Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Veselības problēmas-sabiedrības reakcija

Ninjago

Resnā Žurka

Ninjago
Tu vari vai nu pati pielāgoties vai pārtaisīt pasauli, lai tā pielāgojas tev.

Kas no šī ir reāls? Tikai darbs ar sevi (psihologa vadībā, jo pati tu to nespēsi), lai mainītu attieksmi.


Ninjago
Bet jautājums bija vairāk par to, cik taktiski ir bliezt laukā jautājumu par manu veselību publiskā pasākumā? Kā būtu pareizi komunicēt ar cilvēku, kuram ir fiziskie trūkumi? Protams, tas otrs cilvēks nevar zināt, kas tad īsti man ir un cik sāpīgi tas man ir. Bet nezināšana neatbrīvo no atbildības. Cilvēkiem ir jāsaprot, ka bliežot ārā visu, kas uz mēles, var nodarīt lielu ļaunumu otram cilvēkam. Ok, es spriežu pēc sevis. Bet es nekad nevienam neuzbāžos ar netaktiskiem jautājumiem.

Visbiežāk empātijas un taktiskas komunikācijas prasmes cilvēki iemācās, nonākot konkrētās situācijās jeb ar savu pieredzi, esot vienā vai otrā pusē. Tas attiecas gan uz nestandarta cilvēkiem, gan jaunajām māmiņām un viņām adresētiem jautājumiem. Un, jo vairāk dažāda izskata un īpašību cilvēki būs sabiedrībā un neslēps savas individualitātes, jo raitāk notiks empātijas attīstība. Saprotu, ka tas ne vienmēr ir patīkami, taču jūs darāt milzīgu darbu citiem, sabiedrību (un ne sevi) integrējot.

Papildināts 25.07.2023 21:25:

Ninjago
Bet tas ir fakts, ka veselie nesaprot slimos. Viņi var just līdzi, sniegt atbalstu, teikt labus vārdus, bet veselais nekad nesapratīs, cik dziļa var bū tā sāpe par savu fizisko nevarēšanu vai fiziskām sāpēm.
Bet veselajiem jau arī nav iespējams saprast, un arī nav jāsaprot. Tāpat kā cilvēki, kas nekad nav izjutuši depresiju, nesapratīs tās skartos. Tāpat kā cilvēki bez maziem bērniem (vai kam tie sen jau ir izauguši) nesapratīs pārgurušas jaunās mātes un nesapratīs, kāpēc viņas tik ļoti uzvelkas par no tīras sirds dotiem, taču neprasītiem un, iespējams, nederīgiem padomiem. Vīrieši nespratīs, kā jūtas dzemdētāja.

Tiem vieniem tie citi nav jāsaprot, jo tas nav iespējams, un neviens tur nav pie vainas. Empātija un iekļaušana ir to pārējo darbiņš.

Evdokija

Ninjago
Es Tevi saprotu! Nav man tādas veselības problēmas, kas ārēji būtu redzamas, neesmu bijusi Tavā ādā. Bet man ir draudzene ar līdzīgām kustību problēmām, kā Tu apraksti.

Viegli ir pateikt - viss ir galvā! Tas ir kā uzlikt vēl vienu slogu. Vainot, ka nepieņem sevi. Tad nu rodas dubults keņƙis. Kustību traucējumi un vēl ar galvu galā netiec.

Viss ar Tavu galvu ir kārtībā! Es Tevi saprotu! Un Tavai komunikācijai nav ne mazākā vaina!

Norma Džīna

Nu nezinu, manuprāt, ja Tu tam iesmējējam pa tiešo pateiktu,jā esmu stīva,jo man ir tas un tas, tam iesmējējam liktu nākam reizpadomat,pirms spert ārā ,kas uz mēles.

Man savukārt ir jautājums kā pareizi reaģēt,ja mans mazais bērns ieraugot ko savādāku blenž?...

Es sāku unskaidroju,ka cilvēki ir dažādi. Bet tie cilvēki tiešām ir tik dažādi, ka viņa skatās un brīnās.


Norma Džīna
Man vecāki savulaik vienkārši paskaidroja, ka tas nav pieklājīgi tā ilgstoši pētīt svešu cilvēku. Pat atceros vienu konkrētu reizi, kad braucām vilcienā un mums pretī apsēdās sieviete gados un viņai viena acs bija pārvilka ar to balto plēvīti, tas tā piesaistīja manu 3 gadnieka skatienu. Mamma vienkārši pieliecās pie auss un pačukstēja, lai nepētu, tas nav pieklājīgi un ir cilvēkam nepatīkami.

Resnā Žurka

Viegli ir pateikt - viss ir galvā! Tas ir kā uzlikt vēl vienu slogu. Vainot, ka nepieņem sevi. Tad nu rodas dubults keņƙis. Kustību traucējumi un vēl ar galvu galā netiec.
Jā, netiek galā ar galvu, jo nespēj pieņemt citus cilvēkus. Pie tam viena daļa ir tādi, uz kuriem vispār nebūtu jēgas emocijas tērēt - kāda gan nozīme to garāmgājēju viedoklim, kam nekad dzīvē padomu neprasītu? Ar tuvo loku taču pēc autores apraksta viss ir kārtībā - pieņemta un mīlēta. Tās loks, kas pa vid un kura viedoklis reizēm ir svarīgs arī nelūgts, nu jā, tur sarežģītāk. Bet ne jau cilvēki, kas ienāk, aiziet un uzreiz aizmirst.

Bet tie cilvēki tiešām ir tik dažādi, ka viņa skatās un brīnās.
Nu neko tur nevar padarīt - zemapziņu nevar iegrožot un tas strādā automātiski. Ir kaut kas īpašs, tad tas ir jāizpēta. Varbūt bērnam māksliniecisks vai inženierisks prāts iekšā - tver kadru vai konstrukciju un kustību. Var tikai mēģināt iemācīt blenzt diskrētāk. Bet nu pieaugušajiem tā kā vajadzētu saprast, ka bērnam tas ir normāls pasaules izzināšanas process, tāpēc vienkāršas un nesamocītas atbildes ir labākais variants, kā arī nav pamata uzbrukt, ka bērns nepareizi skatās.

Visam diemžēl nevaru piekrist. Es jau nesaku, ka veselajiem mani ir jāsaprot. bet, saņemot viena veida norādi - ej ārstē galvu, tas kaut kā nepalīdz justies labāk. Tā arī sanāk kā raksta Evdokija Tas ir kā uzlikt vēl vienu slogu. Vainot, ka nepieņem sevi. Tad nu rodas dubults keņƙis. Kustību traucējumi un vēl ar galvu galā netiec.

Kā jau rakstīju, pati saprotu, ka ar sevi ir jāstrādā. Neviens cits to manā vietā neizdarīs. Bet šeit es sagaidīju vairāk empātijas, atbalsta un līdzīgu stāstu uzklausīšanu. Ticiet man, tas ļoti līdzīgi kā ar dzemdētājām vai jaunajām māmiņām. Viņas arī meklē atbalstu un sapratni. Un kļūst ap sirdi mierīgāk, kad zini, ka ne tu viena ej cauri "kaut kam" (dzemdības, sarežģījumi dzemdībās, vardarbība dzemdībās, ar zīdainīša veselību saistītas problēmas vai sava veselība utt., utt.

Vēl par konkrēto gadījumu runājot, tai sievietei skaidri un gaiši atbildēju ar smaidu uz lūpām - man veca trauma. Bet pretī saņēmu vēl vienu smējienu - tas taču bija tik sen! Kā viņa var zināt, cik sen? Kāpēc viņa nepajautāja tad vai vēlāk - kas īsti notika? Es būtu izstāstījusi. Bet tas viss caur tādu ņirgu un paviršu attieksmi.

Visa nelaime, ka es (un domāju mēs katrs) par citiem cilvēkiem spriežam pēc sevis. Ja es kādreiz esmu ko neapdomīgu pateikusi, es mēģinu nogludināt. Bet šai sievietei nebija bremzes. Nepietiek ar brīnīšanos un smiešanos, bet cilvēks vēl nesaprot,ka vajadzētu tā kā apjautāties, kas īsti man ir. Lai vai cik nepatīkami, es būtu paskaidrojusi.

Nu tā kaut kā...Cerams, ka kāds mani sadzirdēs, ko patiesībā mēģinu šeit pateikt. Nepārmetu nevienam neko. Bet gribas parunāt.

Resnā Žurka

Nepietiek ar brīnīšanos un smiešanos, bet cilvēks vēl nesaprot,ka vajadzētu tā kā apjautāties, kas īsti man ir.
Nu bet cilvēki ir stulbi un vismuļķīgākais ir no cilvēkiem gaidīt kaut kādas konkrētās lietas, par kurām viņiem nav pat nojausmas, ka no viņiem to gaida. Kā lai cilvēks zina, ka otrs gaida jautājumu, lai tad atbildētu? Var taču uzreiz turpināt ar skaidrojumu, ja jau tik svarīgi. Vai vnk pateikt, ka otrs nepieklājīgi uzvedas.

Papildināts 26.07.2023 19:58:

Ninjago
Nu bet tu esi vērtība pati par sevi - sev, savai ģimenei, sev tuviem cilvēkiem. Viņiem tu esi gana laba arī ar savām miesas un dvēseles traumām. Kam tev svešu cilvēku vāvuļošana pie sirds jāņem, kur viņi tev uzveļ paši savus kompleksus un problēmas? Laimīgs cilvēks tā otram pāri nedara. Viņam tas nav vajadzīgs, lai pats sajustos labāks un vērtīgāks. Novelc robežu un nelaid slikto pāri. Ja spēj, pažēlo pie sevis, ka viņš tāds nelaimīgs pats.

Man pirms daudziem gadiem bija ballītē tāds atgadījums, nezinu, kas raustīja aiz mēles. Bet tur bija viena ļoti skaista meitene un es izspļāvu, ko viņa tik bāla. Un viņa uzreiz pateica: man ir hronisks dzelzs trūkums visu dzīvi. Man palika kauns, es atvainojos. Vairs nekad neko nekomentēju par citu izskatu. Nevar zināt kam kas cauri gājis. Autore, nevajag raudāt par citu cilvēku stulbumu un nezināšanu. Vari atbildēt: hriniska slimība. Viss. Cik saprotu, tu esi laimīga, tu vari staigāt, runāt.. neviens nav supermodele. Man ir šķība mugura, fizioterapeits pateica, ka tā saaugusi un ja nesāp, labāk neoperēt, neaiztikt, lai paliek kā vizuāls defekts. Nu un ko es tur varu darīt, neko. Tā nav tava vaina un tā nav mana vaina. Pucējies, smaidi, iepazīsties ar cilvēkiem un zini, tu esi varone, tas, ka tu vari pateikt savu diagnozi kaut kādā ziņā ar lepnumu, tas var būt tavs spēks. Esi pateicīga sev, savam ķermenim. Saki: jā, man ir grūti izdarīt to un šo, bet es varu izdarīt miljons citas lietas. Es nevaru paslēpot. Bet es varu dejot. Tu neesi tizla, tu esi izdzīvotāja. Jā, tev ir diagnoze, bet tu vari to pateikt ar lepnumu. Kad skatījos paralimpiskās spēles, es raudāju, cik tie cilvēki ir skaisti un stipri.

Papildināts 27.07.2023 00:54:

Ja es justu, ka pret mani kāds paliek rupjš, es arī paliktu rupja. No sērijas: kad tavs bērns paliks par invalīdu, tu arī ņirgsi un liksi skriet pret kalnu viņam? Dažreiz cilvēki ir stulbi un kamēr ar bomi pa galvu neiedod, tikmēr nepielec. Ja kāds no rupekļiem ir no draugu, paziņu loka, iesaku distancēties, priekš kam tādi draugi. Lai iet bekot. Es apbrīnoju tādus spēcīgus cilvēkus kā tevi. Dažreiz citiem nav kauna norādīt uz lieko svaru vai krunkām, kas ir cilvēciskas lietas. Domā, man spogulis mājās nav, neko jaunu nepateici. Nezinu. Ignorēt, sūtīt dirst, izglītot. Pēc sajūtām. Varbūt ir kāda Facebook grupa pieaugušajiem ar tavu diagnozi, tā teikt meklēt atbalstu un draudzības starp savējiem? Tev ir bērni, tu esi dzemdējusi, tu esi brīnums!


Sevorane

Ninjago
Nu stulba zoss tā tava kolēģe. Lai iet bekot.

Bet es vakar tieši piefiksēju, ka arī blenžu. Vienas dienas laikā 3 reizes. 1.gāja meitene ar palielu dekoltē. Neredzēja, ka blenžu, jo skatījās telefonā, 2.kad braucu pāri tiltam, gāja kaut kāds pakistānietis iespējams ar pagaru bārdu un tādu dīvainu cepurīti un plandošu apmetni 3.iebraucot mūsu pilsētā gāja pa ceļu meitene un blakus puisis ratiņkrēslā ar kājām līdz ceļiem. Nu es pētīju. Viņi neredzēja, bet tad saprotu, ka tas tā ir, ka cilvēki pamana atšķitlrīgo. Protams, ja viņi redzētu, es neblenztu. Bet ko tur var padarīt? Nu neko. Tādiem iesmējējiem jāizdomā kaut kādas standartfrāzes, vislabāk ar drusku humoriņa. Bet teikt - ko teiksi, ja tev bērns tāds paliktu, gan nav feini man liekas.

Vēl es domāju, es tagad neiropātijas dēļ nejūtu pēdas, tad nu es braucu ar baigo distanci no citas mašīnas. Zinu, kā vīrs besās uz ielām,kad redz šitās distandes ievērotājus. Es viņam saku tagad - tu nekad nevari zināt, vai tam cilvēkam kas nekait.

Papildināts 27.07.2023 06:23:

Kā arī saprotu, ko gribēji šai atbalsta grupiņā. Lai tevi pažēlo, nu vajag dažreiz. Īsti te neviens nežēloja. Es reāli jūtu tev līdzi, jo tas ir papildus slogs un dod pa nerviem. Bet nevajag noraidīt psihologa ieteikumus. Tev kā reiz ļoti vajadzētu. Es pat teiktu psihoterapeita, ja finanses atļautu. Reāli neviena mamma, ne draudzene tev nepalīdzēs. Ar viņām tik var norunāt sāpi nost, vet tur vajag citu. Varbūt pat nav baigi jārakājas visā sāpīgajā, kaut terapijā to dara, uzplēš brūces, rētas, jo tā vajag, lai sadzītu tur viss tā, ka nesāp. Bet ir arī tāda opcija, kā atbalstošā psihoterapija.

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18436641