Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Peripētijas ar dzīvokli

dzozefa

Lai brālis paliek dzīvot dzīvoklī, bet tad ar vecākiem jāparunā, ka tev tiks līdzīga mantojuma daļa naudā vai citā īpašumā. Protams, ja tādi ir. Vai arī pēc vecāku nāves uzstāt uz savām mantojuma tiesībām un tad vai nu pārdot dzīvokli un sadalīt naudu vai arī lai brālis izmaksā tev tavu daļu. Bet nu tad būs apvainošanās un vēsas attiecības visu mūžu.

Par NĪ maksājumiem - ja tomēr taisies pretendēt uz dzīvokli, tad sava daļa būtu jāmaksā.

Īsti nesaprotu tos, kuri kaunina autori par mantojuma dalīšanu vec;akiem vēl dzīviem esot utt. Šīs lietas ir jāsakārto, kamēr visi iesaistītie ir vēl pie labas saprašanas. Jo tagad sanāk tā, ka autorei pašai viss jānopelna, bet brālim tiek iedots par brīvu. Nevienāda attieksme pret bērniem nekad ne pie kā laba nenoved.

Papildināts 24.06.2022 12:50:

Cik brālim gadu? Dzīvo viens, cik noprotu? Cik pelna (nu aptuveni - 500 vai 1500), lai var saprast, kāpēc tā rīkojas. Ja jauns čalis un strādā apkalpojošā sfērā, piemeram, kur algas nav lielas, tad vēl varētu saprast. Jo māsa, pieņemu, ir precējusies, ir vīra alga un finansiālā situācija droši vien stipri labāka.

Jo ja brālis vienīgais tur dzīvo, tad piesūtīt NĪ rēķinus pārējiem ir mazliet nekaunīgi.


Es gan tēva rīcībā saskatu vēlmi būt godigam- katram ģimenes loceklim ir mājas un vieta, kur atgriezties,- lai kādi veji grieztos, neviens nepaliek bešā. Ja senči škiras, otrs laulenis nepaliek bez dzīvesvietas, arī abiem berniem ir kur nakti pārlaist un deklarēties. Man vispār nenolasās, ka kamēr vecāki ir dzīvi, turklāt vel nav šķirušies, kādam šis īpašums jāuzskata par savu. Autore skrien zirgam pa priekšu. Ja negribas maksāt nīn, tad var atteikties, bet principā dzivoklis dalāms butu.tikai pec vecāku naves, ij to jautājums, vai obligāti jauzskata par dalāmu.

Ne vienu vien ģimeni zinu, kur radi dzīvo krustu, šķersu pie atšķirīgi deklaretiem īpašumiem- neviens nevienu ārā nemet, visi viens otram palīdz. Turklāt dzives laikā arī ir ta, ka vienu brīdi iet labak vienam, tad otram, bet tas nav pamats mest ārā no vecāka ipasuma, kurā tradicionāli kāds pectecibas atzars sāk dzivot, visiem ēst pietiek, ir kur dzivot, vai paīrē citur un tad dzīve atkal sagrozas, bet iztiek bez razborkām, ka kādu no īpašuma sedina ārā. Nu ok, nīn arī nedala - tas brālis šadi tikai kacina māsu, - bet tas nīn šobrid nav arī problēmas atslēga. Manis minētajā piemerā arī senči dzīvi, bet ipasumi vai nu uz kādu ir pārregistrēti vai mutvārdā novēleti. Bet atvašu skaits ( līdzīgi ja autorei un brālim kopā būtu pa 8 lieliem berniem) ir paliels un visi ap 20. Normāli dzīvo.

Papildināts 24.06.2022 18:10:

Man ari, kad tevs mira, viņam ar otro sievu palika kopīpasums- dzivoklis. Man dzivot bija kur, man prātā nenaca, ka to viņa sievu sēdinatu ārā no dzivokla, pieprasītu izmaksāt daļu. Es to vispār neuzskatiju par ipasumu, uz kuru pretendēt, ja tas ir kopā ar sievu mūža laikā iegādāts ipašums. Parakstīju papīru, ka atsakos. Cik zinu, viņa samainijās ar savas meitas (no pirmās laulibas) dzīvokli- aizgāja uz viņas mazo, bet meita ar ģimeni - uz viņas. Nekad man nav bijusi sajūta, ka tēva dzivoklis ar citu sievieti, kuru iegadajuši kopdzives laikā un mēs ar tēvu viens otra dzīvē neesam piedalijušies, būtu uzskatāms par manu. Tas ir viņa sievas dzīvoklis pec mana tēva naves. Kā jau mineju, nebija tā, ka tajā bridī zem tilta vai patversmē dzivotu, tāpec man normāli likas, ka man ir tas, kas man ir un citi cilvēki no ipasuma nav jamet ārā. Cita lieta, ja viņam butu daudzi ipasumi, tad es varetu ceret uz kadu novelejumu, bet ne jau sievu no dzivesvietas mest ārā, kur jau 25 gadus dzīvo un cita sava nav un kopā ar sievu ari to iegadajis.

Kaut kur līdzīgi kā brāli tagad sēdināt ārā.

A man atkal jautājums dāmām, kas šokējas par kopīpašumu. Ja dzīvoklis viens, bet bērni divi, ka jūsuprāt būtu godīgi jāsadala? Tikai vienam bērnam? Pārdot vēl dzīviem esot un pašiem īrēt? Vienkārši interese. Atdzīšos, ka mana ģimene šādas problēmas nav, par naudu nestridamies un biezi vien kopīpašumi ir tikuši dāvināti, kam ērtāk tur dzivot vai rocība mazāka.

Vavaa

Mammai bija viens dzīvoklis, mēs ar māsu divas. Dzīves laikā neviens neko nedalīja, mammas dzīvoklis bija viņas īpašums un pēc viņas nāves mēs ar māsu to mantojām uz pusēm. Nesaprotu, kāpēc vispār kaut kas dzīves laikā kādam jāpārraksta, jo īpaši tiešajiem mantiniekiem līdzīgās daļās. Paši sarežģī vienkāršas lietas.

Pēdējās izmaiņas: Vavaa, 25.06.2022 06:09.
Pēdējās izmaiņas: Vavaa, 25.06.2022 06:10.


lielaiskartupelis

Vavaa
Vismaz vēl uz šo brīdi atdāvināt tuvam radiniekam maksā salīdzinoši kapeikas ar mantojumu.

Ne hau pa velti tik daudziem nav sakārtotas zemesgrāmatas un tik daudz nolaistu ēku stāv gadiem, jo dokumenti nav.

Bet cāļa oligarhiem šo nesaprast.

viedaminka

Aizvainojuma pamatā ir skaudība- tev hipotēka, bet brālim- dzīvoklis dāvanā. Un pie šīs situācijas vainīgi ir vecāki, kas brālim dzīvokli pēc būtības uzdāvināja, bet tev vēl jāpiemet sava nauda, lai viņš tur dzīvotu. Un tagad, kad vēlies māju, šis jautājums vēl vairāk aktualizējas- pēc būtības brālim pieder visas 4 domājamās daļas, bet tev 0.

Tēvs nerīkojās pareizi. Nevajag NĪN, kuru nevar faktiski sadalīt, norakstīt vairākiem cilvēkiem. Ja pašiem nevajadzēja, dzīvokli vajadzēja pārdot un naudu sadalīt 4 daļās. Es nepiekrītu Sindy viedoklim, ka jādod tam, kam vairāk vajag. Reizēm tam, kuram vairāk vajag, ir tas bērns ģimenē, kurš vienmēr ir peldējis pa straumi, nav centies neko sasniegt, kamēr otrs ir pielicis lielas pūles, lai kaut ko sasniegtu. Un tad, ja vecāki slinkajam bērnam atdot NīN, tad tas nav taisnīgi oret bērnu, kurš visu dzīvi ir licis lielas pūles, jo finālā slinkais un čaklais bērns ir vienādās situācijās. Un čaklajam ir aizvainojums, ka viņam pašam viss bija jāsasniedz, kamēr otram viss vienkārši tiek iedots. Tā nav taisnīga situācija. Ne par velti ir mantojuma likums, kurš nosaka, ka visiem vienādas pakāpes mantiniekiem jāsaņem vienāda daļa. Neatkarīgi no tā, vai cilvēks sities melnu muti, lai nopelnītu vai gulējis dīvānā, cerot uz mantojumu.

Šajā situācijā autorei nevajag apvainoties par situāciju. NĪN nav liela summa, bet ja brālis tur nedzīvotu, tad tev pie NĪN nāktu klāt arī komunālie. Brālis tos maksā arī par tavu daļu. Tāpēc kaut kādā mērā esat kviti. Ieteikumu nemaksāt - es nesaprotu, jo šādā gadījumā autore neko neiegūst- parāds būs viņas atbildība. Brālim ar to ieriebt nesanāks.

Sagaidi, kad tiksi pie vecāku daļas mantošanas. Pietiek tikai ar 1 vecāka daļu. Tad jums katram būs pa apmēram 30% no īpašuma (apmēram, jo pārdzīvojušam vecākiem būs vairāk). Trīs īpašnieki- trīs istabas. Mantošanas brīdī paud savus nodomus notāram, ka savu 1 istabu plāno izīrēt un lai notārs palīdz atrisināt kopīpašuma atslēgas jautājumu. Informē arī brāli un māti par saviem nodomiem. Protestu gadījumā varēsi atgādināt, ka x gadus esi maksājusi NĪN negūstot nekādu labumu no īpašuma un tāpēc tagad gribi to atgūt. Istabu var izīrēt studentiem vai vientuļiem cilvēkiem, tai skaitā- sociāli nelabvēlīgiem cilvēkiem.

Daļēji pie šīs vainīga esi tu pati. Tu gribi būt laba meita un tāpēc tevi un tavas intereses paslauka zem tepiķīša. Nevienam neinteresē tavas sajūtas un vajadzības. Māte tev piedāvā zupu, kad gribi runāt par netaisnīgo situāciju ar NĪN. Tava kļūda bija piedāvāt māti ņemt pie sevis un vēl plānot viņai istabu vecumdienās savās mājās. Cilvēku vecumdienas ir loterija- ne visi sirmgalvji ir labestīgas sirmmāmuliņas. Palasi tepat cāli. Ņemot vērā tavas ģimenes attiecību dinamiku, pilnīgi iespējams ir scenārijs, kur tu tiec pie savas kopjamās mātes, kas tevi neciena un prasa algot 24h kopēju, bet brālis dzīvo savā NĪN un izbauda brīva cilvēka dzīvi- dzīvoklis pats iekritis rokās un vēl pat māti nav jāraizējas. Un nav garantijas, ka māte neizdomā sakārtot NĪ jautājumu, atdodot brālim savu daļu. Tā ir ļoti liela kļūda piedāvāt kādu kopt vecumdienās, nezinot kāds tas cilvēks reāli būs. Cālī ir aprakstīti gadījumi par veciem cilvēkiem, kas ar sūdiem sienas smērē un mēdz klaiņot. Novecošanās ir pilnīgi neprognozējams process. Normāli būtu jau tagad pieradināt ģimeni pie domas, ka brālis viens dzīvo ģimenes dzīvokļa 3 istabās un ka viņam par to būs jārupējas par vecākiem vecumdienās (par vienu vai abiem), jo viņam paliek viņu īpašums. Un ka māte (vai kurš nu pardzīvos otru laulāto) dzīvos ģimenes 3 istabu dzīvoklī. Jā, brālis varbūt nemācēs mainīt pamperus, bet tad tā būs viņa problēma algot kopēju. Bet tu kā meita, kam mantojums no vecākiem nav ticis lietojamā formā, atnāksi māti apciemot. Apciemot nevis aprūpēt. Aprūpe būs uz brāļa pleciem. Šāds uzstādījums, iespējams, liks gan mātei, gan brālim pārskatīt pašreizējo ģimenes politiku attiecībā uz ģimenes nekustamo īpašumu. Nostādi ģimeni fakta priekšā - kam dzīvoklis, tas kopj vecākus.

Katram savs

viedaminka
bet ja brālis tur nedzīvotu, tad tev pie NĪN nāktu klāt arī komunālie.
Ja brālis tur nedzīvotu, dzīvokli varētu izīrēt.

Papildināts 25.06.2022 07:56:

Es te vēl padomāju - iepriekš bija frāze, ka agrākos laikos vecāku mājas palika vecākajam dēlam. Varbūt tā arī bija labāk? Vismaz no paša sākuma visiem ir skaidri spēles noteikumi. Nez, kurā brīdī tas nomainījās uz "visiem vienādās daļās"?

Undomiel

LaMela
Tēvs ar savu darbu nooelna dzīvokli un dzīvo tajā, viņš arī īpašnieks. Dēls un meita aug, izaug, aiziet katrs savā dzīvē. Ja dzīvoklis vecākiem paliek par lielu un dārgu, viņi to pārdod un nopērk mazku. Dēls un meita tikmēr dzīvo katrs savu dzīvi, viņiem nav nekāda daļa gar vecāku īpašumu. Kur problēma?

Katram savs
Tas vecākajam māja, uzradās tādēļ, ka agrāk dzima bērni cik nu dievs deva. Un bez kontracepcijas deva daudz. Ne visi izdzīvoja, protams. Bet tāpat, 7-10, bija normāli. Un ja saimniecība jāsadala visiem, tad ir nevies viena liela, pārticīga, bet daudzas sīkas un nabadzīgas. Tādēļ atstāja vienam, bet tad tam vienam tāpat bija jāatbalsta pārējie, jāmaksā izglītībai, lai iegūtu arodu, vai jāalgo savā saimniecībā darbā. Tā gluži nebija, ka vienam viss un pārējie lai kuļas kā nu sanāk.


Vavaa

Vecāki gribēja nodrošināties, lai bērniem būtu īpašums kur palikt, ja dzīvē kaut kas atgadās. Autore taču var iet dzīvot dzīvoklī vai nākotnē kāds no bērniem.

Man pašai ir vairāki kopīpašumi, maksāju nin, savu daļu netaisos ne atdāvināt, ne pārdot.

Un vispār kāpēc tāda doma, ka vecāki būs kopjami? Varbūt vecāki vēlēsies savu mūža nogali pavadīt tagadējā īpašumā. Nesaprotu to mantas dalīšanu vecākiem dzīviem esot.


Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18429419