Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Veselības problēmas-sabiedrības reakcija

Ninjago

Ninjago
Lai no ko, bet - jāsaņem sevi rokās, ir vissliktākā stratēģija dotajā situācijā. Tas ir, visticamāk, tas, ko esi darījusi vidu savu apzinīgo dzīves posmu.

Attiecībā uz sāpīgām emocijām šādi nedrīkst....


Lusesita
Ko te vairs par veciem ķeizariem, tagad jāpadomā par PMS kaitīgo ietekmi!
Tas gan,,, Jāver vaļā cita tēma - kā nomākt PMS

Papildināts 18.07.2023 13:34:

Meauk
Lai no ko, bet - jāsaņem sevi rokās, ir vissliktākā stratēģija dotajā situācijā. Tas ir, visticamāk, tas, ko esi darījusi vidu savu apzinīgo dzīves posmu.

Jā. Es visu laiku mēģinu turēt buru..kā saka..Brīžiem izdodas lieliski, dažreiz ir tā.... kā bija vakar.

Attiecībā uz sāpīgām emocijām šādi nedrīkst....

Tu domā, ka jāiet pie psihologa? Nesaku, ka nekad. Esmu apsvērusi tādu domu. Bet, laikam vēl neesmu nobriedusi. Liekas - pati izdomāju problēmu un tagad iešu maksāt naudu, lai skaļi par to parunātu? Par šo es varu runāt ar mammu, māsīcu.

Ninjago
Cilvēki pat par vēl lielākām muļķībām maksā naudu, un ne vāju

Psihologs vēl ir ļoti saprātīgs naudas izlikšanas mehānisms

Kad PMS sāk taisīt Cālī tēmas hahahaaa

Papildināts 18.07.2023 14:38:

Ninjago
Ja nejūti vajadzību, nav nekur mudināti jāiet.

Bet vai tiešām spēj ar saviem tuviniekiem vai draudzenēm šo tēmu tiešām izrunāt, sākot no šo emociju un sāpju rašanās brīža. Pirmreizējā ļoti sāpīgāpunkta, paša trigera punkta, emociju eskalācijas punkta, kas tev sēž iekšā? Sāpīgās emocijas var izrunāt, izanalizēt un nolikt smadzeņu plauktā, kur tās vairs 'nesāp' pie katra īpašāka gadījuma.... To vai nu dara ar labu un tuvu atbalsta personu vai psihologu.

Kā lasīju kādā bērna smadzeņu attīstību aprakstošā grāmatā, tur bija teikts - pats sliktākais, ko var teikt cilvēkam/bērnam pēc kāda traumatisma gadījuma/spēcīga un sāpīga pārdzīvojuma, - aizmirsti to pēc iespējas ātrāk, nerunā vairs par to. Neatgādini, tad ātrāk aizmirsīsi.

Tas TĀ nestrādā. Lai to traumu noliktu atbilstošā smadzeņu daļā, kur tā visu laiku vai ļoti bieži nesāpētu un neiekristu emociju bezdibenī, - par notikušo ir ļoti daudz jārunā. Kaut katru dienu. Tikai tad smadzenes pārstrādā to un tas kļūst nesāpīgs ikdienā.

Papildināts 18.07.2023 14:41:

Ir jābūt kādam, kurš tevi spēj uzklausīt un teikt - es Tevi saprotu....

Tieši šis aspekts ir ļoti svarīgs.

Ninjago

Te jau tēmā izskanēja tas piemērsar video un to ko mēs iedomājam par situāciju un ko patiesībā (ne)domā citi. Bez tam, ir gandrīz neiespējami ietekmēt visu kas notiek apkārt un bieži vien tā vietā, lai visus mēģinātu iemācit pa savam, vienkāršāk un pašam ērtāk ir ieemācīties mainīt savu attieksmi pret situācijām/notikumiem.

Ja neesi gatava psihologam,pamēģini pati pastrādād ar sevi. Viena vienkārša metode - pēc situācijām kad esi jūtusies slikti, pajautā sev kāpēc jūties ta kā jūties, ko vari ietekmēt un ko nevari ietekmēt nākamajai reizei. Padomā, kāpēc cilvēki reaģēja tā kā reaģēja, kas izsauca šo reakciju, tā teikt palūko arcitām acīm. Un sarunā ar sevi, ka nav jēgas cepties par to, ko nevari izmainīt.


Dzīve ir gluži kā rožu dārzs, bezgala skaista, bet ar ērkšķiem!


Ninjago

Saprotu Tevi un Tavas sajūtas. Man arī ir veselības problēma no agras bērnības, ko nevaru noslēpt, tā īpaši netraucē ne dzīvot, ne strādāt (ir gan traucējusi veidot attiecības), bet cilvēki mēdz blenzt un būt netaktiski. Uz ielas galīgi nekaunīgiem blenzējiem es blenžu pretī ar tikpat nekaunīgu sejas izteiksmi, šķiet, esmu to iemācījusies, bet iekšā tāpat katru reizi nosāp…. Arī tuvākiem cilvēkiem, kas mēdz pasmieties, kad kaut ko fiziski nevaru, atsmeju un atjokoju pretī, bet sāp tāpat…. Cilvēki tiešām mēdz būt netaktiski un pašapliecināties uz citu rēķina (mesidžs - es esmu veikla un sportiska, bet tu nē!).

Tie komentāri, kas saka, ka viss ir tikai galvā…. Nu kā lai pasaka, it kā jau ir. Bet ko darīt, ja tas patiešām IR – tā sāpe par to, ka neesi tāds kā visi citi. Es šaubos, ka kāda no mums ikdienā sevi uzskata par žēlojamu nabadziņu un upuri, drīzāk tieši otrādi – skarbā pieredze ir iemācījusi ar pateicību novērtēt visu, kas dots, ka lai vai kā, šķībi un greizi, bet varam staigāt, iet un daudz ko skaistu piedzīvot. Bet tā sāpe, nepilnvērtības izjūta iekšā tomēr ir, un tā sajūta, ka kaut kādā mērā viss ir grūtāk kā citiem, ir vairāk jācīnās. To ikdienā tā nejūt. Bet reiz man bija cerība tikt no tās problēmas vaļā, un tad tikai es patiešām aptvēru, kādā saspringumā un mūžīgā cīņā tās dēļ es visu dzīvi biju dzīvojusi un cik brīva būtu bez tās (cerība nepiepildījās, bet to sajūtu atceros).

Esmu par to runājusi arī ar psiholoģi. Tās sarunas man lika justies vēl nepilnvērtīgākai, jo psiholoģe likās tā kā pārsteigta, kāpēc es neesmu darījusi visu iespējamo, lai to problēmu novērstu, un tas man lika justies tā kā vainīgai, kā nevarīgai…

Un neslēdz tēmu, man šķiet, ka būtu labi un noderīgi, lai būtu tāda vieta, kur cilvēki ar veselības problēmām varētu norunāt to, kā viņi jūtas, kā gadiem ilgi ir jutušies, dzīvojot ar tām sajūtām… Veselie to nesapratīs.

Papildināts 18.07.2023 17:36:

Nu nav taču tā, ka apstājas un blenž nopakaļus.
Varbūt ne ļoti bieži, bet tā ir gan. To var ļoti labi redzēt, ka cilvēks pievērš skatienu tieši neveselajai ķermeņa daļai, bet tad ielūr sejā. Ir arī, ka apgriež galvu un skatās nopakaļ.

Palasīju uzmanīgāk, un man nelikās ok tas mesidžs, ka autores problēma ir izdomāta. Viņa tā jūtas, viņai sāp, un problēma IR.

Papildināts 18.07.2023 17:54:

Reiz psiholoģei stāstīju par gadījumu, kad pārgājienā es savas stīvās kājas dēļ aizķēros, nokritu un uzplēsu džinsas. Draudzene, kura bija aizgājusi man tālu priekšā, atgriezās un izsmējīgi teica kko apmēram – ko tu krīti kā bērns un plēs bikses? Psiholoģe teica, ka man vajadzējis viņai pateikt ka man sāp tāda izrunāšanās. Jā, droši vien. Bet tas laikam arī ir visgrūtākais – atzīt, ka sāp. Rakstu un domāju, ka tas laikam tāds izdzīvošanas paņēmiens kopš skolas laikiem, kad par savu trūkumu tiku apsmieta un iemācījos nerādīt, ka sāp, jo tad ķircinās vēl vairāk….

Ninjago

Piedod, ka tādu palagu rakstu Tavā tēmā. Bet gribēju teikt, kaTevi ļoti labi saprotu un atbalstu (samīļojošais smaidiņš).

Bet cilvēki skatījās un skatīsies uz ielas, un to neizmainīt nekā... nesen biju grūtniece ar lielu, lielu vēderu. Veikalā skatījās, kaut uz nano sekundes daļu - visi . Tagad, pēc dzemdībām, kad pirmo reizi iegāju veikalā, man bija sajūta, ka esmu neredzama.... tā ka es labi saprotu, ka tie skatieni var piebesīt... bet ieteikuma tur nav

Pulss

Man pašai tagad ir bērns ar diagnozi. Jāārstē. Un ikdienā ejot var redzēt, ka bērns klibo. Un es jau esmu paspējusi saklausīties, ka nedod dieniņ, kādam pateiksi, ka bērnam tāda problēma. Tas bija pārmetums man, ka neslēpju no sabiedrības. Un man jāsaka, ka ne es speciāli staigāju apkārt un visus informēju, ne speciāli slēpju. Jā, ir šī slimība. Nav noslēpums. Un man jāsaka, ka esmu no tiem, kas nesaprot, kāpēc tik ļoti jāslēpj no visiem? Un man tādu 'slēpēju' apkārt ir daudz. Cilvēki taču ir tik dažādi. Te jau aprakstītajos gadījumos - vienam vajag lai palīdz, cits tajā pašā situācijā vēl izlamās, ja mēģinās palìdzēt. Bet kā cilvēki no malas lai zina? Man tieši liekas, ka pašu cilvēku tas atbrīvo savā veidā, ja iemācies vienkārši pateikt - jā, man ir šādas veselības problēmas.

Un par to, ka skatās. Nu patiesībā ejot jau cilvēks skatās visu laiku uz kaut ko. Un visticamāk pat nevainīgus skatienus redzi saasināti. Iesaku pašai sākumā pieņemt, tad būs vieglāk par to arī pateikt citiem. Nav jau katram sirdi jākrata. Vienā teikumā atbildi un viss.

Man darbā ir kolēģe kura klibo. Abas ikdienā esam blakus cieši. Bet, ka viņa klibo, es pamanīju pēc 5 gadiem. Lai gan klibo kopš iemācījās staigāt.

Svece123
Diemžēl ir tieši tā, kā Tu saki. Nesaprotu, kad sabiedrībā beigsies tā verbālā caureja, kad visu, kas ienāk prātā, šauj ārā. Ka tik būtu pateikts!

Un ne tikai par veselības problēmām. Ir piedzīvoti draugi, kuri atnākot uz sālsmaizi, staigā pa māju un norāda, vai esam pamanījuši, ka te šķībi piestiprināta mēbele, te kāda plaisa. Un man grūti iedomāties, ka tas nāk ar labiem nodomiem - ai, varbūt mājas saimnieki apšmaukti un viņiem labais draugs tagad norādīs, ka te problēma un vajadzētu to labot.

Autorei.

Un nav tas saistīts ar to, ka Tu nejūties pietiekoši labi savā ādā un Tev vajag tāpēc psihologu. Nē, tiem cilvēkiem jāiemācās paklusēt. Kā mans tētis man mācīja - ja nevari pateikt neko labu par otru, tad nesaki neko vispār.

dadziiis
Latviešiem vispār ļoti patīk visu un visus kritizēt

Citur vairāk piekopj komplimentu un pozitīvā novērtējuma motivāciju


Taaapati

Man ir nelielas ādas problēmas, uz sejas pigmenta plankumi, rozācija ko esmu sen iemācījusies meistarīgi maskēt. Bet tajās reizēs kad esmu atļāvusies bez kosmētikas iziet, uzreiz sākas, kas tev uz sejas, vai tu lieto to un šo, tev noteikti vajag to...un nav man nekas tik briesmīgi uzkrītošs bet...noklausos, jā jā viss ok, visu kontrolēju. Ziemā uzēdu 3 kg uzvelku hūdiju, aizbraucu pie cilvēka, gandrīz tikko ierauga mani un jautājums, uzbarojies ja, itkā es būtu 30 kg uzēdusi. Saka man, tikai nepaliec tik resna kā es. Es nesaprotu tos cilvēkus reizēm. nu nekādas takta sajūtas, kā vispār prātā var ienākt tādi jautājumi, neaudzinātība varbūt.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18436641