|
Vecuma galā vajadzētu sev atstāt tikai minimālo, un priekš sirds tā pa īstam jau ir tikai dažas lietas... Aha, atstāt pirmās mīlas foto, zobubirsti, mirstamo kārtu, eksistēt uz ķeblīša un skatīties griestos, gaidot nāvi. |
|
Īsumā sakot, pareizi mirst tie, kuri to dara slimnīcā.... Nekā lieka, nekādu krāmu. |
|
|
Meauk |
|
|
Lai tak dzīvo kā dzīvo. Ja nevar nopelnīt naudu remontam, tad "kāju zāģēt" ar nebūtu prāta darbs. Sakašķosies tikai. Bailēm ir pamats. Un, starp citu, gadsimta vērtības var atjaunot arī ar savu milzīgu darbu, pa kvadrātmetram. Ā, un starp citu-ar to kruto mūsdienu remontu zin kā ir.... Baigos sūdus vecai mājai var sataisīt. |
|
|
Problēma ir tajā, ka māja ir viena, bet gribētāju daudz. Tas ir kā mēģināt sadalīt vienu krēslu uz 4 cilvēkiem. Kamer vecie dzīvi, tikmēr vismaz uz pārmaiņām katrs var pasēdēt, bet kolīdz būs zem zemes, katra dabūs pa vienai krēsla kājai. Diagnoze- slinka dzimta gadījusies. Tā vietā, lai dotos prom no vecāku ligzdas un būvētu savējo, bērni ir veģetējuši vecāku mājā visus savus spēka gadus (ja reiz mazbērni jau pieauguši). Un tagad šie bērni sagaida no saviem bērniem (mazbērniem) to servisu, ko saņēma no vecākiem (mājās īpašniekiem). Ja īpašums liels un mīļš, tad visi bērni nebūtu spiedušies vienā vecā mājā, bet būtu turpat kaut kur līdzās uzbūvējuši paši savas mājas. Un vecajiem nomirstot, atkristu problēma ar mantošanu- sadalītu zemi godīgās daļās -katram iedalīt to gabalu, uz kura ir viņa māja. Ja zemes daudz, tad jau katram tiktu liela, skaista saimniecība. Vēl nekas nav zaudēts - arī šobrīd tā var darīt. Sadalīt zemi un katram iedalīt godīgu (tādu, kā pienākas pēc civillikuma) zemes daļu- vispirms bērniem un tad lai bērni sadala savu zemi saviem mazbērniem. Ja kāds negrib tur dzīvot un būvēt sev māju, var dot laiku pārejai dzimtai laiku atpirkt zemi no viņa. Sadalīt zemi nenozīmē likt žogus un stādīt 5m tūjas pa perimetru. Joprojām īpašums var būt kā vienots veselums, bet tad Anniņa zinās, ka tas dīķis ir viņas, Pēterītis- ka tā pirtiņa ir viņa un Jānītis, ka tā māja ir viņa (vai būs pēc vecāku nāves). Tā ir pilnīgi cita atbildības sajūta, kas tas ir TAVS vai dzimtas. Tad ir jēga ieguldīt naudu īpašumā. Pašreiz, ja viens mazbērns pārliecinās visus par remontu un sagādās naudu, tad pēc veco nāves visi uz visiem būs apvainojušies un sanīdušies, jo viens tapetes pirka, cits līmēja, cits naudu deva. Nevar 1 māju sadalīt daudzām ģimenēm. Turklāt tas nav godīgi (un tāpēc tā arī nekad nenotiek), ka māju atstāj tam, kas iegulda remontā. Tāpēc, ka tās nav ātrumsacīkstes par īpašumu- kurš pirmais nopirks parketu, tam būs īpašums. Tas nav samērīgi un taisnīgi. Tad veidosies tāda situācija kā Limuzīns Jāņu nakts krāsā, kur fiziski cīnās par to, kurš izpalīdzīgāks. Veciem cilvēkiem, kas nevar parūpēties par savu īpašumu, īpašums jāpārdod un jāpārceļas uz tādu, ko var uzturēt vai arī jāslēdz uzturlīgums-apmaiņā pret rūpēm līdz kapa malai, saņemsi īpašumu. Šādās situācijās reti kas rodas kašķi, jo ne visi grib iesaistīties tāda avantūrā, nezinot no kā tā kopšana izpaudīsies, ne arī uz cik gadiem tas būs. Un dzīvildze mūsdienās pieaug. |
|
Oi, jūtu līdzi. Neko negriboši vecvecāki ir pilnīgs posts. Katru neatliekamo remontu sākumā noliedz, tad visu laiku pukst, kritizē, viss ir slikti, neko nevajag, ja vajag tad tikai pa veco prātam. Ja man būtu tagadējā saprašana, mūžam nebūtu iesaistījusies mājas uzturēšanā. Peso pazūd kā melnajā caurumā, ja grib saglabāt un uzlabot mūsdienām piemērotā stāvoklī. Autores gadījumā, nu tā pavisam neitrāli skatoties, ja personīgi nepretendē uz daļu, tad visu to pasākumu vnk ignorētu un distancētos. Tur cilvēku pietiek, kuri tur dzīvo, lai paši tiek galā. Aizbrauc pie vecākiem ciemos pa laikam un viss. Nē nu... ja gadās izdevīga situācija, var jau izmest kādu frāzi, ka māja iet postā un vajadzētu apreģeļitsa, kurš par to tālāk rūpēsies, citādi dižais īpašums drīz būs ar buldozeru jānones. Lai sāk kustināt pelēkās šūniņas, ka mājas pašas nemēdz atjaunoties. Viss, ko jūs lasāt, drīkst tikt uztverts kā joks, nav ņemams par pilnu patiesību un nekādā gadījumā nav jāuztver personīgi. |
|
visu nelasīju, bet man tomēr liekas dīvaini, ka tāds bars ilgstoši dzīvo mājās, DZIMTAS mājās, un neviens negrib ieguldīties kaut primitīvā mājas remontā, var saprast, ka darbspējīgā vecumā liela daļa, tad nu naudu kaut kādu vajadzētu atlikt. es kādreiz īrēju Hruščovku, tādu vecu, noplukušām tapetēm, pajautāju saimniekam, vai nevaru pārlīmēt tapetes, viņš ļāva (uz mana rēķina, protams), vēl šādas tādus uzlabojumus veicu, kādreiz braucu garām, skatos pa logu, vēl tagad mana lustra stāv |
Copyright © 2019 SIA "Cālis.lv".
Ievietotās informācijas (vai to daļu) kopēšana vai izplatīšana bez www.calis.lv administrācijas rakstiskas atļaujas ir stingri aizliegta.
Rakstiet administrācijai | Reklāma | Noteikumi | Saistību atrunas un privātums
Varbūt pat zobubirsti nevajag, tāpat kapā līdzi nepaņemsi, bērniem būs liekas klapatas, ka jāmet ārā. 
, gandrīz vai gandarījums, ka kādam aizvien noder. Tā ka šādas lietas ir attieksmes jautājums, neviens mani nepiespiestu dzīvot tizlā vidē 20 vai tamlīdzīgi gadus ar domu, ka nav jau saprotams, kas ko mantos. Aktīvākajam kaut kas ir jāsāk darīt par savu naudu vismaz savā apdzīvojamā platībā, pārejie varbūt pievilksies. un navajag sapņot par kapitālo remontu. Dzimtā, kurā visi uzskata, ka viņiem nav naudas. nekas kapitāls tur nebūs