Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Vai tas arī ir viss?

Bumbierkoks

Pārdomas, līdzīgas ka autorei, parasti tiešām norāda uz pusmūža jeb 40 gadnieku krīzi. Cālī ir bijušas vairākas diskusijas, cita tieša, cita ar sākotnēji citu jautājumu.

Ari man tā bija. Kad šķita - viss, augstāk vairs nebūs, tagad tikai no kalna lejā, un tā augstākā sasniegtā virsotne nemaz tik augsta nebija. Izcili nav sasniegts, un tagad būs tikai sliktāk. Gan karjera, gan attiecības, izskats un veselība.

Es 40 gadu krīzi uzskatu par vērtību maiņu. Kā jau te kāds labi pateica - no ārējām lietām sākam pievērsties iekšējām. Ja domu un izjūtu jūklī sanāk saprast, kas ir pie vainas, ja sanāk ļauties transformācijām, tad ir pat tīri interesanti vērot sevī, kā plauktiņos krūzītes tiek pārkārtotas.

Un tad atnāk tā apziņa, ka nevis "tas ir viss", bet lietu un notikumu attistība notiek citādi, ar citadi vērstiem mērķiem. Nu jā, jāsamierinās ar kaut ko, ar realitāti, bet lielākoties vilšanās ir jaunības ekspektācijās. Patiesībā ir tikai jāiemācās nedzīvot senās un nepamatotās izlūzijās. Tas, ko es iemācījos un joprojām mācos akceptēt - brīnumi nenotiek. Īpaši jau finansiālajā jomā.


LaternaMagica

Patiesībā ir tikai jāiemācās nedzīvot senās un nepamatotās izlūzijās.
+100

Patiešām - nevajag pārāk ieciklēties uz kaut ko, kas kādreiz varbūt šķitis cīņas un pūliņu vērts.

Man par šo pirms gadiem bija nejauša saruna ar vienu paziņu psiholoģi. Runājām par šo un to, un cita starpā viņa pateica, ka man esot raksturīgi baidīties atlaist lietas, kuras mani patiesībā vairs neinteresē un nav vajadzīgas, un vilkt tās uz priekšu pēc inerces. Bet tādējādi es veltīgi tērējot resursus, ko varētu lietderīgāk izmantot kaut kam jaunam. Apdomājos, un nācās viņai piekrist. Nometu pie malas pāris "vecos čemodānus" un šeku reku - patiešām uzradās pāris jaunas nodarbes, kur sevi attīstīt, iegūt jaunus labus paziņas un vēl visādas labas lietas.

Ģeometrijas terminos iztēlojoties - varbūt dzīve nav vektors, bet gan telpiska figūra, kuras ietvaros var iet daudzos un dažādos virzienos, atbilstoši tā brīža vēlmēm un iespējām. Un nevajag baidīties mainīt virzienus, ja kaut kur sasniegta siena (arī tā mēdz būt).

Man šitā sajūta pārņēma, kad biju ap 35 sasniegusi visu, ko biju ieplānojusi. Vīrs, bērni, dzīvoklis, mašīna un labs darbs. Ko vēl? Nebija nekādu mērķu vairs ko tālāk sasniegt. Un tad uznāca krīze. Un izrādījās, ka materiālās lietas izslīd no rokām. Vīrs iekrita depresijā un ar viņu arī vairs nevarēja rēķināties.

Paliku es ar savu darbu un bērniem. Un tad pavērās dzīvei jauni apvāršņi. Jaunas iespējas dzīvot, iegūt jaunu izglītību un audzināt bērnus. Kad atskats atpakaļ uz to brīdi, kad man viss it kā bija, bija arī liels tukšums manī. Un bezgalīga garlaicība. Un es uzdevu sev jautājumu, vai tiešām tas ir viss? Visu mūžu man būs jādzīvo šajā dzīvoklī, jasatiekas ar cilvēkiem, kas man vispār neinteresē, tikai tāpēc, ka tie ir vīra draugi? Un nekas spontāns un interesants ar mani vairs nenotiks? Varēšu līdz mūža galam klausīties vīra pārmetumus ka atkal man kaut kur ir jāiet un kāpēc nevar vnk sēdēt mājās ar ģimeni pie TV.

Jā bija tā gadā, kad palika 30. Pēc gadiem diviem, trim pārgāja. Parādījās citas lietas un intereses, pamainījās darbi, cilvēki man apkārt un ieguvu jaunu elpu dzīvei


Reina

Danica, Ullabelle

Ar izglītība neveicas - izglītību izvēlās, ņemot vērā ļoti daudz faktorus.

Jaunietis, kas dzimis neizglītotiem un neinteliģentiem vecākiem Latvijas nomalēs, bieži vien ne mentāli spēj izvēlēties, ne finansiāli atļauties un pavilkt mācības, kas tam ļautu atsperties. Un tomēr civlēks var būt pat ļoti labs un sabiedrībai vērtīgs. Bet strādās veikaliņā vai rūpnīcā par minimālu algu un nekad netiks ārā no nabadzības.

Pat talantīgi jaunieši diezgan bieži nevar atļauties dzīvi Rīgā, Daugavpilī, Rēzeknē vai Liepājā (pieņemot, ka tieši tur ir viņam derīga studiju programma) jau no pirmās dienas vienlaikus sevi uzturot un mācoties, ja nav, kas palīdz. Stipendijas, kas ļautu nestrādāt pilnu sodzi, nepietiek arī visiem talantīgajiem, bet ko iesākt tiem, kas viduvēji? Viduvējs rīdzinieks, ja tam veicies, var palikt pie vecākiem, bet ļoti daudzi jaunieši paliek aiz borta.

Ko iesākt tam, kam galva laba, bet matemātikas, latviešu, svešvalodas skolotāji bijuši gadiem ļoti vāji, bet privātskolotājus (vai citu skolu) rajonā ne ar uguni nesameklēt pat, ja vecāki saprot, ka tas vajadzīgs? Šogad tādi jaunieši netiek pat vidusskolā, lai gan daudzi pelnījuši labas atzīmes pie tiem vājajiem skolotājiem.

kā Latvijā panākt sociālu taisnīgumu?
Turēties pie ES, kur aizvien vairāk tiek domāts par to, lai izdzīvot virs nabadzības līmeņa spētu arī viduvējie un intelekta ziņā zem viduvējiem - kuru katrā sabiedrībā ir vairākums, un, lai arī daļa no viņiem ir degradējušies, lielais vairums ir tie, kas strādā centīgi un rūpīgi mazatalgotajos darbos par minimālajām algām.

Atcerēties, ka tas, ka mēs kaut ko varam ar vai bez piepūles izdarīt, nenozīmē, ka tieši tādas pašas iespējas un spējas ir arī visiem citiem, kam nav mūsu gudrās galvas, pieredze un viss cits.

Reina
tu izklausie kā no valsts iestādes sociālās nodaļas . statistikai man ir vecums 47 gadi, nāku no laukiem, dzīvojām kā visi padomju laikos, no šodienas skatu punkta ak šaumas, visi mani klasesbiedri, draugi bija no līdzīgām ģimenēm, līdzigi sadzīves apstākļi, 90 % tēvi dzēra, ja kādam nedzēra, tad tas jau bija dzimis īpaši labvēlīgos apstākļos utt . Lielākā tiesa gan izmācījās, gan izstudēja tajā 90. gadu nabadzībā, tagad lielākā tiesa dzīvo gana pārticīgi, tie, kas tā nedzīvo, lielākoties pat nemēģināja iestāties kādā izglītības iestādē, uzreiz jau sāka ar gateri utt. un turpat arī palika, jo no gatera bez izglītības uzdienēties par miljonēru ar īpašumu ārzemēs, par ko redz sapņo vidējais latvietis, ir pagrūti . Objektīvi grūti izrauties tad, ja nav vecāku, ja vispār nav nekad dzīvē bijis nekāda atbalsta un es te pat nerunāju par materiālo, pietiek, ka ir cilvēki, kas tevi vismaz emocionāli var pabalstīt. Ja tā nav, tad esi nolemts savā ziņā, bet tā ģimenē uzaugušam cilvēkam vismaz Latvijā pie zināmas uzcītības, ir milzīgas iespējas uzkāpt no pieticības līdz labai dzīvei. Lielākais deficīts, ir uzcītības neesamība, šad tad liekas, ka tā tā gandrīz vai ģenētiski nododas un tur tu vari apbērt dažu labu ar naudu, pēc laika tā pati bedre .Palasiet kādreiz Latvijas turīgo cilvēku intervijas, tur puse savu dzīvi būs sākuši kojās, kurā vienā istabiņa būs apmetušies ar tādām pašām plikadīdām sievām, tur dzimuši pirmie bērni utt Tāda pārmantotā turība praktiski tikai tagad mazliet sāk parādīties un arī procentuāli ne lielam skaitam, lai īpaši teiktu, ak kā viņiem noveicies, bet mums pārejiem zemie griesti. Nē nu ja tavā apziņā ir nabadzība, tad laikam tā visur seko ...

Esmu savā dzīve satikusi cilvekus ar spējām un apķērību virs viduvējibas, bet palikuši bez augstākās izglitibas un veic mazapmaksātu ierindas darbu. Kad brīnijos un jautāju par apstākļiem izglitibas neiegušanai, parasti vecāki bijuši bez ambicijam, bez liekas naudas izglitibas nodrošinasanai un acimredzot arī atjautīgais cilvēks ir caurmerā mācijies viduvēji. Un ari pašam nav bijušas dedzigas ambicijas vai pārlieciba, ka vinam par katru cenu jātiek pie augstākās izglītības. Un tad sākuši strādat un tad jau pavisam grūti aiziet no darba, pa vakariem gatavoties iestājeksāmeniem, naudas ari bija tik mazas, ka neko iekrāt nav varēts. Un tā dzīve aiziet pa savām sliedēm. Baigi uzcītigie ir maz. Daudzus vecāki stimulē un skalo smadzenes, ka " jāmācās", "jaiegust izglītiba tapat kā tevam, man", bet arī tados gadijumos ir bērni, kuriem macīšanās riebjas, nepadodas un ja vecāki nealgo privatskolotajus, nesež blakus, tad tā arī par " stradnieku" paliek. Lai gan lielākā dala ar ambicioziem vecākiem mēgina vismaz kaut kur iestāties. Es galīgi neredzu ES kā panācēju sociālo problemu risinašanas jomā.

Bet vispār sajūta, ka " viss ir beidzies" visdrīzak pienāk, pārceloties uz pansionatu, vai tādā vecumā, kad dzivot jau fiziski grūti paliek un arī garam vairs nav no kā uzlādēties. Neapšaubāmi krizes var but arī ātrāk... Piemeram, ja " pulkstenis tikšk", bet nav bērni, otras puses, kad darbā krīze, kad radinieki atnes vilšanos, kad zaudē dzīves merķi dēļ kā centies- kaut kas bērniem notiek, uzkrājumi pazūd, bankrots, vardarbība, mobings vai nedrošiba par nākotni. Tie, kam nav ģimenes, iekšējam krizem paklauti biežāk un asāk. Ari atkarīgie ir krīzē. Var teikt, krīze ir dabisks stāvoklis, jo dzives jega tomēr nav tikai labklājībā, bet mīlestību, pat cieņu nopirkt nevar- nevar nopirkt pat tad, ja tā ir perkama, - kad nav naudas.

Papildināts 26.07.2022 10:08:

Nezinu, es gan tik daudzus bagatniekus kojās dzimušus nezinu. Tiem bagatajiem parasti aiz muguras ir laba vecaku savieniba, labs piemers, gaiša galva, labi padomi un vismaz morāls atbalsts. Pa retam gadās tādi, kas no nekurienes izraujas, bet tādu ir maz. Padomju laikos varbūt visi arēji un materiāli bija vienadi, bet vecāku gars, ģimenes gars katram tomer bija pietiekami atšķirigs. Bagati vini nebija ne jau tāpec, ka nebija spejigi, bet tāpec, ka apstakli bija arēji " kā visiem". Bet to garu saviem berniem nodeva, tāpec, kā radās apstakļi, tā berniem bija iespeja dzivot kojas, satikt cienījamu ( nevis destruktīvu) partneri un labklājiba varēja iemiesoties.

Reina
paradize
Sindy5
Mēs spriežam pēc tā, ko esam redzējušas savā burbulī, kas katrai ir ļoti specifisks, tāpēc kaut kādus vispārinājumus izdarīt nav īsti korekti.

Mūsu ģimene nav turīga, taču pietiekami pārtikusi, taču mans un vīra ceļš pie šī brīža stāvokļa ir krasi atšķirīgs: viņam bija un ir stabila un stipra aizmugure, man bija jāpaļaujas tikai uz sevi. Turklāt reizēm, klausoties vīratēva stāstus par toreizējo nabadzību un kā viņi palīdzēja bērniem studēt, pat komiski šķiet, kas viņa izpratnē bija nabadzība. Nebija padomju gados nekādu vienādo apstākļu, arī toreiz bija krasi atšķirīgs finansiālais stāvoklis.

Šī brīža situācija vēl skaudrāk parāda, ka vērtība ir tikai tas, ko esi iemācījies, ko proti, cilvēciskās attiecības, kuras māki/nemāki veidot. Viss, kas ir materiāls, ir ļoti nestabils.

Lielai daļai cilvēku ap 40 mērķu saraksta augšgalā parasti (jau) ir vai (beidzot) parādās bērnu labklājības nodrošināšana. Bet arī šis ir nevis jautājums par kontu pilnību vai īpašumu daudzumu, bet vai mantiniekos ir ieguldīti pietiekami daudz adekvātu resursu, kas ļaus viņiem patstāvīgi tikt galā ar dzīvi. Tas ir mērķis Nr.1.

Tas ir Tev tas mērkis ir Nr.1. Daudzi vecāki par berniem ipaši nedomā- kā dzivo, tā dzīvo, nerunajot par tiem, kas ar bernu nedzīvo kopā, bet ari tie, kas dzivo, vairak domā par savu karjeru, savu laimi, savām attiecībam ( īpaši, ja tās ir jaunas). Lai berni tiešam būtu prioritāte Nr.1, ir jābut resursiem- finansiāliem, emocionāliem, garigiem un vēl zinašanām jābūt. Tā ka Tu ari spried tikai pec sevis. Es gan teiksu, ka klasiski ar sliktu ilgtermiņa dzimtas karmu kopumā vispar nevar sev piesaistīt veiksmīgu partneri. Bet labklajiba plaukst tikai tur, kur ir sadarbiba starp, ar partneriem un paaudzēm ( ar radiniekiem). Tikai tad izpaužas ari velme un iespējas bernus turēt kā prioritāti nr.1 vai varbut nr.2, vai vispār ierādit viniem kaut kādu ipašu prioritāti. Un ar prioritāti veiksmei ir par maz, vajag vel pašu veiksmi. Bet veiksmes zudums tiesām sākas brīdi, kad berni ģimenē vairs nav nekāda ipasā prioritāte. Tas ir komplicēts process.

Papildināts 26.07.2022 14:49:

Mums te paziņģimenē māte audzināja viena pati meitu un meita bija prioritāte nr.1. Uz darbu skrēja ar kājam 10 pieturas, lai ieekonometu uz tramvaju naudu, pec darba tāpat ar kājām skrēja bernu vest uz daiļslidosanu ( toreiz bija par velti), visur bernu nēma lidzi, veltija sevi bernam, katrā ziņā nevar apvainot, ka pietrūka prioritātes fokusa uz bērnu. Bet nekas nesanāca. Meitai ligavaiņi un miļākie mainījās, tā ari viru nedabūja, neatrada arī iespēju, ar ko bernu radit ( ko nozime vienai ar bernu but vina jau redzēja no savas ar māti pieredzes, atkārtot negribēja). Izglītibu dabuja, bet darbi mainijas, apmierinajuma darbā un dzīvē nebija, sava ipašuma nebija, kaut ari meitene pec rakstura bojevaja. Ar mati attiecibas sliktas, meitai nervi uzvilkti, par katru piezimi sprāgst, māte pansionātā un nu jau mirusi. Meitai šobrīd 50.

Un zinu gimeni, kur nevienam nebija izglitiba, bet abi nākuši no pilnam, normalam un pat krietnām ģimenem, bernus radija 5. Neviens berniem blakus nesēdeja un nesekoja līdzi, bet vecāku attiecibas bija funkcionālas- sieviete čakla saimniece, pacieta un cienija nemaz ne tik laipno vīru, virs strādāja- cik pelnija, tik pelnija- tāds vidusškiras stradnieks, ari par taksistu piepelnījās. 2 berni tika pie izglitibas, 3 - kaut kāds tehnikums. Neviens bernus nemudinaja mācities, 5bernu matei tam nebija laika, bet vecis kā jau vecis. Tiesa, berni spregat, lekties neatļāvās- ne ar tadu tevu. Galu galā visi atraduši labus amatus, ieguvuši patstāvibu bez ipašas macišanas, atraduši savas otras puses un darbīgi dzivo. Var uzskatit par veiksmigiem- visiem savi nekustamie ipasumi ( iznemot vienu, kura viru vel nav satikusi, bet tagad draugs esot). Ja ir tāds virs, nu vispār tevs, berni nemaz neatļausies un negribēs aizsedeties pie mātes mājā. Tacu dazādās grutibās uz vecākiem var palauties, rekinaties ar palidzibu un atbalstu.

Protams, ir vel cita tipa gimenes- ipasi intelektuāli, kas visi kopā iegulda vispirms jau emocionālos resursus bernā- laiks, uzmanība. Tadiem jau noteikti bus vairāk augšgala karjera. Vispar citi faktori nosaka veiksmi, panākumus un patstāvibu. Tas- kā gimene viens pret otru izturas, kā spej saliedeties kopējā sadarbībā un kopā grūtibas parvarēt. Tas ir ari atkarigs no katra ģimenes locekļa personibas- jo vairāk egoistu, jo vairāk visi sut un nevar berniem pietiekami iedot. Vairak svariga kapacitate milet, sirds atvertiba, pieņemsana nekā materiālie resursi. No tā arī velmes atkarigas- ja esi nepietiekamībā vai citā virzienā, nedomāsi par berniem un bērni nedomās par tevi.


Mani arī jau gadiem moka jaut.- vai tas arī ir viss? Manu karjeru tiešām laikam karma ietekmējusi, jo kad pirms 15 g. tika piedāvātas pat 2 iespējas mainit darbu uz labākapmaksātu, ar izaugsmi, ar jaunu profesinālo zināšanu apguvi, kas dotu iespēju nākotnē būt konkurētspējīgai darba tirgū un celtu manu pašnovērtējumu, mazinātu mazvērtības kompleksus, un es jau sliecos darīt zināmu savu lēmumu darba devējam, tad darba devēja ģimenes loceklis smagi saslima, uz ilgu laiku. Es nespēju uzkraut vēl jaunas problēmas viņam, meklējot manā vietā citu, kurš jāievada viņa biznesa politikā, jo es 7 g. tur strādāju. Kad vēl pēc 7 g. nolēmu meklēt citu darbu, jo krīzes dēļ alga samazinājās, sāku "iesūnot" profesinālajā jomā, normālu pensijas kapitālu uzkrāt nebija cerību, tad nopietni saslimu es- ar operācijām katru gadu 4 gadu posmā, nebija prātā vairs citu darbu meklēt, labi, ka darba devējs pacieta manu biežo skraidišanu pa ārstiem, manu darbu gan citi neveica, sarāvu pa vakariem, tai ziņā darba devējs nezaudēja. Un tā es sevī papukstu par darbu, par paredzamo zemo pensiju, bet vairs nezudrošinos meklēt citu- 2x liktens jau izspēlēja to "joku". Karma?

Tādas pārdomas pēc Sindy5 teksta.

Tā kā neko nevaru mainit, sasi'tibā ar blakustēmu- meklēju prieku sīkumos.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18429931