Labdien, mīļās cālenes, lūdzu palīdziet ar padomu. Calī lasu, bet nekomentēju, bet nu piereģistrējos.
Par mani - esmu ļoti jūtīgs cilvēks, mani aizskar un satrauc lietas, kas citiem, ir vienaldzīgas. Tādēļ jau man ir radušās dažās problēmas. No citiem lūdzu tikai iejūtību un sapratni un tāpat izturos pret visiem. Mani ātri saraudināt. Nesen sāku strādāt jaunā darbā. Un tur tādus cilvēkus, kā es neciena un nerespektē. Piemēram, man iedalīja darba vietu netālu no durvīm, kur visi staigā garām, bet man izraisa trauksmi tas, ka tik daudz cilvēku staigā man garām. Lūdzu priekšniekam, vai nevar mani pārcelt citā vietā. Priekšnieks (neko neteikšu, bet ļoti dīvains cilvēks) pateica, ka neko nepārcels, jo vietu nav, ja es gribu, varu pati runāt ar kolēģiem par vietas maiņu. Iebilst viņš neiebildīs. Izteicu nodaļā skaļi lūgumu, bet neviens neatsaucās. Visiem vienalga. Uzrunāju konkrētu cilvēku, kura vieta man būtu piemērota, pateica, ka - piedod, bet nē, nekādā gadījumā. Tā nu mokos darbā stresā. Vēl - man kā jaunai darbiniecie ir apmācības, ko veic kolēģe, kas nāk man šausmīgi tuvu, gandrīz uzguļas manam galdam, kad es tur sēžu, turklāt viņa lieto smaržas, bet mani ķīmiskās smaržas arī moka. Lūdzu, vai nevar tomēr citādi, jo aiz trauksmes es nevaru ievērot arī apmācības - kā viņa sapiktojās un pateica, ka tad lai apgūstu visu pēc aprakstiem, ja jau man nevar nākt tuvumā. Tur dažas datorporgrammas jāapgūst… Grūti. Ne jau nevar nāk tuvumā, bet mana personīgā telpa ir lielāka nekā citiem cilvēkiem.
Viena kolēģe visu laiku tur vaļā logu, un man pūš virsū. Uz lūgumu aizvērt, reaģē - bet te nav gaisa!
Pēdējais notikums, pēc kura es nezinu, kā pirmdien iet uz darbu. Kā visi (laikam) jūtīgie cilvēki, es ļoti mīlu dzīvniekus, un netālu no mūsu darba ēkas vienā pagrabā bija kaķenīte atnesusies kaķēntiņus. Izvedusi pagalmā, tie raud, pagrabā atpaļ laikam nemāk tikt. Domāju - vajag palīdzēt. Aizskrēju uz darbu, Teicu nodaļā, kas par lietu - vajag ko darīt. Kapa klusums iestājās. Neviens neko nevēlējās darīt. Teicu, ka vismaz paņemšu kasti, atnesīšu un tālāk organizēšu palīdzību. Priekšnieks uzreiz pateica, ka nē, nodaļā kaķus nenesīs. Noraudāju stundu tualetē, tad sazvanīju draudzenes, ar kurām noorganizēju kaķēntiķiem palīdzību. Pa to laiku izrādās ir bijusi kāda sanāksme, ko uztraukumā aizmirsu, par ko no priekšnieka saņēmu skarbu aizrādījumu.
Darbu mainīt īsti nevaru, šo jau ar grūtībām atradu. Kā man pirmdien iet uz turieni pie tiem cilvēkiem, es nezinu...
