Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Dzīve bez bērniem

Saulziede

Rosalia

Kādā bezsakarā te tiek apspriesta atteikšanās no esošajiem berniem?


Alija

Rosalia
Tajā sakarā, ka sievieti, kurai ir normāls bioloģisks tikšķis pēc bērna, mēģina apgaismot, ka varbūt viņa neiedomājas, ka bērni dara blēņas un rada kreņķus.

Come on! Kura sieviete to nezina? Vai tas daudzus ir atturējis no pēcnācēju radīšanas? Licis nožēlot par tiem bērniem, kas ir? Kāds jau atradīsies, betne daudz.


Man ir lielisks raksturs!
Vienkārši citiem ir vāji nervi.

Alija
Es gan zinu pāris tādus cilvēkus, kas visu bērnību vākuši jaunākos brāļus un māsas un vairs savus negrib. Vai arī, kas piedzīvojuši savu brāļu un māsu bērnu uzlidojumus pa vasarām ir ļoti priecīgi, ka mājās tāda trokšņa un jezgas ikdienā nav. Ir, ir tādi. Gan vīrieši gan sievietes.

puku_princese

Rudā_
Te jau pēdējie komentāri panesās par atteikšanos no esošiem bērniem, nevis apzinātas savu neradīšanas - otrais gadījums jau ir norma. Atteikšanās no jau esoša.... khm. Pirmkārt, es vairākus tādus gadījumus zinu. Kad jau palielu bērnu (dažus gadus vecu) aizved dzīvot pie vecvecākiem un vecāki satiek tikai brīvdienās un tā. Tad atkalapvienojas, kad bērns jau ir patstāvīgs - zināmi gadījumi, kad atkalapvienošanās notiek 1.klasē, 5.-6.klasē, kā arī vidusskolā, jo nu, a kas tur vidusskolēnu nepieskatīt, tāds jau vecākus pieskata, ne vecāki viņu.

Otrkārt, domāju, ka ir diezgan daudz vecāku, kuri gribētu atteikties no jau esošiem bērniem, bet nedara to sociālā spiediena dēļ. Nu piemēram, ja ir tādi vecvecāki, kas ņem pretī, tad jau jā, bet, ja nav kam atdot, ko, bērnunamā liks? Radi, draugi, kolēģi, kaimiņi taču apēdīs bez sāls. Es saprotu, ka tas izklausās kosmoss, bet es reāli zinu tādus gadījumus. Tai skaitā kad 1gadīgu bērnu atstāj bērnunamā.


lielaiskartupelis

Bērnu nogrūšana vecvecākiem ierasta prakse

Zinu arī šādi audzinātus bērnus, vasara pie vecvecākiem un mācību gads internātā.

puku_princese

Bērnu nogrūšanu vecvecākiem es uzskatu par to pašu savu bērnu pamešanu/ atteikšanos no jau esošiem. Būtisku atšķirību neredzu. Bērns tiek paņemts atpakaļ, kad vairs nesagādā problēmas, ja vispār tiek paņemts atpakaļ. Vienkārši ne visiem cilvēkiem ir tādi vecāki, kas uz to parakstās, līdz ar to nākas "ciest" un "vilkt pašiem savu nastu".

Pienenu_puuka

Visu nelasīju. Es tomēr censtos tikt pie bērniem ar mākslīgo apaugļošanu. Ja arī tas nesanāktu - adopcija. Saprotu, ka vīram tā ir problēma - te nezināšu, ko ieteikt.

Bet piekrītu te izskanējušam viedoklim, ja adpocijai nē, gribu tikai savu bērnu, tad te iezīmējas egoisms. Ja tu vēlies mīlēt, rūpēties par bērnu, vai ir tik svarīgi, lai tās būtu tikai paša asinis? Šādu viedokli esmu dzirdējusi no sievietem, kuras vēlas tikai savu bērnu un adopcijai nē, bet kā netiek, tā netiek pie sava... Tā ezotēriski domājot. Nevienu nenosodu, katram savs. Vienkārši pārdomas.

Fitnesgirl

32 gadi ir maz, vēl varat paspēt gadus 10 noteikti.

Otrkārt kā var salīdzināt mākslīgo apaugļošanu ar adopciju. Savs ir savs mākslīgi vai dabīgi apaugļots.

Visi nevar iemīlēt svešu bērnu, varbūt ar laiku, nezinu.

Es noteikti varētu, mans vīrs nē. Labi, ka ir savi, savādāk nesadzivotu.

viedaminka

puku_princese
Tu esi drosmīga sieviete- sakustināji pēdējos komentāros lielu tabu tēmu. Bet tavi dzīves novērojumi ir vairāk nekā patiesi.


Rudā_
Es gan zinu pāris tādus cilvēkus, kas visu bērnību vākuši jaunākos brāļus un māsas un vairs savus negrib. Vai arī, kas piedzīvojuši savu brāļu un māsu bērnu uzlidojumus pa vasarām ir ļoti priecīgi, ka mājās tāda trokšņa un jezgas ikdienā nav. Ir, ir tādi. Gan vīrieši gan sievietes.

Man ir kaimiņiene skolotāja. Viņai savu bērnu nav. Labi dzīvo, labi abi ar vīru pelna, tieksmi pēc bērniem apmierina darbā. Domāju, ka tas ir labs variants- ieguldīties ja ne savos, tad svešos bērnos, tai pašā laikā materiāli un mentāli dzīvot labāk, kā audzinot pašu bērnus.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18429885