Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Vecaki

Ksavjera

kikii_
ir gan. Atmetot emocijas - bernam sajutu ka vins bija gruts berns, iedod vecaki. Gruts kada veida? Visticamak, jo neatbilda kadam normam, ko vecaki sagaidija. Musu vecaku paaudzes vecaki biezi lietoja tekstus - tu mani kapa iedzisi, nu ka tevi var izturet, mani nervi sito nevar izturet... sadi teksti bernam rada parliecibu, ka vins ir gruts. Jo mammai ar teti iet gruti. Ja sadi atkarto gadiem var rasties sajuta, ka tu esi bijis loti neizturams berns, pat ja darijo vecumam atbilstosas lietas, kuras neatbilda vecaki eksektacijam. Nesaku ka tas ir sis gadijums, bet man tiesam interese kas ir TAS ko berns var nodarit saviem vecakiem, lai atskatities liekas - ne nu malaci, ka iztueja, es gan butu pametusi.


kikii_

Musu vecaku paaudzes vecaki
Par kādu paaudzi tu runā? Manas paaudzes vecāki tā nedarīja. Lai gan bija par ko. Es, protams, saprotu, ka ir ļaudis, kuri ir svēti pārliecināti, ka bērni jāsargā no visa, jo sevišķi no dzīves realitātes, ka vecākiem ir jāizliekas, ka viss ir supes kruta un par katru sūdu jāpriecājas... Bet vai tas tiešām tā ir? CIlvēki ir dažādi, bērni arī. Un ne visi, saņemot kārtējo piezīmi no skolotāja, par to ka viņa cukurdupsis atkal kādu šaizi savārījis, var par to paglaudīt pa galviņu un nenovaidēties.

Papildināts 20.06.2022 22:43:

Ja tu, piemēram, pieķer savu pusaugu skuķi, nakts vidū lavāmies no mājas ārā... Vai pārrodoties no nakts maiņas, saroti, ka mājā ir bijis tuss un kāds ir arī palaidis nagus...

kikii_
kadel tu doma, ka jasarga no emocijam? Konstanta sudzesanas ka berns iedzis kapa un dusmu izradisana, ka ir sazimeta siena nav viens un tas pats. Vecaki var un vajag izradit emocijas, bet jautajums kadas emcoijas ir sajuta, ka nevar izturet? Dusmas, nogurums? Tad varbut teikt nevis - es nevaru tevi izturet, bet es esmu dusmigs, jo tu izdariji abc. Viena teksta uzsvars ir ka berns ir slikts, otra, ka riciba ir slikta. Un tas ir pats svarigakais - nevis likt justies, ka berns ir slikts, gruts, neciesams, bet ka vina riciba tada medz but. Ta nav rakesu zinatne. Tas ir standarts jebkuras attiecibas - kritizet ricibu bet ne personu. T

kikii_

Lilith
Nebadi ar pirkstu debesīs, nevajag man te ābeci mācīt. Un nevajag arī hipertrofēt vienas reizes, grūtā brīdī, izmestu frāzi, kas iesēdusies bērna smadzenēs (jo trigeris) par ikdienas parādību. Lai gan - tas tagad moderni, salasīties psihologu gudrības un tad iztaisīsties par gudrāko visā ciemā.

Un nē, es nekad saviem bērniem neesmu teikusi, ka viņi man būtu grūti, vai kā citādi sarežģīti, jo pirmkārt: es viņus mīlu un principā ko tādu arī sagaidīju, jo pati atceros, kāds es biju bērns un otrkārt: man ir baigi laba humora izjūta.

Savukārt par tēmu varu pateikt, ka mana mamma ir vislieliskākā mamma visā pasaulē un es viņu ļoti mīlu. Bet ļoti šaubos, vai varētu ilgstoši dzīvot zem viena jumta.

Papildināts 20.06.2022 23:07:

bet jautajums kadas emcoijas ir sajuta, ka nevar izturet? Dusmas, nogurums?
Tas, ko nevar izturēt, ir bezspēcība. Ka tu esi simtpiecdesmit reizes teicis un atkārtojis vienu un to pašu (principā lūdzies nepakļaut sevi (bērnu) nāves briesmām), bet viņš atkal un atkal to dara un izdara un tu vari kaut izstiepties uz līdzenas vietas, bet ja nenovērsīsi briesmas, tad tās notiks.


Iemācīja darbu, ka nauda kokos neaug. Iemàcīja nesēdēt uz kakla. Mamma ir vislojàlàkais cilvèks ko zinu. Ar padomiem nebaažas, tikaj ja paprasa. Pabaros pēdējo bomzi, bet nenosodīs.

Taaapati

Esmu pateicīga vispirms, ka esmu, ka man dota šī dzīve, tas ir brīnums pats par sevi. Esmu pateicīga, ka esmu tieši šajā ģimenē. Man ir daudz autoritātes ģimenē, bet vistuvākā ir mamma. Ko iemācījos...pacietību, mērķtiecību, mazāk runu vairāk darba, neklausīties ko runā, iet un sasniegt savu. Mammai ir svešas klačas, aprunāšana, jebkāda skaudība, kašķēšanās, nekad to nedzirdu un neredzu, cenšos arī tā. Ļoti mīl mani un manu meitu, palīdz, atbalsta. Tāda bija arī omamma, un arī es savu bērnu atbalstīšu un palīdzēšu cik vien spēšu, līdz pēdējam.

Esam vecāku dabiskais turpinājums. Viņi audzināja savu iespēju un izpratnes robežās, es sniedzu atbalstu vecumdienās viņu vajadzību un savu iespēju robežās. Bez pāraprūpes. Bez parādsaistībām. Jā, ir spontāni izgājieni no visām iesaistītām pusēm, esam tikai cilvēki. Paldies Dievam, tie ir pamatā pozitīvi un ar vieglu humoriņu tiek pieņemti

Saku Paldies par normālu dzīves modeli, savu patstāvību, labu dzīvi bez traģisma un liekas drāmas (lai gan zinu, ka nebija viņiem vienmēr pa sviestu viss) savos 40 esmu izbaudījusi viņu grūtības caur savām sajūtām. Tas satuvina. Paldies, ka bija godīgi pret bērniem grūtos brīžos, tas ļoti palīdz izbaudīt labos laikus.

Papildināts 21.06.2022 09:48:

es domāju, emocionālās 'parādsaistības'

Kāpostgalva

par rozā pūku mākoņu bērnību līdz skolas gadiem esmu pateicīga vecmāmiņai. un gan jau arī mammai, kura pieņēma tobrīd gan jau ne vienkāršu lēmumu, ka labāk man būs mazuļa gados ikdienā būt ar vecmāmiņu, nevis mammai kā šķirtenei rauties starp darbu un māju, ne pārāk labos sadzīves apstākļos. skolas gados jau atkal dzīvojām citādi.

mammai esmu pateicīga vairāk par tīri praktiskām lietām, praktisku attieksmi pret dzīvi, kā arī no viņas varu joprojām mācīties, kā kopt draudzību un attiecības ar tuviem cilvēkiem.

tēvs, kā ikdienā klātneesošs vairak par manu ' garīgo izaugsmi" rūpējās - laba mūzika, laba literatūra, pasākumi. par šo esmu ļoti pateicīga, bez visa šī būtu cits cilvēks.

abiem kopā esmu pateicīga par to, ka varu pārņemt reālu, kopumā pozitīvu attieksmi pret dzīvi un kritisko domāšanu. nav šobrīd tik izplatītās ņaudēšanas " vissirslikti" garā.

Pēdējās izmaiņas: Kāpostgalva, 21.06.2022 11:21.


Viss panākams - kamēr vēl acīs skatās,Viss iespējams - kamēr vēl vārdā sauc.(I.Z.)

Сергей Жадан: ...и поэтому все, чего ты боишься, как оно ни зовется,
тебя не касается, пока не начнется.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18429411