Man ir 2 puikas, 6 un 9 gadi. Nupat ilgāku laiku būsim bez interneta mājās nodzīvojuši (pārvācāmies), un TV aparātu izlēmu tuvākajā laikā nepirkt, jo pa pandēmiju ekrānlaiku robežas bija aizgājušas diezgan lielā bezkontrolē. Planšetes nav, dators ir viens, un to vajag man. Telefonā lielākajam ļoti limitētas spēlītes un ekrānlaika limits.
Nodarbojas ar Lego, patīk arī puzles un tās gludināmās pērlītes. Pērlītēm sameklēju Pinterest visādus paraugus, liek pēc tiem. Lielākajam vēl patīk pašam fantazēt kaut kādas lomu spēles, mazākais gan tāds, kuram ļoti vajag rotaļbiedru, un brālis ne vienmēr der. Bet viņam atkal patīk daudz griezt un līmēt. Nu, pačīkst viens, otrs vai abi, ka garlaicīgi, bet ne jau man vienmēr tas jārisina, drīkst arī pačīkstēt. Ļauju arī abiem skriet un dauzīties, kamēr vēl nav vakars.
Reizēm pietiek, ja padarbojies 10-15 minūtes, tad viņi pārslēdzas uz pastāvīgu darbošanos. Man patīk Uno - tur nav daudz jādomā. Uzbliez pāris partijas, apnīk, bet bērns ir sajutis uzmanību un apmierināts, aiziet būvēt savus lego.
Uz parku bērni gatavi iet jebkurā laikā, tā ka vajag tik vecākiem aktivizēties.
ar manējiem pilnīgi noteikti tā nav. Jā, atrakciju parku vai akvaparku - protams 
, bet parks parastais - pfff. Mazuļvecumā jā, bet vairs ne.
Vēl ekrānlaiku ierobežošanai var palīdzēt konkrēts plāns - tā, tagad līdz tikiem un tikiem varat paskatīties, vai tik un tik sērijas, un pēc tam viss. Laicīgi sarunāt. Un konsekventi arī pieturēties pie tā, nevis piekāpties.
