Dzīves piepildījums - vēl viens bērns?

MieraVejos
maza problemina - autores virs negrib. Vinam 51 un zidainis nav planos. Mani vnm fascine temas, ka sieviete grib bernu - nu tak uz prieksu. Kas trauce? Vai ka kur viens, tur tak var vel. Un viriesu uzskats tiek padarits otrskirigs - kas vinam gruti? Ja, iedomajaties - gimenes kur abi ir pilnvertigi vecaki, virietis var negribet but velreiz tetis. Tik vnk.

Kāpostgalva
Koncentrējas tādēļ, ka tad māte bērnam visnozīmīgākā. Un tad tā māte jūtas piepildīta un neaizstājama.

Ir tas "dzīves piepildījums" ar to bēbīti. Uz to laiku vismaz. Kad bēbītis paaugas, vajag nākamo bēbīti lai dzīve piepildītos.

Zirne
Nez, vai tas 6 gadnieks tik liels, ka nav vairs kopā bumba jāspēlē? Man jaunākajai 10, tūlīt iesim bumbu mētāt
Es arī spēlēju furtbolu, braucu ar kvadraciklu un peldamies piemājas dīķī n-tās reizes, lecam no laipas, kurinām ugunskuru, braucam sēņot un viss jau notiek! Bet tā apziņa, ka bērni aug ātri un, ka "viss šitas foršais" paliks pagātnē. Protams, ka izaugs arī 3. un 4. bērns un nāksies samierināties ar to, jo tāda nu tā dzīve ir.

piedzima 34 gados, pēc tam kādu brīdi raudāju, jo bija tādas globālas skumjas, ka bērnu radīšanas laiks beidzies, jo ar sirdi sapratu, ka vairs bērnus negribu, bet skumjas un leia posma noslēgšanās, tāda kā tukšuma sajūta bija
Nu re. Tu pateici to, ko domāju. Tās ir skumjas, ka šis laiks tūlīt būs aiz muguras. Tīri tik vienkārši. Nav jau tā, ka es esmu traka pēc 3.bērna un skaļi nesitu papēžus pie grīdas, ka man vajag. Es tikai AIZDOMĀJOS, kā būtu, ja būtu. Un, ja vīrs piekristu, tad, visticamāk, es izlemtu par 3.bērnu. Bet, protams, es cienu sava vīra viedokli un nekad mūžā ar viltu nepanāktu savu. Izklāstīju tikai savus argumentus. Dažas saprata, dažas iebrauca auzās, izdomājot, ka es esmu tukša, ka gribu tikai vairoties, ka man daudz brīva laika utml. Es teikšu tā 40 gadi katrai sievietei ir svarīga robeža. Daudzas aizdomājas par savu reproduktīvo veselību un "pēdējo vilcienu". Jo reāli, 40 gados vēl var paspēt. Var arī 40+. Ap 50 jau diez vai un 50 gados parasti nevienai vairs nerodas jautājumi par bērnu radīšanu. Ar prieku skatos uz tām 40-gadniecēm, kuras ir omes un pašai mazs bērniņš. Vnk super! Malači, ka saņēmās. Gribēt bērnu vispār nav nekas nosodāms. Bet piekritīšu tām, kas apgalvo, ka bērns nedrīkst būt kā plāksteris sava iekšējā tukšuma aizlāpīšanai. Manā gadījumā - manī nav tukšuma un ikdiena ir gana piesātināta. Bet iekšā reizēm uzrodas tāda skumja par laiku, kas aiziet, ka vēl jau varētu paspēt kādu izlolot un izaudzināt. Nezinu, vai tas ir egoistiski..es tur neko sliktu nesaskatu, ka vēlos vēlreiz stumt ratiņus....Vai tas tiešām ir tukši un sekli ilgoties pēc kāda maza mubulīša un dot viņam dzīvi? Tas ir viens no reotirskiem jautājumiem. Otrs - vai tiešām to vajag, ja divi jau ir.

Tās, kuras izlēma par labu 3.bērnam, kā uz to skatījās lielie bērni? Vai nebija tā, ka kādam no viņiem trūka vecāku uzmanība?

Kas_zin
Bet dzemdēt, kad vecākiem 40+ un 50+, tas šķiet vēl dubultā egoistiski

Interesanti, kas tieši šajā apstāklī ir egoistisks? Ātri nomirs un bērns paliks viens? Cik saprotu, tad Tev bija šāds domu gājiens? Tā varētu rakstīt 18 gadniece. Jo man tajā vecumā arī 40 gadnieki likās pensionāri. Vēl jau atkarīgs, kādi ir tie 40 un 50 gadnieki. Ir jau tādi, kas čīkst un pīkst un negrib kustēt. Bet ir arī savādāki . Un mēs piederam pie pēdējā varianta.

MazaisMurmulis
Par to skumju un tukšuma sajūtu... gan jau kautkad atnāks. Pagaidām lielā pateicībā izbaudu zīdainību, zinot, ka nu gan pēdējo reizi.

Forši Es zinu, ka arī ļoti izbaudītu, ja būtu. Redz, ar mani bija tā. Kad gaidīju pirmo bērnu, bija ļoti daudz stresa un raudāšanas. Nestāstīšu, kāpēc. Kamēr būvējām savu māju, padzīvojām pie vecākiem gadu. Piedzima pirmais bērns un diemžēl vecmāmiņa mani "nolika", jaucās bērna audzināšanā. Un ne jau tā, ka man tikai izlikās vai ka es egoiste nedevu bērnu. Devu un ļāvu būt klātesošiem. Bet tur visa kā bija par daudz un mani iedzina kompleksos. Sev sacīju - otro gan izbaudīšu. Un tā arī bija. Otrs bērns ilgi nepieteicās. Kad piedzima, ar vīru patiešām no sirds izbaudījām, ka paši varam audzināt un izrādījās, ka pat ļoti labi spējam visu samenedžēt. Un tagad ir tā sajūta, ka gribētos vēlreiz tā izbaudīt šo procesu. Un kāpēc gan ne, ja spēka pietiek? Mazi bērni sniedz tik daudz prieka - 1x apveļās, 1x nostājas kājās utt. Visi tie kuriozi..Un mājās omulības sajūta. Un es nesaku, ka mani lielākie bērni nesniedz omulību un prieku (!!!!) Bet nevar salīdzināt 6gadnieku vai bēba izdarībām

un par to vai vajag, ja 2 jau ir. Tā kā pagāja kāds laiciņš, kamēr pieteicās trešais, pastaigāju uz konsultācijām pie dažādiem ārstiem. Jā, un, bija izbrīnas skats - kāpēc vajag to nr3, ja jau 2 ir un vēl ar tādu vecumu starpību un ar to pašu vīru? Sak, jaunās attiecībās tas būtu saprotami, atbalstāmi utt.

Dīvaini dakteri! Mana ginekoloģe kā reiz saka - nu tad vēl meitiņu? Varbūt pie vainas, ka gan daktere, gan paziņas, radi pa laikam uzdod man šo jautājumu un tā nu es aizdomājos kā būtu, ka būtu..Nebūtu jau slikti droši vien. Saprotams, ka grūti un arī sava veida rutīna ar nebeidzamajiem pamperiem, siekalošanos, mantu mešanu un salipušo barošanas krēslu