Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Gaiļezera psihiatrijas nodaļa

Dharma

Labdien, mana pusaudžu meita jau 3 reizes ir ārstējusies stacionārā Gaiļezera 17.nodaļā. Iemesli dažādi, bet visas reizes pēc savas iniciatīvas. Viņai tur ir daudz draugu un patīk, ka nav jāiet uz skolu utt. Paiet 2 nedēļas un atkal saka: Man vajag palīdzību un visiem iespējamiem veidiem cenšas nokļūt (piem. sakot ka vēlas izdarīt pašnāvību). Zinu, ka tiem bērniem ir pat izveidojusies tāda kā komūna : viņi regulāri nonāk atkal stacionārā, kāds draugs aiziet uz turieni un tad otrs arī samanipulē, sakārto, lai nokļūtu. Kāpēc rakstu? Meklēju kādu vecāku, kam arī būtu tāda problēma. Meklēju padomu no līdzīgas pieredzes.


Dharma
Tur tā bez ārsta nosūtījuma var nokļūt, nekādu diagnozi nevajag? Vai tur nav jālieto kādi psihotropie medikamenti ārstējoties? Izklausās diezgan traki tas viss.

Dharma
Varbūt, ka meita prasās uz nodaļu ne dēļ tiem draugiem vien, varbūt, ka jūt, ka vajag.

Vispār tēma dikti smaga , man pusaugu meita arī, bet tur nodaļā neguļ, 1x mēnesī tikai brauc.
Bet kam tik nav iets cauri

Dharma
Varu saprast Tavu meitu.

Man arī skola likās tik nepanesama, ka biju ar mieru mēnešiem dzīvoties pa sanatoriju.

Tur gan arī bija mazliet tā kā skola, bet tas bija ciešami.


Gemma

Dharma
Ko par to saka ārstējošais ārsts?

Varbūt ir vērts pāriet pilnībā uz attālinātām mācībām? Bet ne katram bērnam tas der. Bet, ja der, tas var palīdzēt pārlaist šo laiku, kamēr tas atbalsts ir nepieciešams, vienlaikus tomēr turpinot mācīties. Un, ja attālinātās mācības sanāk turpināt slimnīcā, varbūt tā zaudē pievilcību?

Tigresss

Dharma
Jā, meitai bija ļoti līdzīgi, gan paņēmieni, gan motivācija. Ilgākais periods slimnīcā bija 2 mēneši. Pārgāja uz tālmācību, bija terapijas kurss. Klātienes skolā vairāk nevarēja mācīties (arī ne citā).

Skaidrs, ka daļai bērnu tur patīk, jo tā ir bezrūpīga vide, kurā viņi iederās, ir uzmanības centrā, nejūtas pamesti ar savu problēmu vieni, vienaudži ir līdzīgi, saprotoši un draudzīgi. Un arī ārpusē viņi uztur kontaktus caur soctīkliem viens ar otru. Problēma sākas tur, ka īstā dzīve ir ārpusē un nevar mūžu pavadīt slimnīcā. Ja ir tuvu 18 gadiem, tad pieaugušo slimnīcā šī idille vairs nebūs, lai gan arī pieaugušo nodaļās viņi veido savus pazīšanās tīklus, vienīgi tur tas kontingents ir daudz smagāks un dažādāks, jo nav vairs vecāku aprūpēts. Nu tā ir cerība, ka pārejot uz pieaugušo aprūpi, vairs negribēs nepārtraukti stacionēties.

Mums izdevās izvairīties no stacionāra, kautkā tikām pāri krīzei, bet nosūtījumu ir viegli dabūt. Mūsu problēma - ārsts grib ņemt zāles nost, bērnam histērija, jo zāles tiešām palīdz, bet pēc algoritma nu jau lieto par ilgu.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18434369