Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Besis

Ketelin

Piparlapa

Nē, Latvijā viņam savu draugu nav, principā laiku pavadām ja ne divatā, tad ar manu ģimeni. Atsevišķu hobiju arī nav, "viņa valstī" ļoti daudz laika pavadīja ar draugiem, un bija labi apmaksāts darbs. Kad esam tur, var redzēt kā viņš atkal atplaukst, kā cits cilvēks. Šeit pārdzīvo par to, ka nevar man dot to, ko varēja, kad bija darbs. Zinu, ka tas ar laiku atrisināsies, jo zināšanas tiešām aši nāk klāt, bet šobrīd ikdiena mums vairāk kā tās ieteiktās grāmatas aprakstā “Sievietes, kas mīl par daudz”.




Piparlapa

Ketelin
Vajag ieviest draugus un hobijus, protams, ja plānojiet šeit dzīvot ilgāku laiku. Man zinamie ārzemnieki - vīrieši ir atraduši draugus, pirmkārt, darbā, otrkārt, starp sievas draudzeņu otrajam pusēm, treškārt, komandu sportā. Studiju biedru nav? Tev arī vajag gan draugus (draudzenes), gan kādu hobiju. Jums vajag jaunas emocijas un iespaidus ārpus mājas. Citādi izskatās, ka nav tālu no ta, ka sāksi domāt, ka padarīji vīru nelaimīgu, atvelkot uz Latviju dzīvot, ka esi vainīga, ka viņš nav mūžam starojoša saulīte, ka esi pilnībā atbildīga, lai viņš justos laimīgs un ka viņš ir Tavs laimes avots. Tas ir nepareizi, laime ir katrā pašā.

Papildināts 21.03.2022 22:50:

Pēc apraksta liekas, ka varētu būt IT sfēra (programmēšana), kas tiek apgūta. Ja tā, tad dažādas prakses/bootcampi/hackatoni ir super iespēja gan iegūt kontaktus, gan socializēties, gan iegūt zināšanas. To vajag izmantot.

Ketelin
Manuprāt, pie tādiem apstākļiem bija jāpārceļas sievietei.

Šādi nebūs aršana un tas viss ved uz blakus tēmas rezultātu.

Es abas šīs tēmas lasu un jūs esat abas ar Rokko pilnīgi identiskā situācijas, tikai viena jau finišā, bet tu plītē sevi ar grožiem un dzen uz to pašu finišu.

Meauk
Piekrītu! Redzu sevi jaunībā. Labāk nebūs. Pēc bērna būs Tev lielāks slogs un arvien vairāk iekšā.

Manējais mani ievilka šajā, jo vārdiski teica un saka, ka mil, cik esmu nozīmīga. Un es ar šo verbālo dopingu tik dzinos un dzinos. Līdz sapratu, ka esmu kļuvusi par ēzeli. Ja gribi tādu dzīvi, kur atbildība uz Tevi un izdegšana ikdiena, uz priekšu!


Rokko
Nu labi, ko nedarīt it kā skaidrs, bet ko darīt?

Ketelin
Sadali mājas pienākumus, pat ja saki, ka "izskusties". Daudz jaukāk ir izkusteties parkā vai aerobikā. Un kad apniks "izkusteties" ar lupatu un putekļu sūcēju, velāk vairs nesapratīs.

Sadali atbildību par kopēju atpūtas plānošanu, pat ja Tev sanāk labāk. Lai viņam iestājas ieradums, ka atbildība ir dalāma lieta.

Žēl, ka ar mazuli nesanāca. Bet sāc jau tagad programmēt kādi redzi dzīvi, kad būs bērni.

Ketelin
bet ko darīt?
Daļu no mājrūpēm uztici dzīvesbiedram - to pašu ēst gatavošanu vai mājas kārtošanu, iepirkšanos, brīvdienu plānošanu, tas nekas, ka tev sanāk labāk un viņam neizdosies tā kā tev. Tā būs iespēja tev tikt pie laika sev un viņam izrādīt rūpes par tevi.

Ievies sev hobiju un viņu mudini ieviest hobiju vai ieviesiet kopīgu hobiju. Ne visi hobiji ir naudietilpīgi - varbūt jums vai kādam no jums gribētos dziedāt korī vai dejot, varbūt doties pārgājienos vai slēpņot?


Dzīve ir gluži kā rožu dārzs, bezgala skaista, bet ar ērkšķiem!

Ketelin
Tev ir jāsāk tieši ar - nedarīt. Ļoti konsekventi daudz ko nedarīt.

Tu par daudz un ļoti par daudz dari. Sāc nedarīt.

Manuprāt labāk sadalīt pienākumus nevis vienkārši nedarīt un cerēt, ka tad otrs darīs. Tas tā naivi.


Šobrīd vairāk sliecos uz akadēmisko gadu universitātē, vēl pabeigt, ko nu varu pabeigt šajā semestrī un tad nedaudz vismaz no tā atpūsties. Atkal kaut kādā stulbumā esmu iestrēgusi, raudu vairākas reizes dienā, nevis par kaut ko sadomājoties, bet asaras pašas nāk, protams, tas traucē darbam, jo darbs ir vistiešākajā veidā ar galvu un ir vajadzīgs “ass prāts” un skaidra galva. Loģiski arī, ka mūsu intīmā dzīve ir ietekmēta, dažas reizes mēnesī vēl varu saņemties, bet pati zinu, ka nav labi to darīt “piespiedu kārtā”. Lūk, tā, šķiet, ka vienkārši nodarbojos ar sevis žēlošanu un esmu palaidusies slinkumā, jo salīdzinoši tagad daru daudz mazāk nekā, piemēram, 5 gadus atpakaļ, kad vēl nebijām kopā. Nāk arī stulbas domas par to, cik forši bija pēc operācijas, kad nevarēju neko darīt, un tad gan vīram sanāca mani aptekalēt pēc pilnas programmas. Bērnus ļoti gribās, bet nesakārtojot manu “grafiku” tas tiešām šobrīd nebūtu prātīgi, laikam arī viņi “tur augšā” to saprot, jo nav tā, ka tikai vienu reizi būtu “nesagājis” ar grūtniecību, un to problēmu meklēšana pie ārstiem arī baigi paņem spēku. Nu, tā kaut kā, varbūt jāsāk rakstīt dienasgrāmata vai kas tāds, jau šķiet, ka nedaudz smadzenes sakārto.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18427347