Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Dzīve bez bērniem

Saulziede

OremaD
32


Saulziede
Man ilgu laiku vienīgajai no manas nelielās radu ģimenes bija 1 bērns. Bet pēc laika citiem arī saradās, kuram pašu, kuram adoptēti. Un adoptētie bērni manā radu lokā ir super forši, viņiem ir sasniegumi dažādās jomās utml. Nekādu problēmu nav! Katram tādus bērnus!

OremaD

Saulziede
Nu tad jau vēl viss priekšā. Es domāju - pie 40.

Saulziede
Ar vīriešiem arī ir dažādi. Ir tādi, kuri ļoti mīl bērnus, pat vairāk nekā sievietes. Ļoti dažādi var būt.

Bet mani bažīgu darītu jūsu abu nostāja, ka jums der/derētu tikai ideāli vesels bērns. Tās ir tādas neadekvātas un slimīga egoisma gaidas.

Un arī tiem praktiski veselajiem bērniem ik pa laikam var uznākt veselības ķibeles, un arī dzīve ir neprognozējama.


skats no malas - es piekritu Meak. Ja bernus tiesam tiesam gribas - tad ne maksluga apauglosana ne adopcija netrauce. Seit drizak ir ka esat iedomajisies vienu scenariju, bilditi galva ka jabut, ja nav ta , tad nav labi. Adopcija ir jutiga tema un ja nav pilna atbalsta no partnera, es ar so celu neizveletos. Bet kas vainas maksligajai apauglosanai? Kadi ir iebildumi pret to? Bet es teiksu ta - bernus tiesam grib, nu ta ka nevar iedomaties dzivi bez, cilveki gatavo uz visu. Ja nav sadas pieejas, tad varbut tas ir vairak par to ka vajadzetu but pec sabiedribas standartiem un mazak par pasu velmi pec viniem.

Saulziede
Īsumā sakot - tev vajag psihoterapiju! Lai tiktu skaidrībā, ko tu patiesi gribi un ko tev vajag!

Un vēl es iesaku tev pievērsties labdarības jomai saistībā ar berniem un/vai palīdzēšanu cilvēkiem, ģimenēm ar bērniem! Lai cik neticami tas izklausās, tas atver attiecīgās čakras un citu cilvēku pateicības un laba vēlējumi enerģētiski iedarbojas.

Taaapati

Katram sava dzīve, savi apstākļi, un kā izvēlas dzīvot, risināt savas problēmas, piepildīt savus sapņus ir katra darīšana. Pieņemu visu, dzīvi bez bērniem, dzīvi ar 10 bērniem, adopciju, mākslīgo apaugļošanu, surogātus, visu. Lai tik visiem labi un bērni ir gribēti un mīlēti. Kā katram vajag, tā lai dara. Man patika dzirdēta doma, ka cilvēki pārāk daudz bēdājas par to kas nav un par maz priecājas par to kas ir. Ko pati darītu, kaut ko mēģinātu, ja galīgi nē, adoptētu. Jo no bērnības auklēju lelles, esmu radīta mīlēt un rūpēties.

Paldies! ( nav sarkastiski, tiešām saņēmu, ko gribēju, tā teikt spērienu pa dziļo galu) Tagad skaidrs 100% vaina manī.

O well, atliek tik vilkt savu p*** ļu pa dzīvi uz priekšu .

Saulziede
Nu kāpēc uzreiz jāvaino sevi.

Var arī easy dzīvot bez bērniem. Var arī gribēt visu ko citu, negribēt utml.

Šobrīd dzīvē ir tik viegla, ka vari būt jebkāds un domāt jebkā! Nav taču nekādu piespiedu mehānismu vai vēl nez kas.

Jūties brīvi, nevis vainīgi.

Un arī uzskatus un viedokļus laikā gaitā var mainīt!

Papildināts 15.07.2022 11:47:

Es dažkārt apskaužu bezbērnu strādājošus cilvēkus ! Nopietni!


Zilspukuzirnis

Nu jā, pasūtīt sev ideālo veselo, mierīgo, talantīgo bērnu neizdosies ne dabiskā ieņemšanā, ne mākslīgā, ne adopcijā. Tāds vīrs varētu nozust no horizonta jau bēbja periodā, jo nezina, cik izsmeļošs, nogurdinošs utt ir pēcdzemdību periods.

Man ar vīru bērns ir bio, bet kopš bērnības - visu savu apzināto dzīvi - es zinu, ka gribu adoptēt bērnu/-us. Kaut kā ir tā sajūta, ka kādā brīdī kādam brālītim un māsiņai vecāki aizies mūžībā (piemēram, avārijā) un viņi paliks bez saviem tuvākajiem, bez ģimenes, bez sava potenciāla realizācijas, bez laimīgiem Ziemassvētku rītiem, vecāku apmeklētiem koncertiem, ģimenes saietiem utt. Protams, scenārijas var būt arī savādāks, bet uz to pusi velk. Manī ir tā sajūta, ka bērnus (savus vai adoptētus) tāpat dod Dievs, un, kad laiks pienāks, viss sastāsies savās vietās. Vīrs manu nostāju zina, ir gatavs adoptēt/paplašināt ģimeni tikai tad, kad mums būs savs īpašums un nostabilizējusies dzīve.

Bet ir arī jāsaprot, ka adoptēts bērns nav pirkums veikalā, ko izvēlēties vistīkamāko, kas tev kalpos kā bezgalīgs mīlestības avots un sadziedēs šīs alkas pēc saviem bērniem. Adoptēts bērns ir tāds, kuram tu esi piekritusi būt mamma - audzināt, rūpēties, lolot, vest pie speciālistiem, ja vajag, ielikt visu cilvēcisko un svarīgo, palīdzēt realizēt viņa talantus un potenciālu, lai arī kāda būtu atgriezeniskā saite. Tur visa tā lieta grozās ap bērnu, nevis jums kā jaunajiem vecākiem, lai gan dzīvē, protams, var būt arī savādāk - bērnu adoptē kā sava neesošā bērna aizstājēju un emocionālo caurumu lāpītāju.

Lai vai kā, dzīve bez bērniem arī ir dzīve. Vairāk ceļot, vairāk pievērsties karjerai, kļūt par izcilu profesionāli utt.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18429885