Dzīves piepildījums - vēl viens bērns?

Simba88

Slēdza Simba88: "Paldies par viedokļiem.".

Nu tā. Kā jau teicu, esmu gatava uzcept jaunu tēmu, par kuru pēdējā laikā aizdomājos. Iespaidojos no blakus tēmas Dzīvesprieks. Reizēm ir švaki ar to dzīvesprieku, lai gan citu acīs esmu stiprā, enerģiskā, optimistiskā meiča. Ja man jājautā sev, kas ir tas, kas mani skumdina visvairāk? Atbilde ir - jaunība, kas pagaist un apziņa, ka ir lietas, kuras nekad vairs nepiedzīvošu, piemēram, bēbīša ienākšana ģimenē un viss, kas ar to saistīts. Skaidrības pēc - man ir 40. Man ir divi dēli 13 un 6 gadus veci/jauni. Ar vīru ļoti mīlam savus puikas un vienmēr esam visur ceļojuši kopā. Tieši ceļojumi ar maziem bērniem, mūsu skatījumā, ir visforšākie. Patīk ar ratiņiem pastaigāt pa Itālijas ieliņām, plunčināt bērnus Turcijas baseinā, braukt pa ūdens slidkalniņiem ar viņiem, ēst saldējumu un vnk tvert dzīvi ar bērna acīm un to prieku, ar kādu tikai bērni prot dzīvot. Pieķeru sevi, ka pret mazāko 6gadnieku reizēm izturos kā pret galīgi mazu, bet viņš man uzreiz - mammu! Es esmu liels! Un viņš vispār man ir tāds, kurš baigi nelīdīs klēpī, uķi, puķi. Līdz ar to tā skaudrā sāpe uznāk, ka drīz jau vispār neļaus neviens sevi sabučot un aizies savās dzīvēs. Es saprotu, ka katrs bērns reiz izaug un viņš ir jāatlaiž, bet varbūt ir vērts pagarināt šo jauko skaidto, jā, arī vienlīdz grūto laiku, kad ģimenē ir mazs bērns? Man drīzāk jautājums tām, kuras 40 + pieņēma APZINĀTU lēmumu, ka vajag 3.bērnu. Kā izvērtās dzīve pēc tam? Vai esat laimīgas, vai tiekat galā ar bērniem?Kā vīri uz to skatījās un kā skatās uz to, ka bērns jau ir piedzimis? Man ar vīru ir 11 gadu starpība. Viņš saka, ka 2 bērni ir pietiekami un ka paies vēl laiks, kamēr "nostādīsim viņus uz savām kājām" un ka "diviem ir vieglāk dot visu savu mīlestību nekā trijiem" un "es jau tev liels palīgs nebūšu" (jo ir savs bizness 100 km no mājām) un visbeidzot "es gribu ar tevi baudīt dzīvi, kad bērni lieli, ceļot un vairāk roamntikas" (viņš man pēc horoskopa Ūdensvīrs, t.i. - izteikti patīk brīvība). Esmu tādā kā dilemmas priekšā. Ieraugu mazuli vai kādu ar punci un ir tā sāpīgā sajūta, ka man jau tā vairs nebūs. No otras puses saprotu, ka neviens man to aizliegt nevar. Bet, kā jau te Cālī ir lasīts, uzspiest vīram arī nevar un ar viltu palitk stāvoklī ar nebūtu tas labākais risinājums. Un vai man vispār vajag bēbi, ja beidzot ir iespēja veltīt kaut cik sev laiku? Reizēm vakaros ir tāds besis, ka negribas neko, ir forši iegulties dīvānā un tad iedomājos - fū...cik labi, ka bērni tik lieli, ka paši var sevi apkalpot. Bet! No otras puses - jūtu, ka izlaižos! Bērni tomēr uztur pie dzīvības, dot tev pa pakaļu, liek saņemties, iet un darīt. Visbeidzot grūtniecība 40+ sievietei nāk par labu, aizkavējot menopauzi.

Kas ir tas, kas lika jums pieņemt lēmumu par labu 3.bērnam?


Simba88
Kur tu biji agrāk? Respektīvi, kāpēc doma par 3.bernu nepieklauvēja gados 37 vai 38?

Man trešais piedzima 38! Un tas tā gana apzināti un ar gana mazu (lai gan normālu) starpību starp otro un trešo), jo es sapratu, ka 40 + negrasos dzemdēt.

Un esmu ļoti laimīga. Un tagad, savos 40, pēc bēbīšiem neilgojos, bet ilgojos pēc laika, kad jaunākajam būs tie 5 vai 6 gadi un mums ar vīru būs vairāk brīva laika priekš mums.

Izklausās, ka Tev ir pārāk garš laiks, un nevis vēlviens bēbis ir vajadzīgs 40+ gados, bet gan kārtīgs darbs, kur sevi nodarbināt.
Gribi par kādu rūpēties, paņem suni

Bet pa lielam piekrītu vīram, īpaši ja viņam 50+, tad kopā izbaudiet dzīvi un pievērsieties vairāk viens otram.

Gribi par kādu rūpēties, paņem suni
Jā.

Man 40+. Patīk skatīties uz maziem bērniem, tos mīļot un domāt, ka, ja man būtu bebis, es tagad būtu tāda forša apzināta māte, kam būtu laiks un nervi, un mīlestība utt.

Un tad es šo sajūtu saglabāju, lai izceltu gaismā tad, kad man būs mazbērni vai rados/ draugos kāds bebis.


Tev dzīvei ir zudis mērķis- tā ir problēma. Kad radīsies mērķis- kautko radīt, kas visiem vai vismaz savai ģimenei nestu labumu- tad domas par bērnu pierimtu. Tagad ir iestājies rutīnas laiks, ko mēģini kompensēt ar kādu domu par "parūpēšanos par vismaz kādu".

Es saprotu, kad sievietes šādi runā, ja bērnu vēl nav un iespējas uz to būšanu ir nekādās, bet te jau 2 ir...

Esam 3. bērna plānošanā. Abiem tuvu 40, vīrs nav jāpierunā, viņš ir iniciators. Kāpēc gribam? Ir labāki dzīves apstākļi, saprotam, ka patīk audzināt dažāda vecuma bērnus. BKA netraucē darbam, plāniem, ceļošanai. Ir citi mērķi paralēli, kaut kas izdodas, šo to atmetam. Ir sajūta, ka viss ir sakārtots un tas ir laba laiks un piemērota vieta mazulim, lielajiem bērniem. Nedomāju, ka mums pietrūks kaut kāds draivs, zaudēs karjera vai tālie ceļojumi. Mēs vairāk pa vietu, ikdiena ir rāma, paredzama. Prieks par savu pieredzi, šobrīd šķiet būšu mierīgāka, labāk izbaudīšu zīdaiņa periodu, bez iedomātiem stresiem. Esmu praktiskāka finansiāli un tas viss nomierina. Ja vīrs būtu pret, nedomāju, ka slimotu ar šo domu, vienkārši atteiktos, pārslēgtos, bet nu abi ejam uz mērķi. Vīrs normāls tētis. Kāpēc ne?

Kapec ne vel vienu mazo, ja abi gribat?

Mazajai Latvijai tas bus tikai ieguvums.

Ja nevarat vienoties, tad suni. Suns atnes tik daudz prieka! Un panem laiku un energiju. Vel var sakt jaunu biznesu. Tas ari panem laiku un energiju un dod gandarijumu.

Papildināts 28.07.2022 11:35:

Visbeidzot grūtniecība 40+ sievietei nāk par labu, aizkavējot menopauzi.
Sis protams mits... ne tuvu patiesibai. Bet berni uztur jaunu, jo bus jaskrien pakalj vienam mazam vel ilgi.

Man ir viens velais bernins. Teiksu atklati - tiesi pusaudzu gados izjutu, ka nav tik viegli paciest to pusaudzu krizi, stridus, kliegsanas ut.t. salidzinot ar citiem berniem, kad pati biju jaunaka. Kad bija mazins, tad bija loti viegli... bet esmu prieciga, ka mums ir sis durstigais pusaudzis. Katrs berns ir laime un Dieva davana.

ne visiem gribas mājdzīvnieku. es, personīgi, kategoriski nevēlos ne suņus, ne kaķus, ne arī kādu citu mājdzīvnieku. saprotu autores ilgas pēc mazuļa. domāju, šeit jāaprunājas ar ârstu par iespējamajiem riskiem, nevis cāli.

Var saprast vīru, kamēr to bērnu "pacels", vīram jau būs 70+.


Vīram, sanāk ir 51 gads. Tas ir normāli, ka viņš vairs negrib. Es meklētu ko citu ar ko aizvietot tukšumu.

Jūs nevarat rakstīt šajā tēmā, jo tā ir slēgta.
18430127