Vispār tur diezgan neapskaužama tā situācija. Īpašums liels, viss prasa kopšanu, uzturēšanu. Gan mežš, gan dārzi, gan pļavas. Visi noveco un mazbērniem nav īpašas izvēles kā turpināt to nebeidzamo darbu apli. No vienas puses izklausās tik romantizēti skaisti - dzimtas īpašums, no otras - vergošana.
Vai izdosies fundamentāls " psiholoģiskais" remonts ?
zilas_debesis
|
|
|
|
Manuprāt tieši apskaužami un apsveicami ka vecāki ir sagādājuši, un atstāj kaut ko jaunajai paaudzei. |
|
Taaapati |
|
|
Izlasīju visu. Kamēr vecāki tur ir un jūtas kā saimnieki - bezcerīgi. Šito redzēju savā ģimenē. Vai vispār īpašumu var apsaimniekot un apdzīvot vairāki - var, bet uz to saimniekošanu tad jāskatās kā uz biznesu, jāsaorganizē jēdzīgs lēmumu pieņemšanas mehānisms. Canta tu conmigo si quieres conmigo canta |
|
Taaapati |
|
Ak,zināma situācija. Ar vīru bijām gatavi ņemt kredītu mājas remontam,paši tur dzīvot uz vietas,uztaisīt vannas istabu,maju siltināt,uzturēt,lai neaiziet bojā un vecvecāki varētu nākt kā līdz šim uz māju un rušināties dārzā (jo tas ir tas,ko viņi pamatā tur dara). Pēc ilgām sarunām ielikām logus,uztaisījām mazliet kosmētiko 2 istabās. Ar to tas beidzās,jo runas apstājās. Mēs izvācāmies un tagad tur reti pat aizbraucam. Māja ar laiku droši vien nevienam nebūs vajadzīga un pavisam paliks ikdienā neapdzīvojama,sapūs. Mans secinājums- jēga remontēt un ieguldīt līdzekļus nebija. Veci cilvēki liekas dažreiz tiešām nesaprot,ka īpašums ir jāuztur,nevis jāaizlaiž.. Jau tagad jēgu remontēt neredzam,pat ja īpašums paliktu mums. Pārdotu un viss. Jo māja principā jājauc nost,jāliek virsū jauna,ja kādam būtu tāda vēlme. |
|
Es bēgtu no turienes pēc iespējas ātrāk, ja kaut kas man paliktu mantojumā, tad pārdotu savu daļu tam, kurš piedāvā visizdevīgāko summu un, lai palicēji tiek galā paši. Mani dzimtas mājas neuzrunā, mums ar ir viens īpašums, kuru pagaidām nevar pārdot, savadāk vecākā paaudze vēl dzīva, savādāk tas "iedzīšot kapā", tad nu, kad tas kaps pats pienāks, tad arī viss tiks pārdots. Nesaprotu to ņemšanos un dalīšanu, nekad NEKAD nebūs visi apmierināti, ja daudzi saimnieki, kam tas viss, dēļ tradīcījaām, atmiņām mistiskām? Tāpat nomirsim un kapā nepaņemsim to visu. Tāpat nekad nesapratīšu, kad cilvēki pieķeras lietām, vecās kundzītes nevar no savām visām nevienam nevajadzīgām mantām tikt vaļā. Īpaši ir jautājumi - ko jūs ar šo visu darīsiet pēc manas nāves. Nu visu prom un remontu taisīsim, miskastē vai labdarībā, VISU, ĀRĀ. |
|
|
Inese_V |
|
Mazinjaa Pateikt, ka Tu esi vecs, līdz miršanai, esi tik saprotošs un izmet visas savas mantas? |
|
Vispār jau būtu prātīgi - īpaši, ja mantām tiešām ir ne tikai sentimentāla vērtība, bet tuvākie mantinieki - no Visu Ārā Metēju sugas. Pameklētu, vai dzimtā nav kāds pētītājs un albumus viņam, kaut ko muzejam, kaut ko nonestu uz antikvariātu, kaut ko labdarībai, dzijas u.tml. figņas rokdarbniecēm, kaut suņu patversmei liekos deķos uz kā sunim gulēt. Zināmas tantes jau laicīgi centās atrast kādu, kam interesētu ļoti labi saglabātas grāmatas - jo apzinājās, ka viņu tipa inteljentie bērni ārā izmetīs pat latvju klasiku - pilnīgi visu. Prekškam, mazbērniem tak ir planšetes Vecuma galā vajadzētu sev atstāt tikai minimālo, un priekš sirds tā pa īstam jau ir tikai dažas lietas... Mute domāta tam, lai tajā lietu aukstu alu, nevis censtos katram muļķim pierādīt pašsaprotamas lietas Paskaties uz savu parakstu, ak nelaimīgā! |
