Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Tuvinieka nāve

Maricuja

Maricuja

Ko darāt ,kad vairs nevarat izturēt sāpes ? Jau tā ir nepanesami sāpīgi un visam tam vēl pa virsu ārstu neiejūtīgā attieksme cilvēka pēdējās dienās. Atteikšanās ielaist pie slimnieka ,kuram ritēja pēdējās dienas . Personālam bija jāredz tas un jādod iespēja ieiet slimnīcā . Tas netika izpildīts. Man tāaaaaaa sāp . Kādēļ cilvēki tēlo Dievu un lemj kuram tikties vēl un kuram ne? Kā tikt galā ar netaisnības sajūtu ,sāpēm un vilšanos ? Šobrīd ir sajūta ,ka nelīdz nekas ,ko daru.


Kāds bija iemesls nelaist? Kā paskaidroja? Jo pat kovid laikā laida, tikai ar priekšdarbiem.

Maricuja

Iemesls karantīna

Papildināts 25.02.2023 11:16:

Bet pat pie slimnīcas durvīm bija rakstīts ,ka kritiskos gadījumos ielaiž . Bet nu nekā

Maricuja
Skumji. Mums bija kautkas lidzīgs. Mēs netikām kovid laikā kaut bija tādi kuri tika. Netaisnība. Nezinu no kā atkarīgs, ārsta, slimnīcas, nezinu. Ja zin, ka rit pēdējie brīži, kāda vairs starpība, aplipinās ar kovid vai nē. Citus laida spectērpos un respiratorā. Mums ne par ko.

Papildināts 25.02.2023 12:16:

Man lidz tikai laiks. Diemžel nav tāda brinumlīdzekļa. Vel centos spiest sevi domāt, ka otrs vairs nemocās. Grūti, grūti, bet centos.

Papildināts 25.02.2023 12:18:

Un vel tas, ka pavisam slikti palika TIEŠI slimīcā. Mums vispār likās aizdomīgi. Jo tur sāka baigi ātri un daudz zāļot. Nu nebija tik slikts tas stāvoklis. Un viss šis mums lika domāt, ka negribēja lai mēs kautko redzam


Maricuja

VioletsSaulriets
Vai vērsāties kaut kur ar sūdzību?

Ļoti jūtu līdzi, man stāsts bišku savādāks, bet arī nepaspēju atvadīties, jo viss notika tik negaiditi un strauji.. Sāp ļoti, zinu. Teikšu godīgi, man sāp tik pat spēcīgi ari pēc diviem gadiem, bet ar laiku iemācies ar tam sāpēm sadzīvot... Virtuāls apskāviens.

Maricuja
Tak nevienam neinteresē.

Maricuja

Kopš kovida sākuma laikam ir tā ,ka ja grib tad laiž iekšā ,ja negrib nelaiž. Agrāk varēja brīvi apciemot kuru vēlas . Draugu ,radu vienalga.

Ko darīt? Atrast atbalsta personas, ar kurām ir iespējams visu izrunāt. Terapija arī der.

Diemžēl nāves jautājums tiek neizrunāts un arī noliegts, tāpēc ļoti bieži cilvēkiem jānomirst nepiemērotā vietā – slimnīcā. Slimnīca nav īstā vieta lai harmoniski aizietu mūžībā, slimnīcai ir pilnīgi citas funkcijas. Tuvinieki ļoti baidās pēdējo periodu pirms tuvinieka nāves uzņemties atbildību un izturēt to mājas apstākļos, tāpēc sauc ātros un tad dzīvo pašpārmetumos, ka tuvinieks miris slimnīcas palātā vientuļš un nobijies.

Cik no jums ir izrunājuši savu un savu tuvinieku pēdējo gribu par savu nāvi?

Man ir atbilde – neviens.


Amira

Skudra73
Neesi tik kategoriska.

Pat, ja izrunāts, tad brīdī, kad ir slikti, tos ātros grib arī bieži tas, kurš gribējis aiziet mierīgi mājās.

Un Tu pati esi bijusi blakus cilvēkam, kuram slikti? Tikai retais aizmieg vai aiziet mierīgi, parasti tas viss ir krietni savādāk kā skaistajās melodrāmās. Un nebūt ne ātri.

Un galu galā - kurš ir tas, kurš spēj noteikt, ka šī ir reize, kad ir iespējams palīdzēt un aiziešana nebūs, bet šoreiz gan - viss.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18434401