Nezināju, kurā sadaļā likt. Tātad pusaudze ar depresīvām nosliecēm- ne pārāk lielas, bet nu ir. Viņas iepriecinājums ir mājdzīvieks (grauzējs). Bija divi, bet viens nomira. Grib atkal, lai būtu divi. BET. Būri viņa netīra, dara tikai, kad 3x esmu teikusi, ka beidzot jāizdara. Tāpat arī daudz labu lietu sagrauztu (aizkari, gultas veļa, skolas soma), jo nosviež pie būra un grauzēji to velk iekšā un sadīrā. Tāpat uz paklāja skaidas no būra un ēdiena paliekas (sēkliņus apvalki)- nekas netiek tīrīts! Bet dzīvniekus baro un ūdens ir regulāri- ar to nav problēmu.
Nu negribam mēs to otru dzīvnieku ņemt- ieriekš minēto iemeslu dēļ. Tai pašā laikā es saprotu, ka tie dzīvnieki viņai ir labs antidepresants. Par laimi viņi ilgi nedzīvo- pusotrs gads, divi. Nav jau arī teikts, ka viņi sadraudzēsies, ja vecais saplosīs mazo- atkal būs sirdssāpes.
Laikam jau prārtīgāk ir , ka, lai dzīvo tas viens, kad tas nebūs, tad domāsim. Un viņai vēl ir laiks pierādīt, ka spēj sakopt aiz dzīvnieka un tīrīt būri, lai vispār vēl jebkad tiek pie kāda dzīvnieka.
Man pašai pusaudzes gados arī bija ļoti lielas depresijas, mans lielākais iepriecinājums būtu bijis sunītis, bet nu mamma nekādīgi neļāva turēt. Tagad ejot pie psihoterapeita viņš atzina, ka sunīša esamība man ļoti būtu nākusi par labu.
Bet nu labi, ka tas viens grauzējs tomēr ir. Viens tas ir labāk kā neviens.