Loti bail no liliputiem, klauniem un chuskaam.
Bailes
Ksavjera
|
|
|
|
Atceros, sen.. pirms kādiem 13 gadiem viena "cālene" rakstīja, ka viņai bailes, ka seksa laikā nomirs.. Opsā lillā, abi gali pillā. Sukā, runcīt, kažokā. |
|
pelēkais nezvērs |
|
|
Paniskas bailes no vardēm. Pat sēžot telpās un pa logu ārā redzot lecam vardi, visas iekšas apgriežas otrādi un varu arī iespiegties. Vai, piemēram, telefonā kaut ko skatoties, parādās vardes attēls, telefons aizlido. Un bailes lidot ar lidmašīnu- neesmu lidojusi gadus- ceļojam tik tālu, cik var aizbraukt ar auto- tātad pa Eiropu. |
|
|
No spārēm. Viņas lido tik haotiski un taisa to brrrrr skaņu un man vienmēr liekas, ka ieskries matos un tur sapīsies un spirināsies |
|
Man ir bail no cilvēku pūļiem, piemēram uz Pozitīvus mani ne par kam nevarētu pierunāt aiziet. Lielpilsētās un tā nav problēmu uz ielas, bet tad kad tas pūlis ir samērā statisks - koncerti, pludmales utt, tad nē, nē. |
|
|
Man ir ļoti bail no augstuma, kā jau daudzām te. Un vēl man ir bail no tiem agregātiem, kuri piedalās būvdarbos, ar tādu krānu, ekskavatori laikam . Vēl mežā tie traktori, fiskari laikam. Viņiem ir tādi kā robotveidīgi žokļi, kuri satver un kaut ko iekrauj. Man pilnīgi viss iekšā sastings, kad redzu sev tādus darbojamies kaut kur augšā virs galvas. |
|
Man ir Hippopotomonstrosesquipedaliophobia - bailes no gariem vārdiem. |
|
|
Vel atcerejos, ka ne gluzi fobija, bet tadas trauksmes sajuta parnem apmetoties loti augstas viesnicas. Azija ipasi. Vienmer bookingos atzimeju zemaku stavu. Parasti logi vala netaisas, tikai kondiska. Tada neomuliga sajuta. Elpot nav ko. Katra zina, ja logi vala taisitos...nez, ta padomajot noteikti butu vel sudigaka sajuta. Ipasi ar berniem. pelēkais nezvērs |
|
|
Man bērnībā bija bail no trepēm ar caurumiem. Var teikt- augstuma fobijas paveids. Un reiz, pēc n- gadiem, es kāpu uz Vanšu tilta, kur tā viena māja vienu brīdi bija savienota ar tām gaisa trepēm ar caurumiem. Man tur negribas gari stastit, kas tā pa maju, un kapēc vajadzēja kapt pa trepem, bet cita varianta nebija. Kāpju, kāpju, atgriežās pie manis fobija, no bailēm tumšs gar acim sametas, rokās vel tikliņi, trepes dzelzs, slidenas, ziema, tuvojos jau augšai un acīs viss ir tumšs,neesmu tālu līdz reālam ģibienam no bailem, neko neredzu, tik kāpju un kāpju, bet tikko uzliku kāju uz tilta asfalta, tā ar sekundi redze atjaunojās, reibums pazuda, fobija izgaisa. Samaņu zaudēt man nav tipiski, bet tas būtu šausmigi kuleņot pa tām stāvajām redeļtrepju augšgala. Bija iespeja atcereties, ka tāda tipa trepes nav manas trepes. Bērnibā bija nenormāla fobija palikt vienai ieslegtai dzivoklī. Man galva bija viens scenarijs- es te palieku viena pati, ar mammu kaut kas notiks un es šai telpā palikšu kā ķilniece, neviens nezinas, ka te esmu un nomiršu mokpilnā nāvē. Telefons it kā bija, bet kaut kā tas mani nemierināja ( nevienam neienaca prātā atrunat, ka, ja kas, varu taču piezvanit pa kadiem 10 numuriem- man kā parāk mazai paai tas prātā neienaca un ari matei nespeju paskaidrot, no kā tieši baidos, viņa ari nebija attapiga). Darbojās scenarijs, ja man pateica, ka palikšu viena, piemeram, lidz 11:00, tad līdz 11:00 vēl varēju izturet. Bet tieši 11:00, ja māte neatgriezās, ļāvu bailēm vaļu un brēcu pilnā kaklā ( sen nēsmu tā no sirds brēkusi, nemaz nezinu, vai man balss būtu, bet toreiz it kā bija). Bet vispar man vajadzeja, lai vismaz ir durvis ir vaļa, lai ja kas, varu aiziet pie cilvēkiem ( bet mammai tas likās nedroši). Esmu bļavusi pilnā balsī un saukusi, lai kaimiņi nak. Bet laikam bija laba skaņu izolacija- vecā mūra māja. Trakākais, ko esmu darijusi, esmu skrējusi ārā uz ielas, skaļi bļavusi un lūgusi, lai sveši cilveki nak ar mani pasedēt, kamer mamma vai vecmamma atnāks mājās (vecmamma ari tādu pašu joku atļāvas- lai pasēžu, kamer aizies uz veikalu). Biju gatava iet uz pasaules malu kādam lidzi, tikai lai nepaliktu telpā, no kura potenciāli nav izejas jeb tas kļust par kapu. Būtu bijusi gatava ar cietumniekiem sedet, tikai ne telpā, kas kļust par kapu.Bet tas bija līdz,8 gadu vecumam. Tad jau biju gudrāka- skola, atslegas, kaimiņi. Mamma viena mani audzināja, tāpec bieži ( nosaciti)bija spiesta atstāt vienu mājās un tad es taisīju kārtīgu trobeli. Reiz viņai ienaca prātā mani ar māsu- zidaini un jauno patevu uz mežu senēs aizvedt un atstāt mani ar zidaini ieslegtu mašina, kamēr pāris sēņo. Ne man pulksteņa, nekā. Pec stundas mani atkal pārņema sajuta, ka es šai mašina palikšu mūžīgi un nomiršu ar visu zidaini. Tāpec palaidu skaļu bļavienu tā ka, kā mana māte stastija, esot licies, ka ka cilvēku griež gabalos. Pec tam mani nopera par viltus trauksmi. Pera ari par tām reizem, kad svešus cilvekus vedu no āra, lai pasēž ar mani.... Bet tas netrauceja mani atkal atstat vai atkal vest sēņot ( mašīnā sezot) - un vis atkārtojas- atkal bļavu, vedu cilvēkus un atkal dabūju perienu. Perienus salidzinoši maz tiku saņemusi, bet vismaz 1/3 tieši par to bļaušanu vienai paliekot. Kāda vel fobija? Man vispar ne parak patik vienai pa mežu staigat, nepatīk nomaļas vietas, vispār esmu bailule. Ūdeni ari rada respektu, bet ar kuģi varu braukt. Agrāk, kad gāju pari tiltam, domaju- ja tilts te sabruktu, tad no tejienes jau varetu lidz krastam aizpeldēt..Tuvošanās krastam radija atvieglojumu. Tā ka- lūdzu neatstājiet bernus vienus pašus mājās, ja viņi saka, ka bail. |
Bērnībā bija bail arī no taureņiem galvenokārt pateicoties tam, ka žurnālā "Ezis" bija bildes ar taureņu un spāru galvām tuvplānā un man tas snuķis likās drausmīgs