Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Dzīvesprieks

VLapsa

Vinnny

Jā! Kad nebaksta, kad guļ, bet baksta un lien klāt, kad saimnieks pamodies. Tas ir wow, suņi prot respektēt saimnieku.

Dzīvesprieks ir mūzikā, dejā, dziesmā, kustībās un, lai cik banāli izklausās, mūsu vienotībā, un tāda bilde bija vakar Mežaparkā.


Optimists optimistiem optimists.


Pasadena4

Ikdienā man tādu ātro prieku sniedz daudz kas - manām acīm tīkami skati (piem., skaisti trauki, parks pilns ar kokiem, ziedoša pļava, skaista celtne, utt.), smaržas (piem., kafijas smarža no rīta, ēdiena smarža, kad esmu izsalkusi, parfīms), dzīvnieki (gan pašas suns, gan citi), mūzika, forši mirkļi ar ģimeni, noteikti kaut kas smieklīgs (gan komiskas situācijas ikdienā, gan komiķu šovi). Mans ikvakara rituāls pašreiz ir klasiskā mūzika (pašreizējie favorīti - Bēthovens, Šopēns, Debisī) + iedegta svece (man ir aromātiska, ne-toksiska svece acis iepriecinošā, drošā traukā) + suns saritinājies blakus. Paralēli varu ko palasīt, bet arī bez lasīšanas - svece ļoti skaisti rada gaismas spēli. Dažreiz klasisko mūziku uzlieku YouTube, tur ir ļoti daudz video ar omulīgu (OK, varbūt pat klišejisku) skatu fonā.

Vinnny

Pasadena4
Izklausies kā savējā, jāsaka. Ātrie mazie prieki veido dienu. Smaržas - konkrēti man tās ir svaigi pļauta zāle, siens, ziedi (flokši, piparmētra utt.utt.), dabasskati... mmm!


Optimists optimistiem optimists.

Interesanti, ieeju dzīvesprieka tēmā un atsevišķi komentāri nepavisam nepadarīja mani dzīvespriecīgu. Simba88, atvaino, bet tu raksti kaut kādu murgu. Vispār nesaprotu, kurā realitātē tu dzīvo, jo arī tā iepriekšējā tēma par bērnu pēc 40, kaut gan jau labu laiku esi stāvoklī vai pat piedzemdējusi..


Pasadena4

Vinnny
O, jā - svaigi pļautas zāles smarža ir kaut kas neatkārtojams!

Vinnny

Arī tad, kad drusciņ pavītusi un smaržo bezvēja vasaras vakarā.

Tie mazie prieciņi...


Optimists optimistiem optimists.

Piesēdos uzrakstīt arī savu komentāru par tēmu. Būs gari.

Man daudzus gadus bija depresīvs stāvoklis, bet tagad aptuveni pusgadu jūtos stabili, labi. Lietoju antidepresantus, taču es teiktu, ka man tā arī neatrada īsto kombināciju, nav tādi baigie uzlabojumi bijuši. Vairāk ieguvu no psihoterapeita (KBT, shēmu terapija) un arī kad pārtraucu apmeklēt, tāpat pārdomāju, atcerējos vizītēs runāto un ārsta ieteikto, praktizēju to.

Protams, joprojām neesmu super pozitīva, manuprāt, tā būs vienmēr, vienkārši pieņēmu to, ka cilvēki ir dažādi, ir pozitīvāki, ir mazāk pozitīvi. Kā arī psihologi norāda, ka skumjas, dusmas utt ir normālas emocijas un tieši nav normāli kultivēt, ka cilvēkam vienmēr jāsmaida.

Kas mani uzmundrina - brīvdienas, izgulēšanās, silti laikapstākļi, dienas gaisma, svaigs gaiss, izvēdināta, tīra māja, pastaigas, dzīvnieki, ūdens dzeršana, pārtrauktā badošanās, saldumu samazināšana, meditācijas (iesaku pamēģināt no youtubes - "Progresīvā muskuļu relaksācija", elpošanas vingrinājumi, vēsa duša (vai kontrastduša), fiziskās aktivitātes, bet ne pārāk aktīvās - joga, stiepšanās, pilates.

Patīk tikties ar cilvēkiem, apmeklēt kafejnīcas, jo īpaši tagad terasēs labā laikā, dažādus pasākumus, bet spēkus, lai izbaudītu visu iepriekšminēto, iegūstu tieši no laika vienatnē, kas man ir ļoti svarīgs.

Sākumā Covid mani negatīvi ietekmēja, jo nepatika ierobežojumi, gribēju visur iet un ar visiem tikties, bet uz beigām sajutos labāk, kad beidzu cepties par to, ko mainīt nevaru, un iemācījos justies labi arī viena (un tieši pēc tā sanāca izveidot līdz šim veselīgākās attiecības). Iepatikās arī attālinātais darbs, kas daļēji tagad saglabājies.

Kara sākums bija pārbaudījums, jo likās, ka es nevaru atļauties justies labi, ja citiem ir slikti. Tomēr pēc pāris nedēļām atvairīju šo domu un pretēji tam, kā sākumā darīju, vairs nelasīju kādus konkrētus cilvēku stāstus u.tml., lasīju tikai faktu kopsavilkumu. Ne vienmēr, protams, tas sanāk, bet cenšos tā darīt - nepielaist sev svešas emocijas tik ļoti, ka man atsāktos depresija.

Esmu minimizējusi kontaktus ar cilvēkiem, kas man nes uztraukumus, negācijas (kaut zinu, ka nevēl man neko sliktu), pārtraukusi dažādus kontaktus ar cilvēkiem no savas pagātnes.

Es nelasu smagu literatūru, mazāk skatos smagas filmas un nezinu īsti, kāpēc, bet mazāk klausos mūziku ikdienā. Ja klausos, tad iemigšanai vai strādāšanai - kas ir neuzkrītoša, vai aktīviem brīžiem - elektronisko. Klausos podkāstus, t.sk. par psiholoģiju.

Būs pārbaudījums tumšā rudens/ziemas sezona. Jau sen domāju, ka varbūt jāmēģina noslēgt peldēšanas sezonu vēlāk nekā parasti. Liekas, ka iešana ūdenī, kad ir auksts, arī ir meditatīvs process.

vilks

Man ir aizdomas, ka dzīvesprieka, dzīvesspara un dzīvesspēka daudzums ir iedzimts. Ok, ar kaut kādām darbībām to var vairot vai mazināt, bet kopumā vai nu ir vai nav.

Vismaz, cik skatos uz bērniem, tā ir - daži dabiski ir dzīvespriecīgi un enerģiski un tikai īslaicīgi sabēdājas, citi tikai retu reizi sasparonas un sapriecājas.


'If you don't know where you are going any road will get you there.' (c)

VLapsa

vilks
es pilnīgi piekrītu, tieši tāpat ir ar enerģijas daudzumu. bet tie, kam mazak tas iedzimtais dzīvesprieks, tomēr mazleit var uztrenēt. nu vismaz tik daudz, lai izdzīvotu

Papildināts 07.08.2022 23:04:

sieviete_dieviete
paldies, ka dalījies!

es arī kādu laiku domāju, varbūt nelasīt savus mīļos krimiķus?bet no otras puses - tur tomēr laimīgas beigas (ļauno noķer)...


Es kadreiz dievinaju skandinavu krimikus, bet pedeja laika tie ir tik izteiksmigi un dzivigi uzrakstiti, ka uzdzen zosadu un pilnigi miegs nenak. Tadi loti launi un draudigi. Kaut ka nogrudas plauktu dzilakajos sturos uz nenoteiktu laiku.


Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18430019