Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Veselības problēmas-sabiedrības reakcija

Ninjago

Ilgi domāju, vai man rakstīt. Es arī nezinu, vai man vajag vnk atbalstu vai arī vajadzēja šo tēmu rakstīt psiholoģijas sadaļā. Tāda baigā sāpe iekšā..visu mūžu. Saprotu, ka tā pašsajūta, paškritika plus sabiedrības (atsevišķu indivīdu) reakcija ir mani padarījusi nervozu, par sevi nepārliecinātu, introvertu cilvēku. Kā reaģēt, ko domāt, ja problēma ir kāja (ne jau protēze, bet bērnu cerebr.trieka un kāja stīva. Arī mugura stīva. Neesu lokana un izveicīga. Dažreiz ir līdzsvara problēmas) un ir cilvēki, kuri netaktiski uz to norāda ar blenšanu vai tiešu jautājumu? Jaunībā domāju, ka jānovelk līdz manam patreizējam vecumam, kad jau vairumam cilvēku ir kādas veselības problēmas, ka aprecēšos un dzīvošu laimīgi. Laimīga esmu, bet tikai savā ģimenē. Jā, man ir vīrs, kurš mani nēsā uz rokām un divi burvīgi bērni. Ikdienā, savā ierastajā vidē esmu laimīga, mierīga. Bet līdzko man jāiziet sabiedrībā, tā atkal esmu tā ievainotā dvēsele. Rodas pamatīgs stress, ka atkal kāds blenzīs. Velku garas kleitas, ērtus apavus. Šad tad eju vingrot, dzeru atslābinātājus utml. Bet nesen nācās pabūt svešu cilvēku tusiņā, kur viena paziņa, ar kuru komunicējam tikai par darbu, caur watsapu, nāca pretim un es viņai un viņa pilnā balsī smejas un prasa, kas tad tev pa stīvumu piemeties?? Noreaģēju ar tādu pašu ņirgu, ka redz kā bērnības traumas lien ārā. Naktī raudāju. Domāju, nu kapēc? Kāpēc tā ir jākliedz, jāsmejas, kad ieraugi cilvēku, kuram ir problēmas? Inteliģences trūkums? Empātijas trūkums? Pati sev neliekos tik šausmīga un reizēm pat aizmirstu, ka man tāda ir. Bet, pateicoties šādiem cilvēkien, tas liek man justies atšķirīgai. Tajā pasākumā man pienāc aklāt cita sieviete, kura acīmredzami grib ar mani draudzēties, iedeva savu numuru un vismas 5x aicināja ciemos. Man viņa ļoti patīk. Un tā kā es jau šeit Cālī rakstīju, ka meklēju sirdsdraudzeni, tad bija tāds - ups, varbūt šis cilvēciņš ir īstais? Bet...man ir bail, kauns, nezinu kas vēl..Nevaru saņemties viņai uzrakstīt, kur nu vēl braukt. Jo tad pie viņas, skaidrā prātā, viņa redzētu un atkal uzdotu jautājumus, uz kuriem man jau apcinis atbildēt. Es gribu vnk dzīvot! Gribas reizēm kliegt - vnk ļaujiet man dzīvot. Ja redziet, ka kaut kas nav ok ar mani, tad ignorējiet. Es esmu cilvēks. Ar mani var runāt par daudz ko. Varu būt patiešām labs draugs, paziņa. Vai tiešām vienmēr ir jārunā par veselības problēmām, kas, kāpēc.

Jā, vēl viena mana paziņa/draudzene. Viņai reizēm patīk man par to atgādināt. Piemēram, es saku, ka nav ērti tur piebraukt, nav kur likt mašīnu. Viņa saka, var jau litk tur lejā (pilsētas nomalē). Un tad uzreiz - nu tev jau grūti uziet. Bet arī nepiedāvā citu iespēju. Kā reaģēt? Kā titk galā ar sevi? Tikai neiesakiet psihologu. Cālis ir pietiekami labs psihologs. Vai nu paraudās līdzi vai iesper pa pakaļu. Paldies, ka izlasījāt manu monologu.


Ninjago
Tādi cilvēki ir, ļoti dažādi. Bet dažkārt viņi, neko ļaunu negribot un neizsmejot, vienkārši impulsīvi atspoguļo to, ka mums joprojām ir kaut ko grūti sevī pieņemt....

Kad mēs sevī patiesi un objektīvi pieņemam sevi tādu, kādi esam, ar tām problēmām, kas ir - tad mūsu reakcija nav tik sāpīga. Ir vieglāk atzīt - jā, man ir tāda un tāda slimība, tādi un šādi ierobežojumi, tādi un šādi nosacījumi un īpašas vajadzības.

Esot ārzemēs, vispār ļoti daudz ko pārdomāju, cik te vieglāk/saprotošāk paši cilvēki uztver savu stāvokli, diagnozes un prognozes, atklāti par to runā, pasaka, kas un kā, un pats labākais - arī painformē, kādu attieksmi sagaida. Un tad arī apkārtējiem ir vieglāk.

Papildināts 17.07.2023 11:22:

Ninjago
Aizsūti īsziņu šodien pat tai foršajai sievietei, kura bija ieinteresēta komunikācijā!

Papildināts 17.07.2023 11:40:

Nesen fb lasīju latviešu sievietes sāpi par to, ko par viņu domā (un, iespējams, aprunās) darba kolēģi par to, kā viņa ģērbjas, jo viņai konstanti ir auksti, un tam iemesls ir viņas veselības problēmās.

Sieviete no sirds pārdzīvo un šausminās par kolēģiem, tai pat laikā, sākotnējā sarunā ar kolēģiem, kad tas skāra tieši viņu un viņas situāciju, viņa nepateica par savām veselības problēmu radītām sekām/blakusparādībām. Ja viņa būtu vienkārši pateikusi - man ir tas un tas, ietekmē tas manu dzīvi tā un šā, - lūdzu cienīt un sadzīvot = nekādu pārdzīvojumu vai problēmu vispār nebūtu. Izpaliktu tai sievietei sāpīgi cepieni no sērijas - ko par mani padomās. Esi vienkāršāka, vienkāršā valodā paskaidro īsi un saprotami, kas ir kas, un sabiedrībai nebūs iemesla izdomāt savus 'iemesliņus'.... Tieši tik vienkārši!

Tu saki-neiesakiet psihologu, bet tieši to gribas teikt, lasot tavu ierakstu. Tu pati neesi sevī pārvārījusi savu veselības problēmu, savu stāvokli un tādēļ katrs pat nevainīgs skatiens un teikums tevi tik ļoti aizskar un sāpina.

Nedomāju, ka konkrētā sieviete gribēja tevi aizskart, gan jau nedomājot izmeta to frāzi par stīvumu. Ja neesi par savu slimību stāstījusi- kā gan viņa var zināt?

Psihologs varētu palīdzēt sevi sakārtot, iemācīt par to runāt un iemācīt negaidīt no cilvēkiem kaut kādas tavā galvā iedomātas reakcijas.

Vajag psihologu


Ninjago
Vispār sarežģīts jautājums, jo katrs cilvēks ir tik atšķirīgs savā sāpē. Man ir draudzene paralizēta pēc mugurkaula traumas, viņa negrib, ka palīdz. Tā ka pilnīgi visu ārpus mājas grib darīt pati un lai neviens nemēģina pielāgoties viņas situācijai, lai viņu nežēlo un no tā esmu iemācījusies, ka īpašās vajadzības "ignorēju". Man ir kolēģis, kam ir tev līdzīga fiziska vaina un kad mums bijis daudz jāstaigā, esmu redzējusi, ka kāda no kolēģēm viņam apvaicājas, vai nav par grūtu utml, kas man likās nezolīdi, jo šķiet, ka vīrietim vispār nevajag atgādinājumu, ka viņš ir nespējīgāks. Tajā pašā laikā vienreiz runājot, kaut ko ieminējās tā, ka sapratu, ka viņam kā reiz patiktu, ja pažēlotu. Tā ka ej tu sazini, viss tik ļoti atkarīgs no indivīda. Mēs vienkāršie cilvēki, vnk nezinam kā labāk. Tas viss noteikti nav aiz ļauna. Mana vīramāte arī pilnīgi fiziski veselai sievietei mācēs tā tieši acīs kko pateikt, ka gribēsies pēc tam paraudāt. Tie tiešie cilvēki, kas sanāk ar bomi pa pieri, ir tādi pret visiem. Neesi vienīgā.

Izklausās pēc kompleksiem. Pārsvarā cilvēki nedomā neko ļaunu, īpaši jau vēl ja nezina kas kuram kaiš. Tur nav īpaši par ko apvainoties. Man tante pēc rokas operācijas nupat apvainojās, kad kāds nezinot ka nedrīkst to roku vēl aktīvi noslogot, palūdza padot pasmagu iepirkumu maisu. Tāda sašutumu vētra bija , bet kā gan zināt, kad palīdzēt, kad ne, kad izlikties vainu neredzēt, kad redzēt. Ideāli laikam būtu cilvēkam pašam pajautāt vai ko nepalīdzēt, bet atkal, var sanākt kā autorei, ka pamanīts kāds trūkums. Sarežģīti.

Dumbo

vienreiz, Tavam komentāram +

Ninjago , cilvēki ir tik dažādi, ka otram no malas ir grūti uzminēt, kādu attieksmi attiecībā uz Tavām veselības problēmām sagaidi no citiem. Man, piemēram, ir pazīstami 2 cilvēki ar kustību invaliditāti. Kamēr vienam nepatīk, ka viņam palīdz vai vispār apspriež viņa diagnozi, tikmēr otrs kā reiz vislaik sūdzās par savām veselības problēmām, pasniedz sevi kā slimāko cilvēku pasaulē un gaida, kad visu viņa vietā izdarīs kāds cits. Nepazīstot cilvēku, nav iespējams pateikt, pie kura varianta piederi. Tāpat ir grūti uzminēt, kuras frāzes ir Tavas sarkanās līnijas, ja vien to pati nepasaki. No malas lasot, ne draudzenes, ne paziņas teiktais neizklausās teikts izsmejoši vai ļauni.

Lai arī šis ieteikums Tev nepatīk, arī man liekas, ka te nāktu par labu psihoterapija. Rodas iespaids, ka īsti līdz galam pati neesi pieņēmusi savu ķermeni un/vai pievērs pārāk lielu uzmanību tam, ko citi par Tevi domā/saka.

Nepārprotiet, es arī nedomāju, ka tā sieviete to teica speciāli, ar nolūku mani sāpināt, jo viņa nezināja par manu problēmu. Es nesaku, ka par to nedrīkst runāt vispār, bet, vai ir pareizi jautājumu par veselību uzdot caur smiešanos un skaļi? Varēja jau vēlāk pienākt pie manis un pajautāt, kas par lietu un es atbildētu. Ja cilvēkam tāda interese. Lai gan, patiesību sakot, mans gadījums nav tik viennozīmīgs un cilvēkiem gari jāskaidro. Uztādīja šo diagnozi, bet....drīzāk ērtības labad, nepārbaudot visu līdz galam utt. Zīdaiņa vecumā esmu nomesta uz muguras uz betona, tā kā..Bet iet un tagad visiem gari stāstīt? Vai man jāskaidro vispār? Varbūt turpmāk visiem pateikt, ka nevēlos par to runāt? Jeb - nav vērts par to runāt, jo tas bija tik sen? Pateikt - bērnības trauma un viss?

Piekrītu, ka ļoti iespējams joprojām neesmu pieņēmusi sevi tādu, kāda esmu. Bet neticu psihologiem, diemžēl. Man viena paziņa gāja Rīgā pie kādas smalkas psihoterapeites. Maksāja lielu naudu. Stāstīja kā ar viņu strādā. Jau tajā brīdī es pateicu viņai, ka tas izskatās pēc jaunu problēmu meklēšanas vai akcentēšanas tādā mērogā, ka jāšķiras no vīra. Pēc laiciņa viņa man pateica, ka tā arī noticis. Psihoterapeits novedis viņu līdz stāvoklim, ka viņa jau gribējusi pamest ģimeni, jo vīrs pēkšņi sācis izskatīties pēc briesmoņa. Pazīstu šo ģimeni. Īsta latviešu ģimene, ar 4 bērniem, vīrs malacis, visus nodrošina, sava saimniecība. Vienīgais, ko viņam var pārmest, ka bieži brauc medībās, zvejā utt. Bet te derētu drīzāk pāru terāpija.

Jā, es arī saprotu to, ka cilvēki nezin kā reaģēt - piedāvāt palīdzību vai ignorēt. Bet jau takal - nu, ja nezini, tad varbūt vnk izliecies, ka neko nemani un izturies pret to otru ar cieņu, kā pret līdzvērtīgu un, ja cilvēks gribēs, tad pateiks pats, kad jutīs, ka var uztucēties vai vēlas to pateikt skaļi?

Nu tas ir tas pats kā uzdot netaktiskus jautājumus jaunajām māmiņām - kā dzemdēji -pati vai ķeizars? Nomocījies? Baroji pati jeb ar pudeli? Vakar satiku savu radinieci, kura nupat pirms dažām dienām dzemdēja. Man i prātā nenāca jautāt - kā tu to izdarīji. Apsveicu, buča un laba vēlējumi!

Piekrītu, ka esmu jūtīga un emocionāla. Tāda nu es esmu. Tagad vēl PMS un tas atgadījums...liek justies stulbi.

Mēs bieži ceļojam. Piekritīšu, ka ārzemēs sabiedrība ir daudz, daudz veselīgāka attieksmes ziņā pret veselības problēmām. Tur es jūtos pieņemta, jūtos ērti, jo neviens neblenž un neuzdod jautājumus. Vēl izsaka komplimentus utml. Tur varu uzvilkt mini svārkus, peldkostīma augšu un sajūtos kā modele. Bet te..eju uz veikalu un nāk pretim svešinieks un acu skats taisnā dūrienā uz kāju. Kāpēc neskatīties uz manām sarkanajām lūpām vai vispār sev uz priekšu? Bet veselam slimo nesaprast, tāpat kā paēdušam izsalkušo. Un otrādi.

Papildināts 17.07.2023 18:18:

Nu, un tā tīri praktiski. Ko psihologs vai psihoterapeits man pateiks? Sāks jautāt par bērnību. Izspiedīs man kādu asaru. Pateiks, ka es esmu skaista, laba un man ir citas labas īpašības. Ka sevi nenovērtēju. Kā katru dienu spoguļa priekšā jāsaka sev komplimenti, ka neviens mani neienīst, lai paskatos uz šo problēmu no cita rakursa, ka citiem ir grūtāk utml. Nu vismaz es tā iztēlojos. Jo, ko gan vēl man var ieteikt? Tas ir kaut kas tāaads...ar ko ir jātiek galā pašam. Un, ziniet, es nemaz neesmu tā trīcelīgā, drebošā lapa. Pa dzīvi esmu sevi vairākas reizes vilkusi aiz matiem ārā un eju kā maziņš tanks uz saviem mērķiem. Vienkārši sen nebija neviens tā atklāti norādījis uz mani veselību plus ir citi emocionāli pārdzīvojumi šobrīd..liekas, ka sakrit viss man virsū. Bet, nekas..būs jau labi. Kas mūs nenogalina, dara tikai stiprākus.

Meauk
Aizsūti īsziņu šodien pat tai foršajai sievietei, kura bija ieinteresēta komunikācijā!

Visticamāk, ka jā. Lai paiet..aiziet mani "melnie", tad

Lusesita

Ninjago

Tas nozīmē, ka tā kolēģe, kas par tavu stīvumu pasmējās, pat nenojauta, ka tas ir CT simptoms un domāja, ka vnk pārejoša kaite - tip, radikulīts, sastiepums, ļaunākajā gadījumā skriemelis utt. Kāpēc gan neapjautāties? Pievērsa tev uzmanību, nebija vienaldzīga. Un, ja tiešām tu būtu izmežģījusi potīti, tu to pateiktu, izraisītos saruna par negadījumu, viss būtu normāli...

Jā, nu te tie pārējie ir bez vainas vainīgie, ko darīt? Iespējams, tas norāda uz to, ka tavi traucējumi.ir relatīvi mazi un tos var sajaukt ar nelielu akūtu traumu. Pie tam nekas jau nav īsti redzams. Es domāju - ja tu nēsātu redzamu ortozi vai balstītos uz spieķa, daudzi jautājumi izpaliktu. Cilvēkiem būtu skaidrs: medicīnisks gadījums. Ja nu vienīgi kāds ieprasītos, vai tu to dabūji, slēpojot kalnos.

Tā ka ... nu nezinu, vai ir risinājums. Pie tam, tieši tā, kā te teica - katram savs. Daudzkārt lasīts, ka cilvēki nezina, kā pareizi reaģēt, piemēram, smagi saslimušie vai zaudējumus piedzīvojušie stāsta, cik šausmīgi jūtas, kad pārējie klusē, nezina ko teikt, nekomunicē, iet tēmai ar līkumu... sak, būtu jel atklāti ko runājuši, jautājuši, nevis kā ar spitālīgo...

Nu bet galvenais tiešām ir, ka tev forša ģimene! Svešie, tas tā. Štrunts.


Ninjago
Es arī piekrītu te rakstītajam, ka vairums no mums bieži vien nezina, kā pareizāk reaģēt. Citi cenšas ar humoru un jautri - bet ar to atkal var iebraukt auzās. Klusēt - arī bieži vien nav OK.

Būtu tomēr labi, ja tu cilvēkiem, ka tie pievērš uzmanību un jums komunikācija notiek, palīdzētu ar sev vēlamās reakcijas izskaidrošanu, tā īsi un loģiski, vienkārši un cilvēciski. Un ar piebildi, vai tu par to gribi vairāk ko apspriest, vai arī lūdz vairāk so tēmu necilāt un necentrēries uz to. Lai apkārtējiem nav jāmin, vai tu, piemēram, vari vai ne pieveikt kādu ceļa gabalu no auto stāvvietas līdz tikšanās vietai, vai tev kāda kustība izraisa sāpes vai neērtības utml.

To, ka cilvēki skatās, - to laikam nekā ne izskaust. Tur nu ir vienkārši jāpierod un jāpieņem, ka tā tas ir un būs! Un tam nevajadzētu liegt tev tērpties tā, kā tu vēlies, nevis tikai maxi kleitās.

Ārzemēs laikam mazāk vispār skatās, jo tas viss ir ierastāk un ikdienišķāk - sabiedrība plašāka, cilvēki ar daudz vairāk un izteiktām invaliditātēm un īpatnībām ir vairāk jebkur un brīvāk viss notiek.

Un vēl papildus tik daudz dažādu 'frīku', ka visus jau pilnīgi nav iespējams tīri fiziski apskatīt publikā .

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18436641