Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Bail palikt vienai lauku mājās

ZaneH

S.Kamis

astuti
Principā sajūta, ka es te esmu viena un neviens mani te netraucē - tas tak ir baigi forši.
Būt vienam ir forši, jā, bet savulaik būts vecās lauku mājās, kurās ir grūti formulējama, bet teju fiziski sajūtama klātbūtnes sajūta. Tāda, ka, ienākot tukšā istabā, bez maz prasās noņemt cepurīti un skaļi pasveicināt.


runcuks

Es arī no bailigajām, lauku mājās, vasarnīca, pat tādā nomaļākā viesu namā bail vienai pa nakti. Tādā a la Radisonā gaišā mazā kvadrātiņā nekādu problēmu. Krīt uz nerviem, jo ierobežo un ar prātu protams saprotu, ka viss ir galvā un nekā tāda tur nav. Arī būtu interesanti dzirdēt padomus, ja kāds ar šo reāli ir ticis galā.

bumburums

S.Kamis
bet savulaik būts vecās lauku mājās, kurās ir grūti formulējama, bet teju fiziski sajūtama klātbūtnes sajūta. Tāda, ka, ienākot tukšā istabā, bez maz prasās noņemt cepurīti un skaļi pasveicināt.
Kā arī tādas, kur ienākot prasās neizlaist no acīm durvis un maksimāli ātri doties prom.


Change your mind and the rest will follow!

alllo

Man vienmēr ir bail svešā vietā. Bet pietiekami bieži un regulāri tur nakšņojot, bailes pāriet. Arī katrā jaunā dzīvesvietā no sākuma man naktīs ir bail. Vīrs to respektē, parūpējas gan par kārtīgām atslēgām, aizšaujamajiem un signalizāciju.

Bet ar laiku šīs bailes pāriet un jūtos ļoti labi un droši, bet neaizslēgtas durvis tomēr pa nakti neatstāju.

Statistiski jau ļoti, ļoti reti kaut kas patiešām slikts notiek. Bet man pietiek ar to, ka pazīstu cilvēkus, pie kā ir naktī iebrukuši un tas nebeidzās labi.


Miegalacis

Man īstenībā arī ir mazliet neomulīga sajūta laukos. Bet pat ne mājā, bet ārā pagalmā būt vienai nepatīk. pat ja vēl no iekšas dzirdama ballīte. Lai cik dīvaini nebūtu, tad teltī nakšņot man gan nav tur ārā problēmu, tikai nepatīk tas posms, kad vienai jāpārvietojas pa pagalmu lai nokļūtu līdz teltij. Nomaļš, naktī tur ir superkluss un pilnīga tumsa, bet tuvākie kaimiņi kādi varbūt 200m pa pļavu taisnā līnijā. Nekur citur nav bijusi tāda sajūta. Pat palikt dziļos laukos istabā, kur saimnieki zvēr, ka notiek paranormālas aktivitātes, man bija vieglāk. Bet nekas nepārspēs manas iracionālās bailes no čūskām. To paniku, sastingšanu, sirds ta joņo, ta gandrīz apstājas,asaras acīs - to es nevaru aprakstīt. Saprotu, ka tas nav īsti nornāli, bet pilnīgi neko nevaru darīt, ieraugot to radījumu. Pat pa TV, tādā gadījumā gan nav tik spēcīga reakcija, bet tāpat ilgi vēl pēc tam ir nepatīkami. Piedošanu par aiziešanu netēmā. Vienigais ieteikums laikam mēģināt atkost, izrakties līdz baiļu saknei, saprast, kas un kapēc un tad ar to strādāt. Man līdz šim nav izdevies vēl.

Tas ir tāpēc, ka tev ir zīdainis. Man ir bijušas tādas bailes, kad bijām ar zīdaini un 2 maziem bērniem mežā un sastapām meža zvēru, kas teorētiski varēja mūs apdraudēt. Tad es sapratu, ka mēs katrs normāli varam pasargāt (paķert rokās un skriet) vienu bērnu, tātad viens bērns paliek pāri. Nav omulīgi. Man pašai par sevi nav nekādu baiļu, bet līdz ko iesaistīti bērni, tu uztver visu savādāk.

Mēs pilsētas mājā pa dienu neslēdzam, naktī arī bieži vien aizmirstas. Iepriekšējiem iemītniekiem bija durvju ķēde, man liekas pat smieklīgi. Bet kad esmu viena ar bērniem, tad gan atceros, ka jāaizslēdz un ja suns ierejas, atveru logu un klausos . Tā ka tomēr neesmu tik droša.

astuti

Tāda, ka, ienākot tukšā istabā, bez maz prasās noņemt cepurīti un skaļi pasveicināt. Kā arī tādas, kur ienākot prasās neizlaist no acīm durvis un maksimāli ātri doties prom.
Nu tas viss attiecas uz svešām tukšām mājām. Bet ne jau savu, kur ir savs bardaks sen ieviesies.

Es agrāk nedaudz esmu nodarbojusies ar marodierismu - esmu pamestās, pussabrukušās mājās iegājusi apskatīties, kas tur ir, un savākusi pāris grāmatas un vēl kādu sīkumu. Ir tāda drusku pabaisa sajūta, bet tas ir pat patīkami.

Kamerona

Atceros bērnībā ja biju atstāta viena, tad sēdēju uz lievenīša. Sētā man nebija bail, bet ieksā mājā bija. Ārā laikam dēl tā, ka visādi lopi, mājputni. Ta mū, ta bē, ta kikerigū, suns vēl . Bet iekšā klususm, dzirdi dažādus trokšņus.

Tagad ir līdzīgi. Bet ja esmu mājās viena ieteikums par radio man nederētu. Man ir sajūta, ka es tad kaut ko nedzirdēšu. Nezinu ko... kad kāds man pielavās vai ver durvis... Par laimi tā pa visai vienai nav jābūt. Bet naktīs ejot uz wc, pat vienai mājās neesot, kas ir tālāk no guļamistabas reizēm ir bail. It sevišķi, ja tiko dzirdi kā bēniņos kaut kas smagi nokrīt. Bet reāli tur nav nekas kam būtu jākrīt....

Parasti cenšos pārāk neaizfantazēties.

siikbuutne

Patika ieteikums par mājas gariņu.
Izmēģini. Ja nu tiešām palīdz

Reizēm noder rituālas darbības, jā.

Ja nelīdzēs - tad jāķeras pie tās padomu sadaļas, kas aicina parunāties ar speciālistu. Saprast, kur bailēm 'kājas aug'; un tikt galā.
Vai - ja iespējams - nebraukt uz to māju. Der situācijā, ja šī un tikai šī māja biedē.

- - - -
Pati gan no 'sugas', kam jo lielāka nomale / klusums / senums, jo patīkamāka dzīve. Savlaik, kad trauksmainajā jaunībā dzīvoju Rīgā - laiku pa laikam ļoti aktualizējās iekšējā nepieciešamība pēc 'maksimālas nomales'. Teiksim, ziemas pievakarē ap septiņiem atnāku no darba, nolieku somu, uzlieku biezāku cepuri un eju uz pieJuglas mežiem izklaiņoties.
Tad man arī paziņas jautāja, kā nav bail mežā vienai tumsā.
Es teicu, ka, pirmkārt, tur neviena parasti nav. Un, ja kāds trāpās, tad tam, visticamāk, būs bail no manis, jo - - - kurš gan vazājas mežā viens un tumsā? (tikai drausais bandīts, protams ) Lai gan reāli.. ko tādam bandītam pa mežu vazāties, tur taču skaidrs, ka neviena nebūs, ko aplaupīt.. vai citādi kā 'bandītot'.

Un jā. Kad nācu mājās no tā meža, bija nepieciešamība iziet caur vairākiem spoži izgaismotiem māju pagalmiem.. tad gan metās neomulīgi, jo tur varbūtība, ka 'uzbandītojas' kāds, ir daudz lielāka. Plus vēl apziņa, ka - visticamāk - vai pa katru otro logu kāds palūrēs.. taču palīgā (tikpat ticami) - nez vai kāds steigsies.
Respektīvi, esi ne-mežā un pavisam gaismā. Un it kā pat ne viena. Tomēr pēc fakta vēl vienāka nekā tumsā un mežā.

Mja.. katram sava fobija.


Ja man būtu kaķis, es nevienam neteiktu. Un tad kāds atnāktu pie manis ciemos - - - BET TUR KAĶIS! 


VioletsSaulriets

Šo es saprotu. Šobrīd esam vīra lauku mājās. Un vienmēr kad te esam, naktī dzirdam kādu staigājam pa māju. Realitātē jau zinam, ka neviena nav, bet izskaidrojumu neesam atraduši. Māja maza, katru kaktu zinu no galvas un tie soļi visu laiku pa vienu maršrutu nav grauzēji, kaķa nav. Bēniņos vai uz jumta tas nav. Guli un zīlē. Ieslēdzot gaismu, uzreiz apklust un kad izslēdz, pēc brīža atsāk. Un šonakt es te būšu viena pati

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18429163