietekmē viņai nekāda pozitīva mācību apguve un kvalitāte nesanāks, jo smadzenes nespēs stresa apstākļos koncentrēties uz mācībām.

Vai nu tālmācība, vai cita skola!

shodien
negribu streebt karstu. Taapeec gribu saakumaa iztaustiit situaaciju.
Ja tev uz galvas gāzīsies koks, vai arī teiksi, ka negribi strēbt karstu, bet iztaustīt situāciju, kur tad nu lēkt? Šādi koki tavam bērnam gāžas virsū katru dienu. Izvāc viņu no tās klases, tad vari taustīties, cik gribi, bet neturpini bērnu pakļaut tai vardarbībai! Domā, ka es tev te pasaciņas stāstīju, lai labāk vakarā nāk miegs?

Observer
Ja tev uz galvas gāzīsies koks, vai arī teiksi, ka negribi strēbt karstu, bet iztaustīt situāciju, kur tad nu lēkt? Šādi koki tavam bērnam gāžas virsū katru dienu. Izvāc viņu no tās klases, tad vari taustīties, cik gribi, bet neturpini bērnu pakļaut tai vardarbībai!
Piekrītu.

Es pati kokus sazāģēju un nodedzināju , bet pēc tam, pēc noklusējuma pilnīgi no visiem gaidīju to sliktāko. Staigāju, līdzībās runājot, ar Huskvarnu azotē. Gadiem ilgi.

Joprojām gaidu sliktāko, ja esmu nogurusi, sanervozējusies, pārstrādājusies. Preventīvi dodu pretī. Dažreiz - pamatoti. Bieži - neproporcionāli.

Ja mani kaut vai tikai mēģināja vārdos paķircināt vai pa jokam fiziski piebakstīt - gan vārdiski, gan fiziski - vilku pretī tā, lai vairs neceļas. Jo pieredze bija parādījusi, ka otras iespējas nebūs. Jāapcērt saknē. Vai nu es, vai viņi.

Tā nu no tāda labticīga mājas bērna, kurš mūžam bija mācīts ieklausīties, paskaidrot, argumentēt, pārliecināt ātri nonācu pie secinājuma savā bērna prātā, ka skolā tas nestrādā, ka apkārt ir vilku bars un tevi apēdīs, ja tu pieļausi kaut vienu iespēju, ka tevi aiztiek.

Mani vairs neaiztika.

Ja kāds jaunpienācējs mēģināja, ātri dabūja pa nagiem un likās mierā. Bet vientulība bija pietiekama, lai no skolas nebūtu nekādas nozīmīgas jēgas, nu vismaz mistiskās socializācijas ziņā.

Mācību grāmatās viss ir saprotami uzrakstīts, skolotāji tās pārsvarā tikai atskaņo. Tāpēc tik un tā mācīties vislabāk ir mājās, kur neviens netraucē.

Retrospektīvā - atšuvu dažu labu normālu klases biedru. Kurš tiešām tikai gribēja draudzēties un neveiksmīgi pajokoja.

Bet es jebkuru joku, izņemot no dažiem tuviniekiem, kuri nekad par mani nebija ļauni zobojušies, uztvēru kā prelūdiju tam, ka tūlīt mēģinās par mani ņirgāties.

shodien
Ja tu esi viens pret baru, ja vecāki ir tik gļēvi, ka negrib neko pasākt, ja bērns tikai vārdos ir vērtība, bet darbos: ak šausmas, kā nu tā, man būs jākonfilktē.. nē, nē, es to neizturēšu, ja skolotājs pret mani nebūs labvēlīgs, nu gan jau nav tik traki, lai paciešas - visticamāk, vairumā gadījumu bērns izdzīvos.
Izņemot tos gadījumus, kad bērnu nosit vai sakropļo uz visu mūžu.

Bet izdzīvošanai jau ir un būs vēl lielāka cena. Kuru maksās tavs bērns. Visu mūžu.

Neaizmaksās par šodienas kļūdām ne tu, ne viedie padomdevēji par to, kā bērnam būtu jādzīvo, kas jāgrib, kas jāvar.

Protams, apziņa, ka neviens tevi neaizstāvēs, kamēr tu neizspēlēsi kārtis tā, lai citiem būtu izdevīgi tevi aizstāvēt sava pašlabuma vārdā - tā ir dzīvē bieži vien bijusi noderīga.

Bet sagaidīt to no paša vecākiem uzmetienu jau pamatskolā - tas, kā observer pareizi raksta, var radīt un veicināt gan fiziskas kaites, gan mācīšanās grūtības.

Tā ka arī tīri no egoistiskiem apsvērumiem, sevi ļoti mīlot, vecākiem ir izdevīgi palīdzēt bērnam tagad, pat ja negribās; lai vēlāk nebūtu smagas problēmas daudzu gadu desmitu garumā, kuras radīja nevēlēšanās piepūlēties šeit un tagad.

Šādos gadījumos vislielākais risks ir tad, ja vecāki paši joprojām ir psiholoģiski bailīgi skolnieki, kurus pat personiskā bērna tiešs apdraudējums nespēj izstumt no komforta zonas un uzdrošināties darīt kaut ko savādāk, ne tā kā vairums.
Kamēr viegli, tikmēr cenšas būt labiņie, cītīgi nodarbojas ar pāraprūpi, bet ja ir jāizvēlas starp paša komfortu un bērna vajadzībām - tad pametīs zem dzīves riteņiem bērnu.

esenif
Manuprāt, ir ļoti vērtīgi iemācīties to, ka ar vardarbību nav jāsamierinās un to jāpacieš. Tik daudzās ģimenē tiek pieļauta vardarbība, tāpēc, ka kāds "nepadodas". Neviens sevi cienošs cilvēks nepaliks šādā vidē un neturpinās to paciest

Nav jau runa par to, ka jāpaliek vardarbīgā klasē. Par to šajā diskusijā ir vienprātība- bērnu no klases jāņem ārā. Jautājums ir par to, ko darīt tālāk.

Tavā alegorijā runājot,ir starpība vai aiziet prom no vardarbīgā vīra un:

a) iet uz klosteri, lai nekad vairs nepiedzīvotu vardarbību no vīra;

b) iet pie psihologa un mēģināt veidot jaunas attiecības ar citu vīrieti.

Jūtat atšķirību? Mājmācība/tālmācība ir a variants, cita skola/klase- b variants. Es nedomāju, oa vajag atteikties no skolas tikai tāpēc, ja gadījās būt sliktā klases kolektīvā.

Arī augstskolā ir no skolas atšķirīga mācību organizācija, kurā sākumā nepieciešams pielāgoties

Ir starpība, vai mainās mācību forma pieaugušā vecumā vai visus personības formējošos gadus bērns ir gulējis gultā ar mācību grāmatu rokās. Tās ir nesalīdzināmas lietas.

bumburums
Labi, ka tu dalies savā pieredzē, būs par ko padomāt gļēviem vecākiem, kas priecājas par savu atvasi, kas "audzē biezu ādu". Vecākiem vajadzētu aktīvāk monitorēt savu bērnu pašsajūtu skolā un vajadzības gadījumā mainīt skolu vai risināt problēmu skolā ar skolas vadību.