Ir trīs statusi: aizbildnība, audžuģimene un adopcija. Visos gadījumos audžuvecāki. Tāpēc jautājums nekonkrēts.
Aizbildnis ir primārā aprūpes forma bez vecāku gādības palikušam bērnam. Aizbildnis aizvieto bērnam vecākus - ir tās pašas tiesības, pienākumi. Atšķirība tikai tajā, ka tiek uzraudzīts (reizi gadā atskaites, pārbaudes) un aizbildnība ir tikai bērniem jeb līdz pilngadībai. Tagad gan noteiks, ka līdz 21-24 gadu vecumam jaunietis var palikt aizbildņa ģimenē (arī audžuģimenē) jeb būs valsts nodrošināts atbalsts. Aizbildņi visbiežāk ir bērna radinieki.
Audžuģimene nodrošina īslaicīgas aprūpes pakalpojumu, kamēr bērns atgriežas savā ģimenē vai nonāk patstāvīgajā alternatīvajā aprūpē (aizbildnībā, adopcijā). Teorētiski mazāk saistību un mazāk atbildības. Lielāka atkarība no bāriņtiesas jeb rīcības ierobežojumi. Obligāti noteikta sadarbības ar ārpusģimenes aprūpes atbalsta centru. Jāveicina bērna atgriešanās viņa ģimenē.
Adopcija pie mums ir reinkarnācijas paveids - bērns pārdzimst jaunā ģimenē ar visu izrietošo. Adopcijas gadījumā bērns ir pilnībā savu adoptētāju varā (ir divu gadu pēcadopcijas uzraudzība, kas visbiežāk ļoti formāla) jeb tā ir veidota un uzturēta adoptētāju vislabākajās interesēs (līdz brīdim, kad grib atbrīvoties no bērna).
Es esmu aizbildne, adoptētāja. Audžuģimene negribētu būt, jo svarīgs patstāvīgums. Adoptētāja tāpēc, ka tajā laikā neko citu nezināju un pēc tam ticēju, ka tas labākais. Aizbildne tāpēc, ka tā ir bērna interesēm visatbilstošākā forma - nepārkāpj bērna tiesības kā adopcija.
О нас думают плохо лишь те, кто хуже нас, а те, кто лучше нас, им просто не до нас. /Омар Хайям/