kino
Kads kulturai sakars ar konkretu rakstura ipasibu ka, piemeram, emociju neslepsana un uzticesanas? Man jau skiet, ka tas nak no vecakiem un tevis pasa. To, kads tu esi. Ja vecaki vienmer bijusi atverti pret tevi no berna kajas, tad attiecigi ir normali, ka cilveks varetu izaugt tads pats. Gan pret viru, berniem saviem, tuvakajiem draugiem.
Vecaki
Ksavjera
|
|
|
|
Man šai tēmā radās vēlme pagriezt pretējā virzienā - es, kā vecāks, varu teikt milzum lielu paldies bērnam, ka ir tik daudz cēlāks, viedāks un visādi citādi labāks cilvēks par mani.Tas no sirds un patiesi! Saviem vecākiem saku milzīgu paldies, ka viņi kopsummā izcieta to milzu pārbaudījumu |
|
Es aizdomājos par tēmu |
|
|
Piemirsu piemineta, ka mamma man vienmer bija devusi izveles iespejas. Bet ne ta strikti, ka nu tad tik nenac pie manis un nesudzies, bet konkreti ar vardiem - dari ka velies, tu zini, kur nakt pabimbat! Un nacas biezi izbimbaties. Un nekad nav bijusi teksti, ka es tev teicu, es tevi bridinaju utt. Vienmer no serijas - aplauzies, ja? pieturziime |
|
|
Man atkal ģimene ir devusi secinājumu, ka dzīve bez Dieva ved uz nekurieni- cilveki iestrēgst savos priekšrakstos vai idejās par pareizību, nododas emocijām, pieņem egoistiskus, nesaprātīgus lēmumus un nespēj dot labus padomus, nespēj pareizi jzturēt krizes un nespēj dot drošibas sajūtu berniem. Varetu teikt, ka ģimene ir pats svarigais, taču Dievs ir vel svarigaks, jo bez Dieva apziņas tiek zaudēta svetiba saglabāt vai iegūt ģimeni un netraumatiski pārciest grūtibas. Bez Dieva pat ģimene var būt tikai tukša skaņa. Saviem vecākiem saku paldies par dzīvibas došanu un savas enerģijas atdošanu manis audzināšanā. Pat, ja tā ir bijusi par maz, tā vienalga ir bijusi liela daļa no vecāka enerģijas- kaut vai tikai grūtnieciba, dzemdības, zīdišana, slimošanas, pieskatīšana, raizes un kaut vai tikai alimenti (nedaudz gan vairāk ir saņemts), kas agrāk sastādija 4.daļu no ienākumiem- pat alimenti prasa atdot 25% no dzīves enerģijas un tas nav maz, pat ja par maz. Es vienalga zinu, ka katrs piedzimst tādā ģimenē, kādā ir pelnījis, lai iegūtu tādas mācibas, kādas konkretajai dvēselei nepieciešamas. Un vēl vērā ņemams tas aspekts, ka pat to daļu, ko vecāki manā skatijumā ir devuši par maz, konkrēti viņu situācijā bija grūti dot arī tik daudz. Kādam labos apstākļos daudz iedot ir vieglāk nekā citam sliktos apstākļos konkrēto mazo apjomu. Tad nu par to es arī esmu pateicīga. Un tā nebiju viņu maina, bet tikai mana, ja man bija jāpiedzimst šādas kapacitātes ģimenē. Viegli ir dalities ar edienu, ja ir daudz. Bet dališanās pat ar drupačinu, ja pašam nav, varbūt vispār ir varoņdarbs. Un pat, ja pat tās drupačiņas nav bijis, tad varu tikai izteikt līdzjutibu saviem vecakiem, ka sliktos apstakļos vel berniem drupačiņa jadod, kuras nav. |
|
|
Sindy5 Mums pedeja Dievbijiga bija musu vecvecmamma. Parejie mes vienkarsi ticam, ka Dievs pastav, ka kaut kas ir, svinam svetkus, atzimejam, bet konkreti no vecaku puses neviens nav spiedis vai uzplijies, ka bus nu tikai ta. Ir bijusas izveles iespejas un radu loka mums ir paris melnas avis, bet kaut ka nav neviens nav nosodijis, atgrudis vai izmetis. Vienkarsi pienemts, ka cilveks dzivo savadaku dzivi. |
|
|
pieturziime |
|
|
Lilith |
|
|
Varetu teikt, ka ģimene ir pats svarigais, taču Dievs ir vel svarigaks Opsā lillā, abi gali pillā. Sukā, runcīt, kažokā. |
|
Lilith Savuktārt šis: "sitie teksti izklausas, ka tev likas justies ka nastai vecakiem, grutibam, kuras viniem jaizcies"... sviests. Tev ir bērni? |
kas vieņiem bija sūtīts manā personā. Bērnībā biju reāls staigājošs vājprāts, reti kurš to spētu pavilkt. Un pieaugot, to visu apzinoties, ar vislielāko cieņu saku vecākiem - paldies, ka izturēja, cik nu kuram bija lemts.
un sapratu, ka vislielākais par ko esmu pateicīga ir tas ka es zinu kādu bērnību gribu saviem bērniem, un par to ka māte centās cik var, bija 90-tie, un viņa strāda ārzemēs un arī kad atpakaļ 24-7, bet viņa man deva pamatu tam lai tagad es saviem bērniem varētu radīt ideālo bērnību. Man tādas nebija, bet viņa upurēja daudz lai man būtu izglītība, iespējas un viss pārējais lai mazbērni varētu to iegūt. Pat ja mums nav labas attiecības, viņai tādas ir ar maniem bērniem, un es domāju ka tas nebija viegli viņai toreiz, atstāt bērnu radiem audzināt lai nodrošinātu dzīvi. Tā kā jā, lai gan man nav saiknes ar vecākiem, tā ir tā lielā pateicība, ka man deva iespēju pašai būt klātesošai mammai.