Pusaudzis un pienākumi

paroleparole

Slēdza paroleparole: "Pietiks.".
Dzīvesveids

Kaut arī tas neskaitās labais tonis, es šoreiz padarbināju cāļa meklētāju, ko tēmas autore ir rakstījusi.

Secināju, ka tēmu pietiekami un personīgās dzīves detaļu apraksts atšķiras. Bet nekur jau nav teikts, ka tam jābūt vienādam?


paroleparole
Kāds ir raksturs, kurš tendēts uz atkarībām? Īsti pat nezinu. Kā tas izpaužas?

Katram savs

Dzīvesveids
Secināju, ka tēmu pietiekami un personīgās dzīves detaļu apraksts atšķiras.
Saki, nav vērts deldēt pirkstus?

dezavu
Kāds ir raksturs, kurš tendēts uz atkarībām? Īsti pat nezinu. Kā tas izpaužas?
Es nojaušu, ko autore ar to domāja. Nu, piemēram, cilvēkam, kuram ļoti patīk kompānijas, tusiņi, varētu vieglāk rasties alkohola utml. atkarība.

Bet tas ir tik neviennozīmīgi, ir tik daudz scenāriju - gēni, ģimene, citi apkārtējie cilvēki utt. - ka, manuprāt, nav vērts uz to iespringt.

Papildināts 22.07.2022 17:57:

paroleparole
12 gadnieks jau ir pietiekami liels, lai izveiktu šādu vingrinājumu - iztēlojies, ka tas ir pieaudzis cilvēks, ne pašas bērns, ar kuru jādala dzīves telpa. Kā tu ar viņu sadzīvotu? Kā runātu, kā panāktu to, ko tev vajag.

Labaa

Mans ieteikums - aizbrauc uz 2 nedeļām atpūsties, lai paliek viens. Nezvani katru dienu. Nomierinies. Ja tevis nebūs blakus viņš būs spiests mācīties pats gatavot ēst, spiests domāt ar mājdzīvniekiem. Sliktākā gadījumā nomirs badā mājdzīvnieki, ar puiku viss būs kārtībā Es tā savu audzināju, atstāju produktus,naudu un uz nedeļu prom. Pēc tam prasiju ko gatavojis , bērns lielijās, ka pats pankūkas cepis u taml


Katram savs

Labaa
Sliktākā gadījumā nomirs badā mājdzīvnieki,

Labaa
Tu to nopietni?

Labi, ka nedzīvo UK. Ar tādu bērnu audzināšanas metodiku tu jau sen būtu šķirta no sava bērna. Te divpadsmitgadnieku pat vienu pašu mājā pa nakti nedrīkst atstāt...

Audzinot pieļauj visas iespējamās kļūdas, un pēc tam kā ķirsi uz tortes uzliek vēl arī pāraudzināšanas paraugstundu . Sviests kaut kāds.

Gemma
tagad tev nav patīkama vecāka loma, jo jāspiež rāmjos savs bērns.
Man patīk būt vecākam, man vispār patīk ar bērniem ņemties gan saviem, gan svešiem, bet nekad nav paticis bakstīt un nemitīgi atgādināt kontroles jeb mūžīgās pārbaudes ietvaros. Ir saistošs koncepts, ka vecāks bērnam primāri nav draugs, bet tieši vecāks, iedodot pamatlietas, bet man nesaista helikoptervecāki un variants, kad bērniņa iedomātā komforta dēļ paklās visur sedziņu apakšā, a ja nu sasit celīšus, kad bērniņš tiek aptekalēts, tik ap viņu un viņa vajadzībām grozās visa pasaule. Kā jebkurās attiecībās un sadzīvē, visiem ir tiesības un visiem pienākumi, gan atbilstoši iespējām un spējām.

bumburums
Pieredze liecina, ka (vecākiem) ērtie bērni ir reti (patstāvīgi) dzīvotspējīgi.
Nepiekrītu formulējuma dēļ. Kas ir ērtie bērni? Kurā brīdī un pie kādiem nosacījumiem tiek uzskatīts, ka vecāks veido ērto bērnu? Kad beidzas bērna tiesības un sākas pieaugušā, kāds ir balanss šajās lietās? Pārāk daudz mainīgo, lai vispārīgu teoriju izmantotu kā argumentus šajā diskusijā. Tavs apgalvojums, ka man ir tad un tāpēc, ja uzvedas tā, kā esi gribējusi ieprogrammēt kādam būs būt manam bērnam, lai es justos kā laba un apzinīga māte, ir diezgan subjektīvs un arī neatbilstošs. Jā, grūti ir vienā online diskusijā saprast, kā ir realitātē, bet tieši tāpēc aicinu tomēr mani neielikt tik striktā izdomātā rāmī. Tas spilgti atainojas šajā tevis zemāk rakstītajā. Nu kur tieši tu izdomāji, ka es tā daru, kur??

Ja grib lasīt grāmatu, tad būs vien jāiet uz batuta, jo tu labāk zini, ka viņam šobrīd nepieciešama fiziska slodze? Vai tad, kad 40 minūtes aizrautīgi lēkā pa batutu, tu sauc mājās, jo pienācis laiks meditācijai un vispār, tagad ir viņam ir pienākums laistīt puķes?

dezavu
Jo pašmotivācija ir saistīta ar prieku un kurš gan nevēlas pozitīvas emocijas.
Redzi, mētāties ar vārdiem ir viegli. Motivācija, ko minēja citi, nav tas pats, kas pašmotivācija. Saprotu, ka cālis nav ekspertu konference, bet ja knābājat kādu (šoreiz mani), tad vismaz ticami, nevis "es te tā padomāju...". Savādāk tēma man ir reāla, risinājumi nepieciešami, bet citi vēl diemžēl apvainojas, ka neklausu katram ieteikumam. Motivācija svarīga, bet pašmotivācija un pusaudzis ir tāda ļoti, ļoti izteikti pretrunīga kombinācija.


Katram savs

atnes kaut ko garšīgu mums abiem
Jums gan pusaudži, kuriem negribas gardumus, kuriem par to īpaši jāatgādina. Mainu pret savējiem, manējiem vienmēr gardumi nopirksies, īpaši nekad nav bijis jāatgādina, pat ja pilna māja visa kā.

Meauk
Humors ir ļoti laba atslēga uz labāk bērna un vecāku attiecībām.
Piekrītu, ar šo mūsu ģimenē viss kārtībā. Bet visu uz jokiem nebalstu gan. Dzīvē ta nenotiek, nav jārada nepareizs priekšstats bērniem par to, kas ir kas.

Dzīvesveids
Nav iebildumu, ka skaties citas manas tēmas. Es nekad šeit neatklājos pilnībā, ko man tas dotu? Sīkumi var atšķirties, tēmas nekad nav pa tukšo, cālī nedzīvoju un cāļtēliem reti kad sekoju līdzi. Neesmu ne Linda Mūrniece, ne Didriksone, ne citas slavu alkstošas personības.

Katram savs
12 gadnieks jau ir pietiekami liels, lai izveiktu šādu vingrinājumu - iztēlojies, ka tas ir pieaudzis cilvēks, ne pašas bērns, ar kuru jādala dzīves telpa. Kā tu ar viņu sadzīvotu? Kā runātu, kā panāktu to, ko tev vajag.
Viņam ir, manuprāt, nedaudz sabojāts priekšstats, ka kaut kas var notikt, ja samaksā. Par labu darbu samaksā (vecvecāki), par kaut kādiem datumiem (skolas sākums, svētki utt.) nāk nauda, attiecībās ar citiem bērniem ģimenē arī bieži figurē tieši nauda. Nu viss nebalstās uz to, ka izdarīšu tikai tad, ja samaksāsi, bet šis diemžēl no manis neatkarīgu iemeslu dēļ ir tā izveidojies, bet es šajā neiesaistos, nemaksāju par labiem darbiem, jo tas kropļo izpratni par personīgās atbildības jēdzienu kā tādu. Viss nav mērāms naudā un naudai nav jābūt pamatmotivācijai, pat pieaugušajiem tā bieži vien nav galvenā motivācija darba attiecībās, kur nu vēl ikdienas sadzīvē (nebalstos savā pieredzē, bet nopietnās citu veiktās izpētēs).

Labaa
Man ir arī citi bērni, līdz ar to pilnīgi viens nav tik bieži, kā varētu domāt, ka ir. Neredzu tam arī jēgu.

Starp citu, Kants teicis, ka slinkums un gļēvulība ir iemesli, kāpēc tik liela dala cilvēku visu mūžu paliek nepilngadīgi, kaut daba viņus jau sen atbrīvojusi no svešas vadības, un kāpēc citiem ir tik viegli uzmesties par viņu aizbildņiem. Jo nepilngadīgiem būt ir tik ērti. Viela pārdomām, vai ne?

Man ir arī citi bērni, līdz ar to pilnīgi viens nav tik bieži, kā varētu domāt, ka ir.
Ziņkārojos, ja jau reiz mājās ir arī citi bērni, tad katrs gatavo sev atsevišķi? Dzīvnieciņu barošana ir šī puiša pienākums, kādi ir citu bērnu pienākumi?

Papildināts 25.07.2022 13:06:

paroleparole
Man patīk būt vecākam, man vispār patīk ar bērniem ņemties gan saviem, gan svešiem, bet nekad nav paticis bakstīt un nemitīgi atgādināt kontroles jeb mūžīgās pārbaudes ietvaros.
Ja ir nemitīgi bērnu jābaksta, jāatgādina un jākontrolē, tad ir skaidrs, ka esošās tavas metodes konkrētā bērna audzināšanā nav devušas gaidīto rezultātu un tās ir jāmaina, ja vēlies, lai bērna uzvedība un izturēšanās mainās. Kā mainīt, no esošās informācijas nav iespējams pateikt.

Papildināts 25.07.2022 13:07:

Metodes - atņemt telefonu, noslēgt internetu un taml. līdzinās bērnudārza līmenim - tu man nedod lācīti, es tev atņemšu zaķīti.


Dzīve ir gluži kā rožu dārzs, bezgala skaista, bet ar ērkšķiem!

paroleparole
Par pašmotivāciju bija minēts pilnīgi citā kontekstā. Tas bija saistībā ar ar Meauk ierakstu. Tu lasi vienīgi to, kas atbilst tavām ekspektācijām. Un atbildi uz jautājumiem izlases kārtībā. Un tad brīnies, ka kāds ko ne tā uztvēris.

Papildināts 25.07.2022 13:41:

paroleparole

visiem ir tiesības un visiem pienākumi, gan atbilstoši iespējām un spējām.

Tieši to jau tev cenšas pateikt, ka nav bērns sasniedzis vēl to apzinīguma līmeni. Un patstāvības. Un organizētības. U


Metodes - atņemt telefonu, noslēgt internetu un taml. līdzinās bērnudārza līmenim - tu man nedod lācīti, es tev atņemšu zaķīti.
Kāds tam ir pamatojums?

Bērnam nav jāmācās, ka visam ir savas sekas? Izaugs un joprojām nesapratīs, ka pastāv dažādas sodu un atbildības sistēmas?

Ja bērns nesaprot vai negrib saprast ar runāsanu, tad viņam tas ir jāparāda ar darbiem.

Bērns ir topošais pieaugušais.

Ja es pārsniegšu ātrumu vai nesamaksāšu apdrošināšanu man būs sods. Naudas vai atņems tiesības. Tad es kā pieaugušais stāvēšu speršu zemi un brēkšu kāpēc jūs man atņemat zaķīti? Vai tomēr būs pelnīts tas viss?

Kāpēc automātā tiek uzskatīts, ka bērnam viss pienākas, tikai tāpēc, ka viņš ir bērns, Viņš drīkst neko, bet vecākam jāvar viss?

Tiek audzināta tikai patērētāju sabiedrība?

Ēdiens, apģērbs, dzīvesvieta ir elementārās lietas, kas jānodrošina. Pārējais jau ir ekstra. Telefons, internets TV uc. Ja bērns nespēj pildīt savus elementāros pienakumus, tad viņam ekstras nepienākas. Un tieši tā. tu man nedod lācīti, es tev atņemšu zaķīti.


Jo parasti jau bērni visai labi iekļaujas ģimenes pienākumu pildīšanā. Bet ja ne, tad ari kā ar bērndārzniekiem jāsāk no sākuma.

Jūs nevarat rakstīt šajā tēmā, jo tā ir slēgta.
18429963