Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Veselības problēmas-sabiedrības reakcija

Ninjago

Rosalia

Taaapati
Es nesaprotu tos cilvēkus reizēm. nu nekādas takta sajūtas, kā vispār prātā var ienākt tādi jautājumi, neaudzinātība varbūt.
Viņi vēl lepojas ar to, ka saka visiem taisnību acīs. Tas nekas, ka citi paši zina visas taisnības un papildus bakstīšanu nav lūguši. Ironiskākais, ka pašu teicēju izskatam arī varētu atrast, uz ko norādīt vai pabrīnīties.


Vislabākā recepte - atsmiet pretī. Tā daru un citiem zūd vēlme ko mācīt vai aizrādīt.

Meauk

Latviešiem vispār ļoti patīk visu un visus kritizēt

Citur vairāk piekopj komplimentu un pozitīvā novērtējuma motivāciju

Tūkstošreiz labāk patīk latviešu tiešums, nevis citu tautu liekuļotie un neīstie smaidi. Tā kā mums patīk Latvija un to mīlam, tad arī dzīvojam šeit . Ja ir apgūta šī komplimentu un pozitīvā novērtējuma māksla, tad kāpēc jākritizē Latvija un latvieši, šeit nedzīvojot?

Dumbo

Svece123

Bet vai tad Tu pati nekad ne uz vienu neskaties? Nevajag pat būt cilvēkam ar veselības problēmām. Skatās uz visu un visiem, kas izceļas pelēkajā masā - arī uz ļoti skaistiem cilvēkiem, koši ģērbtiem cilvēkiem, grūtniecēm, bezpajumtniekiem, pārīšiem, kas mīlinās, tiem, kas skaļi runā uz ielas, nes kaut kādus smagumus utt. Ja cilvēks iet ārā no mājām, tad no citu cilvēku skatieniem nav un nebūs iespējams izvairīties. Vienīgais, ko var mainīt - savu uztveri. Mēs dažkārt pārvērtējam savu nozīmīgumu citu acīs. Pamatā jau svešie paskatās un aizmirst, bez liekas analīzes un pārdomām.

Dumbo
Skatīties var dažādi. Ļoti dažādi. Man prieks, ka neesi saskārusies ar tādiem skatieniem, kādus diemžēl zinu es un zina tēmas autore.


Dumbo

Svece123

No tā, ka mēs te cālī padiskutēsim, cik netaktiski ir skatīties uz cilvēkiem ar veselības problēmām, mazāk skatienu uz ielas diemžēl nekļūs. Tāpēc ir jāiemācās neņemt katru svešu skatienu tik ļoti pie sirds. Ne es, ne Tu tos citus cilvēkus izmainīt nevari, tādēļ neko citu, kā skatīties tikpat uzkrītoši pretī vai vienkārši ignorēt, jau ieteikt te nemaz nevar.

Par to situāciju, es tā arī pateiktu, ka nevis "piemetās", bet ir tāda problēma kopš bērnības, neko darīt (un ne ar pārmetuma sajūtu pateiktu). Man vispār ir pagrūti saprast tās maskēšanas un slēpšanas par lietām, pie kā cilvēks nav vainīgs. Arī man ir bijusi saslimšana, kas daudziem mūsdienās joprojām ir kkāds slēpšanas iemesls. Man bija vienkāršāk, kad visi visu zin, un tāpēc saprot, kādēļ es vienā dienā kko varu un otrā to pašu atkal nē. Bet, protams, stulbi būtu arī staigāt ar izkārtni kaklā. Bet par to skatīšanos, piekritīšu tam, ka parasti jau paskatās tieši tāpat, kā uz smuku puķi vai līku koku un galīgi neko nedomā un vismazāk jau ko sliktu.

Lai gan, man nāk prātā viena pajauna sieviete no manas pilsētas ar izteiktiem stājas/gaitas/mīmikas un līdzsvara traucējumiem. Skaista sieviete, ar ļoti labu gaumi, kopta un vizuāli arī labi materiāli situēta. Vienmēr skatos uz viņu (nu ne tā, ka apstājos un blenžu, bet mēdz gadīties iet no muguras vai pretī) ar cieņu un apbrīnu. Bieži redzu viņu ejam kājām (liekas, ka no darba vai pusdienlaikā). Un reiz redzēju staigājam rociņās ar vīrieti - par šo man bija īpaši liels prieks. Kopumā viņu pamanot ir cieņa un prieks pa to, ka par spīti veselības traucējumiem, cilvēks pilnvērtīgi funkcionē, nevis ir ielīdis alā un noslēdzies no pasaules. Un jā, mazliet ir arī interese uzzināt par viņu vairāk.

Svece123
Pieļauju, ka ir tādi cilvēki, kuri tiešām ko pēta ilgāk par uzmestu skatienu. Bet, vai tiešām tu justos labāk, ja cilvēki momentā aizgriestu galvu, novērstos, izliktos tevi neredzam? Šķiet, tas tiešām būtu netaktiski tāda ignorance. Tici vai netici, bet cilvēki garāmejot redz arī cilvēkus bez nekādiem "defektiem" un tāpat pie kāda tas skatiens mēdz mirkli ilgāk aizķerties. Tu taču arī redzi cilvēkus un varbūt kāds kuru tu uzlūko arī jūtas nekomfortabli, iespējams, viņam arī kāds komplekss un viņš padomā - nu ko blenž, pati zinu ka man deguns par garu vai krūtis ne tādas, nolupis manikīrs vai kas vēl.

Lusesita

Par latviešu tiešumu. Man tas nešķiet nekāds latviešu, bet postpadomju telpas mantojums. Kad robežas vērās vaļā un varēja salidzināt sabiedrības, es ievēroju atšķirību mūsu un rietumnieku uzvedībā. Mūsējie vairāk visur bāza degunu, atbildēja citu vietā, izteica vērtējumus. Net rietumnieki tajās pašās situācijās respektēja atšķirīgus viedokļus, neuztraucās, ka kādam ir atšķirīgs, neuzņēmās atbildību par citiem un viņu viedokļiem, ļāva katram būt pašam. Jā, un to es joprojām saskatu, skatoties youtube video sižetus. Atšķirība, kaut mazinājusies, joprojām pastāv. Tas, kas ir mums, tas nav tiešums, bet gan kaut kāda intolerance.

Sviestabeka

Lusesita
Takta sajūtas trūkums ir ievērojams, jā. Un nevajadzīgu padomu došana. Es ar savu migrēnu esmu daudz ko atklausījusies. Tā kā man migrēna ir bieži, ar visām sāpēm eju uz darbu un strādāju "pēc minimālās programmas". Apkārtējie visbiežāk neko nepamana. Bet, ja pamana, sākas - varbūt tev pie tāda ārsta jāaiziet, varbūt vēl šitādu izmeklējumu vajag, un vai šo tautas līdzekli esi izmantojusi? Cilvēkiem nav minimālas sajēgas, ka ar migrēnu es  neesmu gatava liekās runās iesaistīties un kāda mārrutka pēc man vispār vajadzētu savu slimības vēsturi ķidāt. Esmu iemācījusies uz šādām runām uzreiz atbildēt, ka padomus negaidu. Nepieklājīgi, zinu.

Reiz sāpes bija tik stipras, ka uz darbu braucu ar autobusu. Darbs bija tuvu, tikai 2 pieturas. Un autobusā ļoti attāli pazīstams onkulītis sāk mani kaunināt - ko nu tik jauna sieviete tik mazu attālumu kājām nevar noiet. Pasažieri spicē ausis un gaida šovu.

Draudzenes vīrs vispār pateica, ka migrēna ir izdomāta, lai savu slinkumu attaisnotu. Jo viņam, redziet, galva nekad nesāpot.

Nu neko, pieņemu, ka cilvēki ir tādi, kādi ir un izmanto katru iespēju izklaidēties. Pat ja uz cita cilvēka sāpju un slimību rēķina.


mikausite

Es piekritīšu tomēr, ka latviešiem ir tendence kritizēt un bakstīt vājajās vietās. Es pati, kad aizbraucu uz ārzemēm, tur jūtos kaut kā brīvāk. Bet neko, dzīvojam te un Latviju mīlu ļoti.

Man liekas latviešos ļoti tup vēl tas padomjlaiku mantojums, kur grūtuma nebija, slimību nebija. Ja bija, tad tika slēpts. Uz ielām invalīdus neredzēja, jo neveda ārā. Kauns bija.

Mūsu īpašā dēla skolā skolotāja stāstīja, ka izbraucot ekskursijā ar bērniem, var redzēt, cik daudzi nav socializēti. Ka vecāki laikam neved gamndrīz nekur. Es ar savējo braucu visur. Jā, zinu, ka nopēta cilvēki. Viņam arī kustību traucējumi, vienas puses parēze. Viņš neredz gan, ka viņu kāds pētītu. Be es eju ar lepnumu par savu mīļo dēlu un.tieši domāju, cik labi, ka cilvēki redz arī tādus cilvēkus un jo vairāk redz, jo vairāk pieņem. Redz, ka var iet uz koncertiem, braukt izklaidēties, dzīvot tāpat kā citi.

Papildināts 20.07.2023 06:52:

Es, ja var dot tādu padomu, ja man būtu kāda redzama vaina, sevi galvā noskaņotu, ka es esmu skaista, esmu brīnišķīga. Jo vairāk skatās, jo vairāk atkārtotu pie sevis, cik brīnišķīga esmu un citi cilvēki jau jutīs to attieksmi pret sevi. Man jau liekas, ka psihologs nāktu tikai par labu. Psihoterapeiti gan ir ļoti dārgi, bet varbūt var apzināt kādas lētākas iespējas.

Papildināts 20.07.2023 06:56:

Kā arī kā te pieminēja, neko neslēptu. Pilnīgi brīvi stāstītu par savu problēmu. Ne jau visiem, bet kā Lensa teica tai kolēģei pateiktu par savu vainu.

Diemžēl ar to visu jāsadzīvo un cilvēkus apkārt diži nemainīsi, tāpēc tikai darbs ar sevi īstenībā. Un sen jau būtu vajadzējis to psihologu, jau skolas laikā, lai palīdz salikt smadzenes vietā. Psihologi nav tikai, lai parunātu kā ar draudzeni vai mammu. Viņi ir profesionāļi un palīdz salikt lietas pa plauktiņiem. Protams, jāatrod savs un ne visi ir labi.

Papildināts 20.07.2023 07:01:

Tāds piemērs, dēls soēlējās pagalmā, atnāca vēl.puišeļi, sāka kopā bumbu mētāt. Pēc tam apsēdās un viens puika prasa manam - kas tev rociņai, kāpēc tāda un manējais stāsta, ka viņam slima tā roka jau no dzimšanas. Un viss, viņi to noskaidroja un turpināja spēlēties. Tie cilvēki, kas blenž, jau neko sliktu nedomā. Vienkārši tas ir kas citads. Nu tur neko nevar darīt. Lai skatās. Es iemācītos laist tos skatienus garām. Ja ļoti uzmācīgi, skaititu to mantru pie sevis, ka ed esmu skaista.

Papildināts 20.07.2023 07:29:

Ninjago
Vēl tā padomāju. Problēma ir tā tomēr, ka tu pati neesi līdz galam pieņēmusi savu situāciju, sevi. Ka pa lielam tev gribētos būt tādai pašai, kā visi veseli cilvēki. Bet ir kā ir. Man tas tā nolasās.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18436641