Skolēns un bankas karte

1. Nekad neesmu maksājusi par atzmēm un citiem palīdzēšanas darbiem, jo man tas vienkārši šķiet nepareizi.

2. Ir divi bērni ar bankas kartēm - vienam pārskaitu lielāku summu uzreiz, jo prot saplānot. Otram "pa pilienam" pēc nepieciešamības, jo notriec uzreiz visu.

Tā ka no konkrētā bērna atkarīgs.

maniem 17 un 13, bankas kartes ir jau ilgāku laiku, jo paši sāka braukāt uz sacensībām, tad nu lai būtu vieglāk norēķināties, kartes ieviesām. nav tādas vienas konkrētas summas, kas tiktu ieskaitīta nedēļā/mēnesī. ikdienā nekādu lielu tēriņu viņiem nav, cik kādu našķi/ūdeni nopērk. lielākas summas (iepirkumus, dāvanas draugiem, kino utml.) saskaņojam, nauda tiek ieskaitīta papildus.

par atzīmēm, mājas pienākumiem naudu nemaksāju. bet var dabūt ''prēmiju'' par medaļu sacensībās. tas gan nenotiek bieži, īpaši pēdējā laikā.

Man bērniem 14 un 10 gadi, kartes ieviesām, kad sāka mācīties pilsētas skolā nevis vietējā ciemata (atbilstoši vienai pirms gada, otrai tagad).

NAV nekādas sistemātiskas kabatas naudas vai maksāšanas par kaut ko paveiktu (atzīmēm vai mājas darbiņi). Vienkārši vīrs uzmana, lai kontā būtu kaut kāda nauda (līdz 15 eiro), lai bērniem, ja diena garāka, ir ko kakao nopirkt, friškas kafejnīcā paņemt, vilciena biļetes sev nopirkt (tam gan paralēli ir arī monētas makos.).

Vecākā šobrīd joprojām tērē jūlijā vasaras darbiņā nopelnīto (kādi 150 eiro laikam bija). Jaunākā savukārt vēl nemaz nav pirmo reizi karti lietot izmēģinājusi.

Reiz karte lieliski noderēja, kad lielā meita brauca uz nodarbību, kur plānoja samaksāt skaidrā naudā, bet to mājās aizmirsa, savukārt kartē maz palicis - aši ieskaitījām, bērns varēja samaksāt. Galvenokārt šādās ārkārtas situācijas redzu galveno kartes noderīgumu.

Pašas kabatas naudas ziņā nav nekādas starpības, vai to skaita kartē, vai izsniedz skaidrā

Melora
tas ir daļēji arī manai ērtībai, jo varu arī palūgt nopirkt maizi, pienu un vēl kādu sīkumu
Mhm, pie mums arī tas pats.

Zināmā mērā nauda ģimenē ir kopīga, vienkārši stāv dažādos maciņos.

Pievienojos tiem, kas saka, ka motivēt mācīties ar naudu saknē ir, manuprāt, nepareizi, lai gan kaut kādā ziņā arī saprotu tādu pieeju un kritizēt nesteidzos.

Man vecākais ir trešklasnieks. Dodu 5 eur nedēļā. Tad vēl vecvecāki mēdz uzdāvināt abiem naudu, reizēm 50, reizēm visi 100 (nekomentēšu... ). Tad nu abi (mazākais vēl bērnudārznieks) saliek kopā un domā, kā nu tērēt. Es tieši uz iztērēšanu izklaidēm virzu - tagad krāj akvaparkam. Cik var pirkt tās mantas. Akvaparks atlikās, jo sagribēja helovīna kostīmus - es stāvēju kā klints un teicu, ka no savas naudas nepirkšu vis. Nu, izlēma paši tā, nu lai, iztērēja daļu tiem kostīmiem, jāpiekrāj akvaparkam atkal.

Manuprāt, iztērēt ar draugiem nemaz nav slikts variants - bet nu, protams, neforši, ja tie draugi tā kā uz viņa rēķina tajā vecumā, kad pats to filtrēt vēl nav iemācījies. Bet tad atkal jādomā, ka varbūt tā summa ir par lielu vai vismaz tiešām jāsadala pa nedēļām. Ir šis sarežģīti, jā.

Maniem bērniem (16 un 11) ir revolut kartes, no lielā bērna puses tagad jau parādās neapmierinātība, jo ieskaitīt varu tikai es (tā esot bēbju karte), savukārt čomi savā starpā viens otram visu laiku kaut ko pārskaitot un viņš tā nevarot. Šobrīd domāju ko darīt - taisīt vēl vienu karti viņam savā parastajā bankā vai atstāt kā ir.

Dēlam dodu 15 uz nedēļu, bet regulāri piemetu, jo viņš to naudu vienkārši noēd par garo dienu blakus skolas kafūzī, savukārt meitai dodu 7 eur nedēļā, paliek pāri visu laiku un uzkrājas. Nedzīvojam Rīgā. Ja būtu Rīga, stabili būtu vairāk abiem jādod.

Par atzīmēm un miskastes iznešanu naudu nemaksāju, ja nu vienīgi kāds mega izcils sasniegums.