Bailes

Ksavjera

Slēdza Ksavjera: "Peace".
aveirulz

Rudā_
Personīgi man nu jau drīz trešo gadu katru darba dienu vismaz reizi dienā (un bieži divreiz, atkarīgs no izvēlētā mājupceļa) vairāk kā 10 minūtes ir jāiet tieši pa tiltu (vai satiksmes pārvadu, lietas būtību nosaukums nemaina) un nepatīkamās sajūtas tā arī nepāriet. Par to nolekšanu nedomāju visu laiku, bet gadās, ka pēkšņi no nez kurienes tā ideja milisekundi galvā pavīd. Vēl esmu bijusi Londonā uz tā tilta pie Tauera, kur caur stikla grīdu var vērot satiksmi sev zem kājām - kaut sirds pa muti kāpa piespiedu sevi uzkāpt. Arī Tallinas televīzijas tornī gandrīz pārdzīvoju gandrīz sirdsklauves, bet uz stikla lodziņa uzkāpu. Esmu arī kāpusi neskaitāmos skatu torņos, kurus sadisti uzcēluši no metāla režģa. Vai tas ir mazinājis manu baiļu sajūtu? Noteikti nē. Varu būt tikai pateicīga, ka manas bailes neliek sastingt un ļauj daudz ko piedzīvot, kaut to pavada krietni vairāk par simts sirds sitieniem minūtē. Nu labi, tas ikdienas tilts mani pie sirdsklaivēm nenoved, bet arī citi parastie tilti vienmēr man liek justies tikai neomulīgi.


Rudā_
Es braucu ar mašīnu, lidoju (par laimi nav vēl izgudrojuši lidmašīnas ar stikla grīdām). Nu nevaru šur tur uzkāpt, nu un. Es neteiktu, ka ikdienā man tas baigi dzīvi bojātu. Esmu bijusi augstās vietās, kur var uzbraukt ar liftu, varu kāpt pa trepēm, kurām nespīd cauri. Pieņemu, ka tā tas ir un viss. Kādreiz domāju, ka trepju bailes man no tā, ka mamma, mani gaidot, nokrita pa trepēm, salauza kāju, un tikai īsi pirms manas dzimšanas viņai noņēma ģipsi. Tagad tomēr liekas, ka problēma vairāk ausīs.

Canis.Lupus

Vai vēl kādam ir šausmīgi bail no baložiem? Rīgā dzīvojot, diezgan nepanesami, turklāt pārsvarā visi ierēc par tādu fobiju ...

Marmont

Canis.Lupus
Man.


Vavaa

Canis.Lupus
Marmont
Un no kā tieši bail? Vai arī tas vairāk kā ļoti stipra nepatika, riebums?

Bailes un riebums, ļoti dažādas lietas. Man ir nepārvarams riebums pret zirnekļiem, nu tā, ka es drīzāk mirstu nekā pieskaros tādam, kas lielāks par kniepadatas galviņu. Taču, kamēe viņi pie manis nelien un manā privātajā dzīves telpā neatrodas, man vienalga. Bailes tās nav, jo nu neko sliktu viņi man nedara. Tikai doma, ka TAS man varētu pieskarties, izraisa smacējošu nelabumu. Lielākās šausmas, ka miegā varētu uzlīst uz sejas (nepatīk gulēt laukos un vēl vairāk ārā). Bet tās nav bailes.

Bailes, tādas īstas, man ir no augstuma, bet tās radās tikai pēc bērnu dzimšanas, un man nav bail, ka es varētu nokrist, bet gan bērni. Gan racionāli, gan iracionāli. Piemēram, pie vīra darbā 5.stāvā ir stikla siena līdz grīdai, bērni tur labprāt stāv, skatās lejā, mazā arī klapē ar plaukstām pa to. Man pilnīgi iracionāli galvā uzreiz krāsaina filma ar kadriem kā tā siena sašķīst un.... Visās detaļās. Cenšos šo bērniem neizrādīt, lai nepielipinātu.

Neole

Interesanta tēma. Lika aizdomāties par sevi.

Visu laiku uzskatīju, ka man ir bail no augstuma, bet laikam īsti neskaitās, jo savas bailes viegli varu apiet un tās nav dzīvi paralizējošas. Man ir bail no braukšanas karuseļos, tāpēc nebraucu. Panorāmas rati ar slēgtām kabīnēm neskaitās (Londonas acs). Bail no "caurspīdīgiem" torņiem (Ogres Zilie kalni), liekas, ka šūpojas un paniski bail paskatīties uz leju. Nekad vairs nemēģināšu kāpt. Toties viegli un ar baudu uzkāpu Alūksnes tornī, kas ir Ogres torņa līdzinieks. Patīk lidot lidmašīnā, braukt ar funikulieri, jo tur jūtos droši. Arī caurspīdīgas grīdas patīk, bez bailēm skatos lejā, tāda bija Korfu pie vienas klints, arī Eifelī, ja pareizi atceros, tur biju sen.

Dīvainā kārtā, es, kurai bail no augstuma, vienmēr visās pilsētās/ vietās meklēju to punktu, no kura paskatīties uz leju. Tātad laikam tās ir vairāk bailes nokrist, jo arī sevi varu pieskaitīt pie tiem dīvaiņiem, kas izjūt vilkmi nolekt/ nokrist no augstuma. Bet nekad tā nav bijis uz tiltiem, tie man vienaldzīgi. Tas pa retam parādās uz daudzstāvu mājas lodžijas, atsevišķos gadījumos kādā "necauspīdīgā" tornī vai bākā, kurā esmu uzrāpusies. Paskatoties taisni lejā nevis tālumā, ienāk prātā domā, kā būtu nokrist no šejienes, tā kā gribas pamēģināt Nevaru to izskaidrot, bet priecē, ka mēs, izrādās, esam daudz. Noslieces uz pašiznīcināšanos man nav.

Ja tā objektīvi, man būtu jābaidās no ūdens, jo bērnībā slīku piemājas dīķī, nezin kā izkārpījos ārā, jo biju tur viena, bet nekā - nekad nav bijušas bailes no ūdens, man tas pat patīk.

Zirnekļi un tml mošķi, arī žurkas man vnk nepatīk un/vai riebjas, bet, tā kā viņi pie mums nav indīgi, tad tas arī viss. Bail no sirseņiem, jo kodienam var būt sekas, tomēr nevis sastingstu bailēs, kad tāds ielidojis pa logu (mums dažreiz gadās), bet dzenu ārā.

Papildināts 05.08.2022 07:50:

Ar paraplāniem gan nelidošu un gumijām nelekšu, tas ir skaidrs. No šī baidos. Bet tas arī nav tas, kas obligāti būtu jādara, tāpēc nezinu, vai skaitās.

Papildināts 05.08.2022 07:59:

Vienmēr ir izbrīnījis, kāpēc jābaidās no klauniem vai liliputiem? Varbūt tam ir kāds racionāls izskaidrojums? Man klauni nepatīk, jo liekas muļķīgi, bet liliputus ir vnk žēl.

Pēdējās izmaiņas: Neole, 05.08.2022 07:59.

Dīvaini, ka neviena cālene nebaidās no tā, ka Putinam ar viņa Krieviju ienāks prātā pavērst skatu uz Latviju. Peles, žurkas, zirnekļi e.t.c. nav dzīvībai bīstami. Bailes no augstuma utt. ir kontrolējamas, jo diezin vai kāds var pret savu gribu nonākt 100 virs zemes. Bet to, kas ienāks prātā Krievijai, nav kontrolējams, to ir jāpieņem kā likteni. Vot no tā es baidos, lai gan ļoti, ļoti ceru, ka tas nenotiks.

Bet runājot par manāmn bailēm, es reāli baidos no tā, ka Krievijai izdosies viņas plāns atjaunot PSRS, un Latvija atkal būs zem Krievijas. Pie kam, ņemot vērā to, ka ir ziņas par to, kā PSRS atjaunošana notiek okupētajās teritorijās Ukrainā- tās ir patiešām bailes, ka tā ļaunākā scenārija gadījumā var notikt, un Latvijā atkārtosies deportācija, terors un latviešu tautas paverdzināšana. .

Bet visas pārējās bailes- nu tur peles, zirnekļi utt, to visu es raksturotu kā nepatiku, nevis kā bailes. Ar to var mierīgi tikt galā, ja ņem palīgā smadzenes. Man bērnībā un jaunībā bija iracionālas bailes no tumsas. Kad es sev vairs neatļāvu tādu greznību baidīties, jo nu patiešām, kas tumšā istabā var būt biedējošs?, bailes pārgāja. Tāpēc personīgi mans viedoklis ir tāds, ka bailes no kaut kā, ja tam nav objektīva iemesla, ir paša bailuļa vēlme, kas viņu zināmā mērā saista. Kāpēc gan neatļaut sev kādu prieciņu asu izjūtu ķeršanai? Neko sliktu es šai apstāklī neredzu.

Slikti ir tad, ja bailes sāk kļūt par psihiatrijas lauciņu, arī tā mēdz būt.

Kastanja
Man ir bailes! Un es ticu, ka krievs ar Ukrainu neapstasies. Ka vina planos ir atgut bijusas PSRS valstis. Un Ukrainu vins panems.

Papildināts 07.08.2022 16:15:

Kastanja
So temu sledzu, lai nesakas beztema Ukrainas un orku del. Bet, ja, tu uztrapiji uz bailem, par kuram praktiski domajam visi. Zemapzina vai apzina, bet ta tas ir.

STOP THE WAR! UN STOP PUTINA REZIMAM.



Jūs nevarat rakstīt šajā tēmā, jo tā ir slēgta.
18429899