Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Bail palikt vienai lauku mājās

ZaneH

MioMioMio

Es noteikti izvairītos nakšņot mājās viena. Man patīk dzīvot pilsētas dzīvoklī, ja būtu vienatnē jānakšņo mājā, tad tikai, ja blakus ir kaimiņi. Jā, esmu bailule. Neredzu vajadzību sevi baigi lauzt un nakšnot vecās nomaļās mājās.

Pat dienas laikā man ir bail vienatnē iet pa kādu mežu vai dabas taku, ja tur nav citu cilvēku. Man vajag tieši tā, lai kaut kur redzamības zonā visu laiku kāds ir (lai nav bail), bet daudz apkārt arī nav (jo tad nepatīk un neatpūšos) Reizēm nākas padomāt, kur dabūt tieši tā kā man vajag. Citādi visu laiku skatos pār plecu un stresoju, kāda tad jēga?

Nesaku, ka tas ir normāli, tik lielām bailēm laikam kopumā nevajadzētu būt. Vēl interesanti, ka man sajūtas uzreiz ļoti maina, ja ir otrs cilvēks - tad varu nebaidīties daudz vairāk situācijās kā viena. Lai gan apzinos, ka, ja tas otrs arī ir tāda pati sieviete, reāli drošību tas necik daudz neietekmē. Bet sajūtas maina ļoti.

Bet ir tā sajūta, ka vajadzības gadījumā nemācētu sevi aizstāvēt. Skriet necik nemāku, kaut kādi naži un baloniņi līdzi nav un nezinu, cik veiskmīgi sanāktu izmantot. Kauties arī nemāku.

Papildināts 11.06.2022 02:02:

Cilvēkiem vislielāko ļaunumu nodara citi cilvēki, ne daba. Protams, ka mana pieredze neko nedos Tavā gadījumā. Bet varbūt mēģini saprast pati sevi, nodefinē, paskaties bailēm acīs - tieši Kas ir tas no kā Tev bail? Kas ir sliktākais, kas varētu notikt lauku mājā? Mēģini atrast tieši no kā ir bail, tas bieži palīdz. Saraksti uz lapas savas bailes - piem., atnāks briesmonis un nokodīs kāju, uzbruks vilks, sabruks jumts u. T.
Man tieši no cilvēkiem arī ir bail nomaļās vietās, nevis no briesmoņiem, vilkiem, aitām un krītošiem kokiem.

Saprotams, ka tas nav bieži, bet tomēr gadījumi ir. Bail gan no tādiem, kas var ielauzties mājā (tur vēl papildfaktors neomulībai, ka viņi tavu apgaismoto māju redz daudz labāk nekā tu no iekšas to, kas notiek ārpusē), gan staigājot uzķerties uz sliktiem cilvēkiem, kas varētu kaut ko nodarīt. Pilsētā tomēr vairāk cerību pievērst kāda cita uzmanību.


Sarandiels

Šis reiz gadījās ar kādu manu draugu, kas bija aizbraucis pavadīt brīvdienas pie saviem vecākiem dziļā Latgalē. Tuvākie kaimiņi - vairāku kilometru attālumā, pati saimniecība - nomaļa viensēta meža ielokā. Ārā piķa melns novembra vakars. Spēcīgi līst lietus. Ğimene sapulcējusies pie kamīna, malko karstvīnu, pļāpā, kad pēkšņi sadzird klauvēšanu pie durvīm - tuk, tuk, tuk... Visi saskatās, jo ciemos neviens netiek gaidīts, kā arī tuvākais ceļš neiet gar māju, taču tēvs nolemj paskatīties - ja nu kādam vajag palīdzību.

Bet aiz durvīm neviena nav... Visi nolemj, ka klauvēšana tikai izlikusies, un turpina vakaru. Taču pēc mirkļa, skaidri un ne ar ko nesajaucami - tuk, tuk, tuk... Nu jau sāk palikt neomulīgi. Tēvs ar dēliem iziet no mājas un ar lukturiem apseko perimetru, bet neatrod nedz kādu nelūgtu apmeklētāju, nedz riepu nospiedumus, pat ne cilvēku vai dzīvnieku pēdas dubļos.

Kolīdz viņi atgriežas mājā un aizver durvis, klauvēšana tūdaļ atsākas un sāk palikt biežāka un ātrāka. Ome jau piesauc mirušo garus, kas šādi klaudzinoties, kad atnākuši kādam pakaļ. Mamma, atradusi baznīcas svecīti, to iededz un sāk apstaigāt telpas. Par laimi, mans draugs ir ļoti racionāli domājošs cilvēks - viņš palūdza visiem uz mirkli apklust un sāka meklēt klauvēšanas avotu.

Meklēja, meklēja, kamēr saprata, ka mistiskais klaudzinātājs, visticamāk, slēpjas lielajā ozolkoka skapī, kas stāvēja tuvu ārdurvīm. Tas tika uzreiz atstumts no sienas un atklājās, ka klauvē...

...ezītis. Nabaga dzīvnieks nez kā bija iemaldījies mājā, aizlīdis aiz skapja, un, vakarā pamodies dezorientēts, meklēja izeju, ar paurīti būkšķinot pret skapja iekšsienu, kas nostrādāja kā klauvējienu rezonators. Tuk, tuk, tuk...


Ad noctem festinamus!

Man patīk būt vienai mājās. Nav gan nekurienes vidū. Māja sena. Mūra. Kāpnes koka. Tās mēdz čīkstēt it kā kāds pa tām staigātu... kaut neviens nekāpj. Zem katra soļiem čīkst savādāk. Dažreiz dzirdu savas vecmammas soļus, kuru jau gadiem tai saulē. Citreiz man nezināmu čīkstienu kārtību. Nē. Nebaidos. Māja ir mana pils. Arī bērni palikuši vienatnē uz diennakti. Bez problēmām (bet viņi no dzimšanas šajā mājā). Durvis arī ciet neslēdzu. Logi bez aizkariem. Kad nomiršu-varēs visu aizvērt un aizslēgt.

Biju palikusi lauku mājā ar trim maziem bērniem tajā vasarā, kad no Jelgavas cietuma izbēga daudz ieslodzītie (90- tie gadi).Tad gan reāli bija bail, nesapratu, kur man ar tiem bērniem gulēt.Ja palikšu mājā, tad bēgļi var lauzties iekšā pēc pārtikas, ja iešu uz siena šķūni, tad var meklēt vietu, kur pārlaist nakti.Dzīvojām tālu no Jelgavas, bet sapratu, ka bēguļojot meklēs nomaļas mājas, kur dabūt pārtiku, arī mobilie telefoni nebija, lai kādu sazvanītu un aizbrauktu no tās vietas.


PelePele

Amazement
kad no Jelgavas cietuma izbēga daudz ieslodzītie (90- tie gadi).
es toreiz gandrīz vienu kaķi nomušīju. Biju mājās ar zīdaini, šausmgi karsts augusts toreiz bija, loga vaļā, bet aizskari aizvilkti. Es pilnīgi skaidri redzu, ka no otras puses gar aizskariem kāds grābstās, lien roka iekšā. Es tai trakumā cērtu logu ciet un ... svešs kaķis aizlido vismaz metrus 3. Ņēmu gaļas gabalu un gāju atvainoties un sniegt pirmo palīdzību, a šim nekas, nu paldies Dievam!

Papildināts 11.06.2022 11:10:

vispār naktī Rīgā uz ielas man ir bail, bet uz pilnīgi tumša lauku ceļa vai lauka nav bail nemaz. Tur visi cilvēki un suņi pazīstami, pārsvarā pa naktīm apkārt nedauzās. Mums bomžu nav kā šķiras, ir daži nebīstami dzēroņas. Šo to nosper, bet nelaupa un neslepkavo.

Ja par 90tajiem, tad bija reti neomulīgi, kad naktī pamosties no pāris džipu pagalmā iebraukušu starmešiem logos. Neko, vīrs ņēma bisi, šāva gaisā uz lieveņa izgājis un draudoši lamājās. Par laimi, ar to pietika, lai tālās gaismas izslēgtu, apgriestos un aizbrauktu. Ko gribēja, nezinu, ko zagt jau nebija tur īpaši ko. Ja es tur būtu viena, laikam ar sirdstrieku būtu nokritusi, neomulīgi bija.

Papildināts 11.06.2022 12:02:

apgrieztos

PelePele

man tieši 92.g dzīve bija sagriezusies tā, ka pa nakti strādāju lauku diennakts veikalā. (kamēr bērns naktī gulēja, mamma varēja pieskatīt, pa dienu viņai bija par grūtu). Tā bode bija pašā miesta malā, mājas tālu. Telefona nebija, vot tad gan, kad pagalmā iebrauca pāris džipi, sirds noslīdēja līdz papēžiem.

PelePele
Un? Ko viņi gribēja, laupīt?

RudensRoze

Autore ,nemoki sevi un bērnu. Racionālu vai irracionālu iemeslu dēļ, ja mamma ir pastāvīgā trauksmē un bailēs, tas nevar neatsaukties uz mazu bērnu, neatkarīgi no tā, ka ārēji centies neko neizrādīt.


PelePele

dezavu
Ko viņi gribēja, laupīt?
nē, šnabi, bet bija visādi kadri. Varēja savākt ko vajag un nemaksāt. Man gan negadījās tādi.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18429163