Bumbierkoks
Es Tevi saprotu.
Man tas pats. Vienmēr smējos un nesapratu tos senos jokus par to ka besī ne tā izspiesta zobu pasta vai nenolaists poda vāks.
Visi ieteikumi galīgi garām, jo reālā dzīve ir tāda kāda ir un nav tādu utopisku variantu vīru nosūtīt ceļojumā vai pašai pacelt asti un doties dzert prosecco okeāna krastā.
Man arī kaitina un krīt uz nerviem balss, runa, paradumi. Nu tā, ka acis apgriežas par 180° un pēta savas smadzenes, pat zobam mini stūrītis ir nolūzis, kā tos esmu sakodusi. Arī cilvēks -viņš labs..
Es zinu kāpēc tā ir, gandrīz zinu. Padalīšos.
Esmu aizrakusies līdz tam, ka dažu notikumu rezultātā, konkrēti kuru notikumu, arī bija jāaizrokas, vīru vairs necienu. Un vairs neaizveru acis uz panākumiem un iduviduālo izaugsmi, reāli jūtos un objektīvi redzu, ka esmu veiksmīgāka par viņu un daru vēl un vēl, lai viņš paliktu aiz muguras.
Saīsinot man riebjas, jo šo to nevaru piedot un mana rīcība ir atriebība, es padaru viņu stulbu un iznīcinu viņa vīrišķību, sitot pa viņa pašapziņu un pašcieņu nevis ar vārdiem, bet ar saviem darbiem un panākumiem.
Nu un sanāk tā, ka viņš mani kaitina, jo patiesībā es viņu pataisu par tādu kaitinošu mīkstu ņergu. Bet pārstāt nevaru, jo esmu sajutusi to "asins" garšu