Bailes

Domāju, ka mana fobija te neizskanēs, bet ir gan. Man tāpat kā gludeklis ir nenormālas bailes no vardēm. Tā ir tiešām fobija, vienā tādā reizē es pat nezināju, ka varu tik ļoti ātri skriet. Ja varde ir ielīdusi siltumnīcā, sūtu bērnus, ja vīra nav mājās, lai izdzen. Mana fobija šķiet sākās bērnībā, kad devāmies uz ezeru peldēties,bet viss ezera krasts bija kā nosēts ar vardēm, viņas bija izlīdušas ārā pēc lietus. Tas bija šausmīgi, visur, kur liec kāju, ir varde. Tad es pārbijos. Arī tagad, auksti sviedri un zosāda, kad ieraugu.

Nu gan jums te beedu ieleja

Kopš bērnības bail no sprāgstošiem gaisa baloniem. Ne no trokšņa, bet no tās pretīgas "lupatiņas", kas paliek pāri. Arī tagad, pieaugušajā vecumā ne par ko nevarētu tai pieskarties. Riebjas ballītēs, kas rīko kādas spēles spridzinot balonus. Arī kad balons izlaiž gaisu un sakrunkojas. Tagad viņus taisa no kādas elastīgākas gumijas, tā kā vienkārši paliek mazāki, bet ar gludu, tvirtu virsmu, bet manas bērnības laikā riktīgi sagrunkojās, un tas arī bija neizsakāmi pretīgi, ja nejauši gadījās pieskarties. Turklāt sīkie - māsa uz brālis labprāt spēlējās ar tām "lupatiņām" un speciāli mani biedēja.

Man bail no krupjiem. Ja ieraugu, pilnīgi sastingstu. Vardes gan patīk. Baidos zvanīt pa telefonu, ja kādam jāzvana, gaidu līdz pēdējam brīdim. Caurspīdīgas trepes, grīdas, iekārti tilti arī baida. Dažkārt bail braukt ar vieglo auto ziemas laikā.

Man paniskas bailes (drīzāk riebums) no tārpiem un kāpuriem. Ja kur redzu, lecu nost vismaz par dažiem metriem. Ja rokās turu kādu augli un tur negaidīti pamanīšu tārpu, auglis lidos labi tālu.

Vēl man ir ļoti bail no šaurām ejām. Ja redzu video, kur glābj kādu ejā iesprūdušu, slēdzu prom, jo panika nāk virsū. Pat lasot grāmatā par līšanu caur šauru atvērumu sienā vai caur eju, man nāk virsū panika. Bērnībā smiltīs pārāk dziļas šauras ejas (kur roku ar rotaļlietu var iebāzt) arī nevarēju rakt, bail palika. Pat šo tagad rakstot un atceroties, pauzes ieturu, lai panika norimtu.

Ne tik ļoti izteikti, bet ir bail arī no necaurredzamiem dziļiem ūdeņiem. Nepatīk tādos peldēties (lai gan, ja citi cilvēki tuvumā arī peldas, tad bailes mazinās), vienmēr liekas, ka tur kāds līķis var uzpeldēt. Kad biju maziņa, mana māsiņa noslīka piemājas dīķī, visu bērnību biju pārliecināta, ka tas dīķis ir bezdibenīgi dziļš (laikam jau mani ar to biedēja, lai tuvumā nelienu).