Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Tuvinieka nāve

Maricuja

Leila.

Maricuja
Atbilde ir tikai tāda, ka visu dziedē laiks. Tāpat jau no sirds ir izrauts gabals, kurš nekad neatjaunosies, tikai apdzīst. Viss ir jāizraud, jāizsāp.

Mana draudzene nomira tieši kovida laikā, vecākus un brāli pielaida tikai tad, kad bija skaidrs, ka rit pēdējās dienas.


Amira

Maricuja
Jūtu līdzi. Tas ir netaisnīgi un sāp. Bet tas vairs nav maināms. Atliek strādāt ar sajūtām. Daži var paši, bet dažiem vajag atbalstu - lielāku vai mazāku (sākot no draudzenēm, ar ko parunāties, atbalsta grupām, baznīcu, beidzot ar atbilstošiem speciālistiem). Ja vajag, tad jāmeklē.

PelePele

Skudra73
Man ir atbilde – neviens.
es esmu, tātad vismaz viens. Bet ja man tagad paliek slikti, kā es varu zināt miršu vai tikai slikti un var palīdzēt?

Maricuja

Tur jau tā lieta ,ka nezinājām ,ka šī būs tā reize ,kad slimnīcā arī viss beigsies . Ja būtu zinājuši,tad protams darītu savādāk. Bet to brīdi jau paredzēt nevar neviens.


Protams bēdīgi ka nedrīkst apciemot tuviniekus slimnīcā, tā tam nevajadzētu būt.

Bet ir tik daudz gadījumu, kad arī esot mājas vidē cilvēks mirst un nekāda iepriekšēja atvadīšanās nenotiek. Man tētis vakarā aizgāja gulēt un no rīta vairs nepamodās. Ja tas tā būtu noticis stacionārā, varētu jau sašust, varbūt būtu uz ko izdusmoties, bet tā vienkārši mēdz notikt, to stundu jau nezina neviens.

Chicago

Jāpieņem, nemokot sevi kā būtu, ja būtu. Grūti, zinu. Man tētis pusdienlaikā aizgāja pagulēt, neparādās. Ne slimoja, nekas cits. Trombs sirdī.

Ar krusttēvu izpļāpajāmies telefoniski,vēl bija zvanījis, nepacēlu. Nākamajā dienā sēru vēsts. Arī šaustīju, ka nepacēlu. Varbūt palīdzību lūdza vai tāpat ko būtisku pateikt.

PelePele

Nu ļoti labi, ka esi, kaut gan tipiski tas nav gan.

Cilvēku, kas aiziet ļoti pēkšņi, nemaz tik daudz nav. Uzskatu to par lielu veiksmi, es arī gribētu tādu nāvi -vakarā aiziet gulēt un no rīta nepamosties. Tomēr ļoti daudziem miršana aizņem kādu ilgstošāku laiku, kad ir skaidrs, ka visdrīzāk no kādas smagas slimības izveseļošanās nav vairs iespējama vai/ un gadi arī ļoti cienījami.

Es drīzāk par to, ka nav tādas labi funkcionējošas paliatīvās aprūpes, kas ļautu savas pēdējās nedēļas, dienas un stundas pavadīt savā ierastā vidē bez stresa un sāpēm. Trūkst gan zināšanu un izpratnes, gan atbalsta personu tajā visā.

Mums bija tieši tāda pati situācija.Pagājušā vasarā- piektdienā mammai palika sliktāk, māsiņas bez ārsta atļaujas nelaida klāt, pirmdien zvanija daktere, lai braucam atvadīties, bet vajadzeja covid testu un kamer tests taisijās, mamma aizgāja....nenormāli sāp viss kā notika. Bet neredzēju jēgu ko teikt, jo pilnīgi bezjēdzīga mašinērija ir LOC.

Maricuja

Liona
Ārprāts. Nu nav pareiza visa tā sistēma . Spēlējas ar cilvēkiem .


Skudra73
Kā teica mana vecmāmiņa - nespļauj akā, pēc tam no tās var nākties pašai dzert.

Protams, ir gadījumi, kad tuvinieki apzināti mirēju uz slimnīcu mēģina aizdabūt, bet lielākā daļā gadijumu nav tik viennozīmīgi. Ne reti arī veciem cilvēkiem pēkšņi rodas neparedzētas problēmas un pārsvarā ne pats cilvēks, ne blakus esošie nespēj izvērtēt vai problēma/saasinājums ir risināms mājās vai tomēr stacionārā, vai varēs plalīdzēt vai tomēr nē, bez tam, ja ir akūtas pēkšņas sāpes, tad ļoti bieži vislabāk var palīdzēt stacionārā.

Piemēram, cilvēkam 90+ asas pēkšņas sāpes vēderā - neviens bez specifiskiem izmeklējumiem neņemas noteikt diagnozi- tad ko - ļaut cilvēkam mocīties - varbūt tā būs dien, varbūt vairāks dienas, varbūt vaina neliela, varbūt nē. Kurš būs Dieva vietā gatavs lemt?

Esmu piedzīvojusi gan to, ka cilvēki aiziet savās mājās, savā vidē, apkārt esot saviem tuviniekiem, gan to, ka cilvēks apzināti izvēlējās doties uz stacionāru, apzinoties, ka no tā vairs neatgriezīsies (tuvinieki bija klātseoši brīdī, kad aizgāja, bet tas varēja notikt arī naktī, kad nevienu no malas klāt nelaida). Gan piedživots, ka pēkšī kļūst slikti vecam cilvēkam un saproti, ka bez nopietniem izmeklējumiem neviens nepateiks ne kāpēc, nedz arī pateiks kā palīdzēt (cilvēks pats bija mediķis un tuvinieku vidū mediķi) - tika lemts vest uz stacionāru, no kura diemžēl nepārnāca, bet visi iesaistītie apzinājās, ka mājās nāktos dzīvot atlikušo laiku neciešamās sāpēs, jo ar tiem līdekļiem, kas ir ģimenes ārsta rīcībā, būtu par maz.


Dzīve ir gluži kā rožu dārzs, bezgala skaista, bet ar ērkšķiem!

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18434401