Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Bail palikt vienai lauku mājās

ZaneH

mikausite

Nu, mums arī lauku mājās visādi brīnumi bijuši, piemēram, naktī uz lievenīša gulēja no psihiatrijas slimnīcas izbēdzis pacients. Es tik vairs neatceros, vai var tā būt, ka tai laikā vēl vilka tos trako kreklus? Kas tāds nāk prātā.


Ja ir suns, tad var atslābt, jo vismaz pamodinās, pirms kāds durvis uzlauzīs.

Mēs ar draudzeni bijām noīrējušas lauku īpašumu atpūtai uz ned nogali. Arī bija bailīgi, bijām divatā, pirms aizmigšanas apzināju, kur atrodas čuguna panna katram gadījumam. Kāds pārsteigums bija pamosties no trokšņiem, ka kāds apkārt mājai staigāja, un spīdināja virtuves logos iekšā ar lukturīti. Nebija tur aizkaru. Baisi bija, par laimi neviens iekšā neielauzās.

Pēc tam kaimiņi teica, ka vietējie bomži mēdzot klaiņot, skatīties vai nevar atpūtniekiem ko nozagt. Tas bija netālu no Kolkas... Pēc tam vairs nekad lauku īpašumus netīkoju.

Ja ir zīdainis, tad hormoni visas maņas vēl vairāk saasina. Limbiskā sistēma strādā aktīvāk, lai zīdaini pasargātu.

Vispirms ir jāpārvar bailes no tumsas. Racionāli jāsaprot, ka tumsā savā mājā nav neviena, kas varētu uzbrukt. Ir jāizvelk no iracionālā, ko ir ielikuši bērnības šausmu stāsti un filmas, ka ir droša teritorija, kurā neienāks nekādi monstri no nezin kurienes.

Un ja ņemam palīgā statistiku, tad noziegumi pilsētās notiek daudz biežāk kā lauku viensētās.

tepat sen lasīju vienas cālenes stāstu. Gājusi naktī uz tualeti pa koridoru un kā izrādījies, ka tajā koridorī tajā brīdī bija paslēpies zaglis. (kā tas tika konstatēts, neatceros, ber fakts bija)

Man bija cits kāzuss, - arī gāju vienu nakti uz tualeti pa tumšu koridori un pēkšņi no tualetes nāk ārā tāds 2durvju skapja lieluma vīrietis. Es arī gandrīz sirdstrieku dabūju, tikai pēc kādām pāris sekundēm atpazinu dēla draugu, kurš bija palicis pa nakti pie šā spēlītes spēlēt, bet man nebija pateikuši. Labi, ka neapčurājos...


Sarandiels

Rudbekija

Tas bija mans gadījums. Vēlāk aprakstīšu plašāk.


Ad noctem festinamus!

viedaminka

Just bailes naktī vienai neapdzīvotā vietā ir pilnīgi normāli, jo tam pamatā ir izdzīvošanas instinkts. Cilvēks ir bara "dzīvnieks" un sociāla izolācija rada spriedzi. Lauku īpašumā meža vidū, ar tuvajiem kaimiņiem 2-3km attālumā ir objektīvi nedroša situācija. Ja izceļas ugunsgrēks miegā, tad pastāv risks nosmakt pirms pamostas. Var atnākt lācis un viņam logi vai mājas durvis ir tikai butafors šķērslis. Ja kas notiek ar veselību, nav nebiena, kas varētu izsaukt palīdzību. Tieši šis bezpalīdzības dēļ, arī zagļi jūtas drošāk tur kur nav liecinieku un jātiek galā vien ar mājas īpašnieku un suni, kuru var viegli noindēt.

Kolīdz viņi atgriežas mājā un aizver durvis, klauvēšana tūdaļ atsākas un sāk palikt biežāka un ātrāka. Ome jau piesauc mirušo garus, kas šādi klaudzinoties, kad atnākuši kādam pakaļ. Mamma, atradusi baznīcas svecīti, to iededz un sāk apstaigāt telpas. Par laimi, mans draugs ir ļoti racionāli domājošs cilvēks - viņš palūdza visiem uz mirkli apklust un sāka meklēt klauvēšanas avotu.

Ja cilvēkam ir iedota šāda informācija, ka ir kaut kādi gari, apkārt staigājoši mirušie cilvēki, ja cilvēks skatās šausmu filmas vai "izglītojas" par garu pasauli, neredzamo pasauli, mistiku, tad tas cilvēkam liek ticēt šiem murgiem un nezināmāa situācijās skaidrojumu meklēt tu

Bumbierkoks

Man draudzenei ir šāda lauku māja Latgalē. Tuvumā nav neviena vismaz 5km rādiusā. Visiem likās, ka viņa traka, pērkot šādu īpašumu, bet viņai pašai baigais prieks. Tagad vēl tur ik pa laikam viņas vecāki, draugi piebraukās, bet protams, paliek viena arī bieži. Viņai patīk. Tas tikai norāda uz to, cik dažādi ir cilvēki.
mani dzīvē uz tādu vietu nedabut. Esmu 100% pilsētas dzīvokļa cilvēks.

Kādu laiku īrēju māju, kur nevieni īrnieki ilgi neturējās. Bija kaut kāda neomulības sajūta. Un tad man bērns teica, ka istabas stūrī kāds sēž un uz viņu skatās.. Tā kā māja mūs visādi citādi apmierināja, tad izveicām pielabināšanās taktiku. Uzcepu keksiņu aplēju ar pienu un sabēru ar cukuru. Un noliku pažobelē, tur kur Tas varētu uzturēties. Un tad vēl bija veļu laiks, vēl sataisīju ēdamos un atstāju pa nakti virtuvē uz galda. Nākamā rītā atdevām kaimiņu suņiem. Un paņēmām kaķi.

Kopš tā laika nekādas skaņas vairs mani nav biedējušas. Ja ir kādas dīvainas skaņas, tās vienmēr var norakstīt uz kaķa nedarbiem. Varbūt arī tas dēļ manas ticības un pārliecības, ka esmu visu pareizi izdarījusi un ar vietējiem sadraudzējusies. Galvenais jau pašai tā pārliecība, ka nekas briesmīgs tās skaņas nav.

VioletsSaulriets

Vakar biju viena. Man bail gan nav, bet ir nervus kutinoša sajūta . Jūs te aprakstat manu sapni, māja meža ielokā.


Kā man viena paziņa teica, kas tur ko baidīties naudas man nav, bet kniebties patīk!

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18429163