Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Dzīve bez bērniem

Saulziede

puku_princese

Kurpes vispār bija tikai piemērs. Nē, nav runa par "vai runāt", es jautāju tieši - "kā runāt?" Jo viņa pati diezgan daudz par to runā, pati stāsta detaļas, utt. Man nav problēmu uzklausīt un parunāties par to, bet es neko nevaru viņai palīdzēt. Reiz sarakstījāmies par kaut ko, neatceros tēmu, un viņa pilnīgā random brīdī izmet: "tev ir vienaldzīga mana nespēja palikt stāvoklī!" Nu bitīt matos..... es šo tēmu ar viņu speciāli centos necilāt, jo biju dzirdējusi, ka dažām tas ir sāpīgs temats. Otrkārt, jā, es patiešām neraudu spilvenā un nekožu elkoņos par to, ka viņa nevar palikt stāvoklī, neesmu tik empātiska un nelaižu caur sevi citu emocijas. Treškārt, es nevaru viņai palīdzēt! Es nevaru palikt stāvoklī viņas vietā. Tāpēc te ierakstījos, varbūt varat ieteikt, kā pareizi atbalstīt šādas sievietes. Jo es tiešām nezinu, ko varu teikt un ko ne. Sajūta tāda drusku kā ar jēlu olu.


To visu arī viņai mierīgi pasaki. Ka nezini kā uzvesties, ka nevari palīdzēt, ka tev nepiemīt empātija.

Autore! Izlasīju pusi no komentāriem. Nedaudz aiz vietas, kur saki, ka Tev ir 32 gadi. 30(!) 2(!) gadi. Un Tu domā, ka dzīve tā arī paies bez bērniem!? Kāpēc? Tu pat visās programmās iekļaujies. EJ UN DARI!!!

Plika prātuļošana par vecumdienām, Dieva gribu, sevi u.tml. sagrauj Tevi emocionāli, bojā veselību un samazina iespējas palikt stāvoklī. Ej un dari kaut ko, kas Tev patīk, kas aizrauj, kas pacilā, aizbrauc ekskursijā, lasi vieglu lasāmvielu un atļauj bērnam pie Tevis atnākt! Atnākt pie laimīgas mammas, nevis vainas apziņas un neziņas mākta stresa kamola!

Zini, kāpēc vīrs nevēlas adopciju? Jo viņš ir redzējis, cik Tev ir smagi pēc darba ar bērnunama bērniem. Bet tas bija darbs, kurā ir limitēts kontaktstundu skaits. Viņš saprot, ka, ja izvēlēsies kādu no šiem bērniem, tas būs Tavā dzīvē vienmēr. Un arī viņa dzīvē. Jūsu dzīvē. Vīra viedokli nedrīkst ignorēt.

Es nekad nevienam cilvēkam neieteiktu adopciju, ja vien cilvēks pats nav 200% par to pārliecināts. Jo tas IR grūti, tas IR psiholoģiski smagi. Un Tu pati to zini. Un ne vienmēr audžuvecāki to spēj izturēt. Es zinu gan ļoti brīnišķīgus un apbrīnojamus adopcijas piemērus, gan tādus, kas beidzas ar bērna atgriešanos bērnunamā.

Rosalia

puku_princese
Tāpēc te ierakstījos, varbūt varat ieteikt, kā pareizi atbalstīt šādas sievietes. Jo es tiešām nezinu, ko varu teikt un ko ne. Sajūta tāda drusku kā ar jēlu olu.
Tu esi gatava gadiem nēsāties ar "jēlo olu", nesaņemot pretī pozitīvas emocijas un kādu nebūt interesi arī par tavu dzīvi? Pēc manas saprašanas draudzība ir tad, kad dod abas puses.


Chicago

Īsta draudzība ir, kad otru jūt. Kad saprot, kad vajag plecu, kopīgus smieklus, sarunas, padot mutautiņu vai paklusēt.

Īstā draudzībā, ja nezina ko darīt, tad tieši pajautā - vai varu kā palīdzēt vai atzīstas, ka vēlos palīdzēt, bet lai norāda virzienu.

Draudzībā nesmejas, nebrīnās, nenoniecina otra sāpi, bet līdzi jūt un domā kā palīdzēt

Man ir draudzene, kura cita iemesla dēļ bija dziļā depresijā. Tas iemesls nebija ne traģisks, ne kas ārkārtējs (no mana un daudzu redzespunkta). Bet mani vispār nenodarbināja doma - kā tad tā, tik stulba iemesla dēļ norakt savus 3 gadus. Mani uztrauca - kā viņai palīdzēt atgūt prieku par dzīvi. Izmēģināju visu, risinājums atnāca pats. Un es atguvu draudzeni un draudzību ar viņu ar abpusēju saiti ( 3 gadus biju dodošā puse). Un tas bija tā vērts!

viedaminka
Smeldze nekad nepazudīs, jo rādīt pēcnācējus ir cilvēka bioloģiskās eksistences mērķis.

Cilvēki jau sen nav bioloģiski organismi un lieliski jūtas, neradījuši pēcnācējus. Vajag tikai sakārtot omas savā galvā. Ja sieviete līdz 30+ gadiem nav radījusi bērnus, viņai pilnīgi noteikti nav smeldzes pēc bērniem. Cita lieta ir tadm, kad tuvojas menopauze, tad rodas domas par ielekšanu pēdējā vagonā. Bet tā jau ir cita lieta, kas liecina par bailēm par neauglīgā vecuma un vispār ve3cuma tuvošanos, nevis par to, ka visu līdzšinējo dzīvi ļoti gribējās bērnus.

Autore, tev jau te ieteica aiziet līdz psihoterapeitam, lai tu saprastu, vai tu pati bērnus tiešām par katru cenu vēlies. Varbūt tas ir tikai radu un sabiedrības viedokļa spiediens? Tev pašai ir jāzvērtē, cik ļoti tu pati gribi bērnus, nevis ko par to domā radi, sabiedrība vai tavs vīrs. Radiem un sabiedrībai var uzspļaut, vīru nomainīt, bet tavas patiesās vēlmes izmainīt neizdosies, atliek viņas tikai apzināties, noņemot kārtu pa kārtai visas uzspiestās paradigmas. Psihologs var ļoti palīdzēt.

Varbūt grib, tāpēc ka nav. Ja būtu, tad būtu noņēmusies ar viņu palaidnībām un pūstu un elstu vien. Bērni tikai svešiem cilvēkiem ir klusi un pieklājīgi un vienmēr labi audzināti. Dzīvē visādi gadās.

Alija

Bet vai tad jūs atteiktos no saviem esošajiem bērniem, zinot, cik palaidnības viņi sadarījuši un cik sirmus matus devuši?


Man ir lielisks raksturs!
Vienkārši citiem ir vāji nervi.

Atteikties, protams, neatteiktos. Bērni jau ir arī milzīgs prieks. Un dzimtas turpinājums.


Palaidnības ir mazākais. Vairāk virsi tie uztraukumi. Un jūtu, ka tas nebeigsies nekad. Bet, protams, neatteiktos.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18429885