Besis

Varbūt es nedaudz sabiezināju krāsas…

Mājas darbi man pat patīk, jo visu dienu pie datora sēžot ir pat patīkami atpūtināt acis un nedaudz izkustēties. Nav tā, ka vīrs pilnībā nepalīdz, bieži arī mana vaina, ka pati atsaku palīdzību, jo redz “gribas izkustēties”. Kopumā vīrs iesaistās gan mājas darbos, gan ēst taisīšanā. Domāju, ka vairāk ir problēma ar manām emocijām. Respektīvi, tikko kā redzu, ka vīrs ir sliktā noskaņojumā, tad arī man bez maz vai visa diena izbojāta. Esam vairākas reizes par to runājuši, ka ja par kaut ko ir dusmīgs, tad tas nenozīmē, ka tā ir mana vaina, vai ka tas vispār ir ar mani saistīts. Kaut kā svešas emocijas pārāk “piesavinos” un gribu ķerties visiem palīdzēt (ne visiem, bet tuviniekiem).

Prot veči uzsēsties uz kakla, oj kā prot. Laulības sākumā es arī ka autore aptekalēju, visu servēju. Ar darbu palīdzēju, mācībām un ko vēl ne.

Un tad ģimenē ienāca bērns un pēc kāda laika arī diagnoze, ka bērns īpašāks. Un tad acis atveras, bet atpakaļ izlaisto vīru iedzīt nevar. Jo viņam tak viss kruti.

Jaunās sievietes, nedariet tā! Esiet sievietes, ne kalpi un ēzeļi.

Neko nedarīt (..) arī nemāku. Ar šo tad var sākt. Ja pati izgāji cauri, nu i vīrs izies, lai tak cīnās. Stāvi ar karsējpušķīšiem.

Vienlaikus saki, ka nav jau no kā nogurt, nepatīkamie pārdzīvojumi - tādi sīkumi vien, bet zini, citiem pietiek jau ar vienu lietu, lai tā paņemtu visus spēkus - vai tas būtu darbs, vai mācības, vai kādi grūti notikumi. Te tu piesedz vienu ar otru un tad brīnies, ka to čupu nevar pavilkt. Nav jāvelk. Jāsadala pa daļām un visu pamazām.

Rokko
Es arī pirmajā laulība biju tikpat stulba. Otrajā - no savām kļūdām ļoti mācos.

Tēmas autorei ar steigu jāizlasa grāmata "Sievietes, kas mīl par daudz ', jo nu tik izteikts gadījums, ka pa gabalu redzams.

Piparlapa
Kad būs bērns, tad sieviete ar skaudru un sāpīgu atziņu atskārtīs, ka viņai aprūpē ir 2 bērni. Un ka ģimenē ir tikai viens pieaugušais, diemžēl.