Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Vai ir iespējams atbrīvoties no automātiskas sevis vainošanas?

martiniks

Šķiet, ka vairums veselu cilvēku automātiski nevaino sevi, bet gan vispirms meklē vainu ārpusē un tikai pēc tam, pieliekot apzinātu piepūli, apdomā - bet varbūt es pats šoreiz izdarīju kaut ko nepareizi.

Man ir otrādi - vienmēr automātiski pieņemu, ka pats esmu vainīgs, un ir vajadzīga piepūle, lai secinātu - pag, es tajā situācijā neko labāku nevarēju darīt, un ir apstākļi, ko nevaru izmainīt (izskats, uzvedības īpatnības, runas veids).

Toties gadījumos, kad ātri saprotu, ka pats esmu kļūdījies, nonāku kaut kādā nelielas panikas stāvoklī un nespēju ātri atvainoties, izlabot kļūdu, bet tā vietā pēc tam mēnešiem vai pat gadiem ilgi atceros kļūdu un to, ka nebiju pat spējis atvainoties.

Iemesli it kā daudzmaz zināmi un ar prātu saprotu, kādos gadījumos ir/nav jēga sevi vainot, taču problēma lielākoties ir ar "'šeit un tagad" reakciju - zemapziņa un ķermenis noreaģē (kājās svins, galvā vate), pirms es paspēju ar prātu pārņemt kontroli un saprast, ko vispār tālāk darīt. Jūtos kā mazs bērns, kas gaida, kad atnāks kāds pieaugušais, aizstāvēs mani un visu izdarīs manā vietā.

Vai no tādas automātiskas reakcijas vispār ir iespējams tikt vaļā? Jeb tas ir "iekodēts gēnos un nervos"? Interesanti, kāda ir citu pieredze ar sevis vainošanu un kā izdodas tikt ar to galā pēc ilgas mocīšanās?


martiniks
https://espats.lv/blogs/cienpilna-audzinasana

It kā par bērniem, bet tieši no turienes arī aug kājas lielai vainas sajūtai.

Jā, var tikt galā jeb minimizēt līdz konkrētībai. Jāstudē tiesību zinātne, tad vainas vietā radīsies tiesiskā apziņa!

Vēl laba grāmata ir par šo tematu M.Bītija "Pārtraukt līdzatkarību '. Un grāmatā " Kundze savā namā' tieši iesākas ar šo hiperbolizēto vainas apziņu. Un ir ļoti labi aprakstīts tas process! Mani šī grāmata tieši ar to arī 'paņēma', cik tas bija skaudri un patiesi.

Kā arī man ir sava ātra un efektīva metodika, pa ko jau esmu Cālī rakstījusi - apsūdzēto metodika !

Un vēl ir laba frāze par sīkumiem, kas uzdod vainas apziņu - Dievs piedos!

Papildināts 09.06.2022 15:09:

martiniks

Šeit un tagad reakciju vajag pārprogrammēt uz reakciju - es neesmu vainīgs!

Ja nu vēlāk izrādīsies, ka esi, - tad arī atvainosies (rakstiski, ja tā ir vieglāk)!

Papildināts 09.06.2022 15:11:

Nu vismaz man izdevās, jo kādreiz jutos vainīga pat par to, ka esmu TIK gara izaugusi....

Tagad izbaudu - es neesmu vainīga! saldo periodu. Un pamatot savu 'nevainīgumu' arī esmu apguvusi eleganti, līdz smalkumiem un ar humoru arī.

P. S. Man pat neliels velnišķīgs prieks, ka šo sajūtu izjūt arī kāds vīrietis

, jo parasti tā ir sieviešu problemātika.

Pēdējās izmaiņas: Meauk, 09.06.2022 15:18.

seda

martiniks
Lai izvairītos no mokošās vainas sajūtas, vispirms ir jāpiedod pašam sev un tādā veidā ir iespējams izsvītrot no dzīves pagātnes notikumus, kuros tev it kā jājūtas par kaut ko vainīgam. Vienlaikus jāsaprot, ka nav vienas taisnības. Ja tu toreiz rīkojies tieši tā un ne citādi, tad tam noteikti bija kāds pamatojums.

Vai no tādas automātiskas reakcijas vispār ir iespējams tikt vaļā? Jeb tas ir "iekodēts gēnos un nervos

Nē, tas nav iekodēts gēnos, bet iegūts dzīves laikā. Parasti bērnības paterni. Kāpēc kļuvi par neirotiķi, jo par tādu neviens nepiedzimst.


Man vienmēr bija licies tikai normāli, ka visā, kas notiek, pirmkārt saskatu savu atbildību, nevis kāda cita vainu vai apstākļu sakritību. Ka tas tā nav visiem, par to pirmoreiz aizdomājos jau pieaugušā vecumā kādā it kā sīkā situācijā darbā - kolēģe iedama aizķērās un gandrīz paklupa aiz kaut kāda vada vai tml., un tā pie sevis nošķendējās: ko tas sū... te mētājas?! Kamēr man šādā situācijā pirmā doma būtu par to, cik es esmu neveikla (ka man vajadzēja pamanīt, noreaģēt, būt ar ātrāku reakciju - respektīvi, citādākai, labākai). Ar gadiem un pieredzi šis kaut kā mazinājies, esmu pieņēmusi, ka reizēm tiešām tā var būt apstākļu sakritība vai kāda cita vaina vai atbildība.


Atrisinājums nav tikai loģikā un saprašanā, bet gan jaunu reakciju veidošanā.


KašķaKK - strīdēties ar sievieti var tikai tups bikšainis, jo normāls vīrietis to nedarīs, vienalga būs zaudētājspat tad, ja viņam, kas ir ļoti retos gadījumos, būs taisnība.

tema/18219142-strideties-ar-sievieti-vai-vajag-un-ka-to-darit/  18.10.2014

mikausite

martiniks
Es, kad gāju psihoterapijā, man terapeite teica, ka vieglāk dzīvot ir tiem cilvēkiem, kuri vaino primāri visus citus, bet ne sevi. Un tie otri savukārt mūždien krīt virsū sev un ēd sevi. Es diemžēl esmu arī pie otrajiem. Nu ļoti grūti. Domāju tas nāk no bērnības un jārisina terapijā.

Tulip

martiniks
Ir dažādas metodes, ko lieto, lai izmainītu savas automātiskās darbības. Tie sanāk tādi kā treniņi, kuros Tu izveido un uztrenē jaunu veidu kā rīkoties. Iemācot ko jaunu ķermenim, arī prāts ar laiku to jauno uzvedību apgūst un automatizē. Varbūt vērts painteresēties tajā virzienā?

seda

mikausite
Sociopātiem jau vispār viegli tādā ziņā, jo viņi NEKAD neizjūt vainas apziņu.

PelePele

Es pazīstu cilvēku, kura leksikonā vispār nav vārda "piedod". Tas ir briesmīgi!


puku_princese

Vislabāk to būtu risināt terapijā.

Mans ieteikums: ja sajūties vainīga par kādu gadījumu X, pat, ja patiesībā neesi vainīga, pajautā sev: ko es varu darīt, lai šo situāciju atrisinātu? Un risini. Risināšana ļoti palīdz. Pat, ja neesi vainīga, varbūt Tu vari iesaistīties un palīdzēt otram. Tas Tev palīdzēs justies labāk.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18429169