Bail palikt vienai lauku mājās

Arī es ik pa kādam laikam esmu novērojusi dīvainas skaņas mājā. Jo ilgāk tās ignorēju, jo iet aizvien trakāk, piemēram, reiz esot viena mājās, ar perifēro redzi pamanīju cilvēku blakus telpā. Kad paskatos, tad, protams, neviena tur nav. Bet pavisam neomolīgi palika, kad ievēroju, ka kaķis skatās tieši tajā virzienā, kur manīju to cilvēku. Manā gadījumā palīdz kadiķa kvēpināšana, izejot ar to cauri visai mājai. Ja tikai dīvainas skaņas, bet nav piemetusies tā neomolīgā sajūta, ka neesi viens, tad mēdz palīdzēt arī svecītes dedzināšana, dažreiz izeju caur māju skandinot zvaniņu. Bet, ja jūtos pavisam neomolīgi, tad palīdz tikai kadiķis.

P.S. Iepriekš dzīvojām dzīvoklī un tur nebija labāk. Vienu nakti es pamodos no sajūtas, ka kāds sēž manā gultā (vīrs bija darbā). Paskatos, un man liekas, ka meita tup kājgalī. Es viņu pasaucu, lai nāk pie manis zem segas. Kad tas, kas tur sēdēja sāka slīdēt manā virzienā, es sapratu, ka meita tā nav. Toreiz visu nakti nogulēju palīdusi zem segas.

Ak kungs! Un ar zīdaini viena! Ar zīdaini man būtu vēl nez cik vairāk bail vienai tādā vietā nekā pašai. Gan racionālu, gan neracionālu iemeslu dēļ. Lauku mājā viena ar bēniņiem un/vai pagrabu - brrrr, pat domāt negribas. Dzīvoju lielā dzīvoklī Rīgas centrā, māja veca, ir visādas istabas un kambarīši, un dažkārt ziemā man naktī ir bail iet uz tualeti, ja esmu mājās viena. Kur nu vēl VECĀ lauku mājā.

Bērnībā biju šausmīgi bailīga, atceros tās mokas pie omītes pa vasarām naktīs. Citreiz iemigu tikai, kad bija redzams, ka pamazām aust gaisma. Biju jau liela meitene un nekādi nevarēju pamatot, kāpēc gribu gulēt blakus, nevis savā gultā, man bija kauns teikt, ka bail.

Dažkārt naktī pamostos ar domu, vai durvis aizslēgtas un eju paŗbaudīt. Tas mirklis, kad griezīšu atslēgu un jutīšu, ka tomēr vaļā, ir baiss. Vienmēr liekas, ka otrā pusē kāds stāv un raus tās durvis vaļā, bet es nepaspēšu pagriezt atslēgu...

Man pat dzīvoklī vienai īsti nepatīk palikt. Kur nu vēl lauku mājā- drosīmas esat, ka vispār kaut kam tādam piekrītat.

Ir bijis, kad bail pat naktī uz tualeti aiziet- tad ātri aizeju un pēc tam skriešus atpakaļ

Kamerona
Nesākšu nu tagad jaukt māju nost. Kur garantija, ka jaunajā mājā būs savādāk? Uzskatu, ka nekur mēs neesam vieni, tikai ne visi spēj un grib to just. Vienkārši jāmācās sadzīvot. Kā jau rakstīju, kad ir pavisam traki, man palīdz kadiķis (tad tā otra puse laikam mazliet savācās - arī viņiem jāsaprot, ka nav vieni).

Vēl man bija gadījums ar spoguli, kas man bija atdots. Kādas dienas tas stāvēja atstutēts pret sienu, kamēr domājām, kur to likt. Vakaros bija tiešām neomolīgi iet tam garām. Pagriezu otrādi, lai spogulis pret sienu. Mana sajūta uzlabojās, tikai kaķis mēdza bieži sēdēt starp spoguli un sienu. Tad sataisīju sālsūdeni, spoguli kārtīgi nomazgāju un nu tas vairākus gadus vairs mani nav traucējis.

Pilnīgi visu var izskaidrot racionāli. Atceros pēdējoreiz reāli bail vienai mājās bija, kad biju maza, dzirdēju čaboņu, zvanīju vecmāmiņai un viņa man teica, lai eju skatīties, ka noteikti ir izskaidrojums un tā arī bija, vnk kāds bija plauktā iestūķējis maisiņu, kas lēnām ieņema savu formu un krita zemē. Kopš tā brīža ne no kā neracionāla nebaidos.

Un visi tie stāsti, kā gultā kāds sēdēja, nu atvainojiet, tas ir bijis pusmiegā, sapņojot. Tādas reizes man arī ir bijušas.