Nekāds pozitīvais skats uz nākotni vis nav. Mūsu sabiedrība kopumā ir nabadzīga, tādēļ tie augstprātīgie uzbraucieni par labāka darba meklēšanu vai izdevumu samazināšanu daudzos gadījumos ir visai atrauti no realitātes. Tak apskatieties darba sludinājumus; pat darbiem, kuriem vajadzīga augsta kvalifikācija, lielākoties tiek piedāvāti pašreizējai dzīves dārdzībai nekonkurētspējīgi atalgojumi. Arī izdevumu samazināšana ir visai diskutabls jēdziens. Ja cilvēks dzīvo laukos, viņam tā automašīna, lai aizbrauktu uz darbu, veikalu vai medicīnas iestādi, ir vajadzīga kā ēst. Neba visi iedzīvotāji dzīvo Rīgā, kur var pārvietoties ar velo, skūteriem, sabiedrisko transportu vai iet ar kājām. Jā, cilvēks var nepirkt saldumus un fast foodus, neēst ārpus mājas, neapmeklēt izklaides un kultūras iestādes, bet tas beigsies, pirmkārt, ar plašiem uzņēmumu bankrotiem un lielu bezdarba pieaugumu, otrkārt - diez vai tas pats vidusslānis būs priecīgs samierināties ar tādu dzīves līmeņa samazināšanos, kas faktiski paredz dzīvošanu Maslova piramīdas pašā apakšējā pakāpē.
Ģeopolitiskā situācija ir tāda, kāda tā ir, taču arī man gribas dzirdēt reālus risinājumus, ko valdība darīs, lai palīdzētu mūsu sabiedrībai izdzīvot šajos apstākļos. Šobrīd tikai dzird par ne visai lieliem pabalstiem pensionāriem un pensiju ātrāku indeksēšanu, mērķētu palīdzību maznodrošinātajiem un minimālās algas paaugstināšanu. Vai ar to pietiks? Diez vai. Ko darīs pārējie? Nav ne jausmas. Uzskatu, ka valdībai uz laiku būtu jāsamazina PVN kaut vai pamatpārtikas precēm (maize, olas, piens, gaļa), un tāpat kā tikko aizgājušajā ziemā, jāveic zināms līdzmaksājums elektrības un apkures izdevumu segšanai, vai jānosaka tiem kaut kādi griesti.