Protams, ka var gadīties, ka es kļūdos. Man gan intuīcija labi strādā - pirms 10 gadiem bija viens mazs noslēpums vīram (nesaistīti ar krāpšanām), sajutu burtiski dažu dienu laikā, ka kaut kas nav tīri. Toreiz gan viņš pats pastāstīja, kas un kā (neliela ķibele ar finansēm). Kopš tā laika šādas sajūtas nav bijis, lai gan iets cauri dažādiem elles lokiem.
Pajautā telefonu viņam klātesot, ja negribi pa kluso. Ka gribi ko paskatīties internetā aši vai tamlīdzīgi. No reakcijas redzēsi, vai kļūst nervozs vai nē.
Šī rīcība taču īpaši neatšķiras no okšķerēšanas, tāds pats mēģinājums pieķert melos, kad saku vienu, bet patiesībā daru ko citu. Vai telefona atstāšana mašīnā. Es gribētu no šādām aktivitātēm izvairīties, cerot, ka vīrs, ja būs kaut kas atzīstams, aiz cieņas pret mani atzīsies. Var jau būt, ka stulba cerība, bet situācija pati par sevi stulba. Domāju, ko tad es šeit rakstu un meklēju, ja tālāka izmeklēšana man nav pieņemama, bet samierināties arī īsti nevēlos. Laikam jau cerēju, ka būs kāds normāls, godīgs veids, kā pārbaudīt vīru, lai pati nekristu savās acīs, bet nav jau tāds izdomāts. Tātad risinājuma īsti nav, atliek tikai gaidīt, kad laiks visu saliks pa vietām. Paldies par viedokļiem, pamazām sāku domāt sakarīgi un saprotu, kas man ir un kas nav pieņemams.