Kāpēc tāda pārliecība, ka neviens cits par dzīvnieku nespēj rūpēties un noteikti darīs pāri? Manā burbulī ir drīzāk otrādi, dzīvnieks kā absolūti pilntiesīgs ģimenes loceklis.
Depresīvs bērns, mājdzīvnieks kā iepriecinājums un tā aprūpe
Water_Melon
|
|
|
Tam bērnam ir depresija. Bērns ir slims. Nu kā var uzkraut slimam bērnam vēl rūpes kar kādu. Vispirms lai izārstējas un tad redzēs, spēj par kādu rūpēties vai nē. Dzīvnieka tiešām nav nekāda rotaļlieta. |
|
|
Es neteicu, ka bērnam ir depresija. Es teicu, ka ir depresīvas iezīmes- noslēgtība, apātiskums. Varbūt vienkārši raksturs tāds. Par mājdzīvnieku mūža ilgumu- vēl nedaudz un meitai aizies savā dzīvē, dzīvos kaut kur kopmītnēs (mūsu apkaimē nav vidējās izglītības mācību iestādes, nāksies viņai dzīvot kopmītnēs), kur tad tie žurku bari liksies? Visu nedēļu mums uz pleciem, kopuškās tak neļaus nekārtību taisīt. Sunīši man pašai ļoti patīk, bet negribās mājdzīvnieku mocīt dzīvoklī. |
|
|
Water_Melon Bet vispār - man pusaudža vecumā bija kāmji, tas bija vienkārši šausmīgi. Miršanu ļoti pārdzīvoju. Nekad vairs negribētu. Ar suņiem/kaķiem vieglāk un pozitīvāk. |
|
Depresīvam cilvēkam mājdzīvnieku vajag kā ēst, kā zāles, kā gaisu, ko elpot. Autorei varbūt vajag mazliet pamainīt attieksmi un sākt tos grauzējus uztvert kā savējos. Tad nebūs tik grūti tīrīt būri. Arī žurkas un kāmji, jūrascūkas, ja ar tiem nodarbojas, kļūst par maziem "sunīšiem", katrs ar savu raksturu. Aizraujoši vērot, kā tāda pele var būt tik maza, bet tajā pašā laikā tik tuva cilvēkam. Mums lielākā daļa gēnu ir kopīgi. Pele tāpat kaut ko domā, jūt, kā mēs, cilvēki. Lielisks pamats starpsugu draudzībai, drusku tikai jāiedziļinās, jāpalasa par konkrētā dzīvnieka vajadzībām, lai nejauši nenodarītu pāri. |
|
Water_Melon |
|
|
Var taču iet uz patversmēm suņus staidzināt. Ārā, svaigā gaisā un pozitīvas emocijas un labs darbs paveikts. |
|
|
dezavu Var taču iet uz patversmēm suņus staidzināt. Ārā, svaigā gaisā un pozitīvas emocijas un labs darbs paveikts. Mēs par šādu iespēju interesējāmies. Patversmē negribēja nepilngadīgus palīgus. |
|
|
Man neliekas pareizi bērnam vienam pašam būt atbildīgam par dzīvnieku, turklāt vēl kaut ko pierādīt. Bet paldies par atbildēm, ka dzīvnieks ir kā zāles, kā gaiss. Kopumā doma pozitīva. Ārā ejam arī bez suņa. Tā nav problēma. |
|
|
Es noteikti paņemtu kādu dzīvnieciņu, jo dzīvnieki ļoti labi palīdz kaut kādām tādam depresiju lietām, neirozēm, trauksmēm. Bet nu es esmu traka pati uz dzīvniekiem. Visādus gribētu, bet attur tas, ka negribas daudz kaut ko tīrīt. Es laikam ņemtu kaķi. Kaķis vislabāk palīdz pie depresīvām sajūtām un kastīti iztīrīt nav tik grūti. Nu ar tiem pusaudžiem ir kā ir. Kad vīrs ņēma sunīti, bija noruna, ka abi ar meitu vedīs ārā. Meita, protams izveda varbūt reizi mēnesī. Bija viņai kaķis paņemts, arī grēkoja ar kastītes tīrīšanu, bet iemācījām prasīties ārā (dzīvojam mājā). Es nezinu, ja pašam ļoti negribas tos dzīvniekus, tad nevajag gan vairs ņemt. Es ņemtu ar domu, ka runāt un atgādināt, lai kopj pati, bet, ja nesakopj, nu iztīrītu un negaustos drausmīgi. Un ne velti ir bērniem kanisterapija un tādas lietas. Es, kad vedu savu suni uz treniņiem, trenerīte teica, ka ļoti labi, ka mums ir sunītis mājās, lai mans puika guļ blakus viņam un visādi izbauda tuvumu. Jāsaka, ka mans puika tiešām ir kā uzburts un visu laiku grib mīļot to suni un apguļas blakus un var redzēt, kā nomierinās. Man ir arī mājās grāmata saucas - dzīvniekterapija. Vajag to izmantot es uzskatu. |