Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Veselības problēmas-sabiedrības reakcija

Ninjago

Rosalia

maigazaiga
Ir ir nelāgi, bet nu...daži domā ka tik apaļigajiem ir problēmas, bet nu tievie ar dabūn dzirdēt gana daudz...
Ui, savu porciju dabū visi, kuri kaut kādā veidā izkrīt no vienīgā pareizā izskata rāmīša. Gan tievie, gan resnie, gan īsie, gan garie. Mani tepat cālī viena nosauca par resnu cūku. I pat nevar nekad neredzētai cālenei neko pateikt pretī, ja nu viņa tiešām ir pati daile.


Vispār, ir grūti saprast, kā vajag pareizi reaģēt, ko teikt vai tieši pretēji - neteikt, nevaicāt cilvēkam, kam ir redzami kādi traucējumi. Domaju, tas saistīts ar mūsu mentalitāti, jo mēs esam diezgan aizvērti. Es arī ja redzu cilvēku ar redzamiem traucējumiem, ka viņam kaut kas grūti iet vai man no malas parādās jautājums, vai, piemēram, nevajadzētu palīdzēt, bet neesmu pārliecināta vai bail likt viņam kaut kā slikti sajusties. Skatos, jo es arī negribu uzbāzties, tādā veidā varbūt viņu apvainojot. Piemēram, kafejnīcā sēž cilvēks viens pats, viņam ļoti trīc rokas, tā kā viss šlakstās un mutē trāpa varbūt ceturtdaļa karotes. Ko darīt? Piesēsties blakus un piedāvāt viņu pabarot (pieaudzis cilvēks!) vai sēdēt pie blakus galdiņa uz izlikties neredzam, ka viņam tas ēdiens uz visām pusēm tur iet? Saku to kā mamma 2 īpašiem bērniem, abiem nesaistīti, iegūti traucējumi. Fiziski traucējumi, vienam no bērniem BCT. Jau laicīgi domāju, kā bērnus audzināt, lai viņiem nav kompleksu vai sajūtas, ka viņi ir sliktāki dēļ saviem traucējumiem. Bet vienlaikus arī prast palūgt apkārtējiem palīdzību, ja to vajag. Jo cilvēki atsaucas, bet viņi reizēm kautrējas paši to piedāvāt, un tad vēro. Vecākais pieklibo, valkā ortozes un sanāca, ka sāka valkāt vasarā un septembri bija mazliet bail iet uz skolu, kada būs reakcija no klasesbiedriem. Es viņam ieteicu mierīgi reaģēt uz jautājumiem, jo tie ir normāli, bērni sevišķi nefiltrē ko saka un viņiem ir zinkārība, jo visticamāk, ortozi nemaz redzējuši nav. Teicu, lai atbild mierīgi, it kā par laika apstākļiem kāds paprasītu, nevis ar tekstiem "kas Tev par daļu" , "vai nav vienalga"utt. Protams, jautājumi bija, viņš pateica, ka tagad ortozes jānēsā, jo viņam tur tas un tas, parādīja savu ortozi, kāda viņa izskatās, klasesbiedri papētīja, uzdeva sev interesējošos jautājumus un viss. Klasesbiedri ziņkārību apmierināja un vispār nekādu problēmu. Pamatskolas sākuma posma klase. Man arī liekas, ka ja paši vecāki un īpašie bērni/pieaugušie reaģēs mierīgāk pret jautajumiem, jo normālāk tās īpašās vajadzības liksies sabiedrībai, tam apkārt nebūs tāds "tabū". Man arī reizem besī, ja kāds par manu otru bērnu, kam BCT un redzamāki traucējumi, uzdod kaut kādus netaktiskus jautājumus, bet cenšos mierīgi atbildēt, lai nav tā, ka šos cilvēkus vnk ignorē, jo nezina ko drīkst/nedrīkst prasit, ka neuzrēc virsū. Jo tas viss veido attieksmi. Mans bērns ar BCT staigā ar palīgierīci. Ejam pa parku, pretī nāk mana bijusī klases audzinātāja, gribēju sasveicināties, bet pilnīgi redzams, ka viņa skatās uz pretējo pusi, lai nebūtu jāskatās uz manu bērnu, kas iet ar savu palīglīdzekli (viņai 55+, vecā paaudze) Tas varētu patikt varbūt autorei, ka uz viņu neraugās bet speciāli garāmgājēji skatās kaut kur citur tiklīdz ar acs kaktiņu redz un nojauš, ka cilvēkam kādas problēmas, jo negrib viņam justies neērti. Taču mani gan tas reizēm nedaudz sāpina, ja to dara kada paziņa.... saprotu, ka nezina kā reaģēt utt, bet nu, nav forši. Bet nedusmojos, it kā saprotu. Cenšos mācīt saviem bērniem nekaunēties par sevi, savām fiziskajām spējām. Jaunākais vēl nesaprot, bet vecākajam arī mācu normāli reaģēt uz cilvēku jautājumiem/ziņkārību, jo tā atbilde atpakaļ veido attieksmi pret tādiem cilvēkiem in general. Mums tikai pēdējos gados šī situācija uzlabojas, ka šie cilvēki vispār tiek apzināti, viņu vajadzības. Jaunā paaudze aug saprotošāka un pieņemošāka, bet viņi ir arī iespējams brīvāki ar saviem jautājumiem, bet diezgan pieklājīgi. Vecākā paaudze pēc maniem novērojumiem, gan mēdz būt ļoti netaktiski, gan ar jautājumiem, gan komentāriem, bet jāstrādā ar to "jauno" galu vairāk, nākamajām paaudzēm un tie vecie vnk jāsaprot, viņu laikos invalīdi pa lielam nebija. Nu, vismaz ne sabiedrībā, darbā, skolā.

Ir visādi.

Pirmkārt, ir labi, ka ir šāda grupa, citādi sajūta, ka citiem būtu ērtāk, ja tu būtu neredzams.

Es no tiem, kam "neredzamās" problēmas, autoimūni brīnumi, ko apārstēju, bet tad sākās long covid - otro gadu mēģinu atdabūt atpakaļ savu dzīvi.

Lasu ASV ārstu portālu - pārsteidz tas, ka viņi ļoti daudz runā par garo kovidu, sekām, ka pacienti cenšas cīnīties par kompensācijām - viņi ir daļēji zaudējuši darbaspējas. Turklāt tiesas ir ne par knapu, un kāda viņiem pašapziņa un spēja grupēties... Šeit nekā tāda nav, jāceļ ekonomika, karš, tikko sākās karš, kovida karantīnas saruka līdz minimum minimorum.

Mani vienā darbavietā mīļi palūdza doties projām (kamēr biju ar sl.lapu, sen bija vietā citi) un paziņoja, ka šādi žēlot sevi nevar. Labi, ka tā nebija vienīgā profesija un aiz muguras bija veiksmīga darba pieredze, tāpat pašapziņa pāris mēnešus vismaz bija grīdā. Tā ka varu saprast.

Ir, ar ko var runāt par veselības lietām, ir, kas to izsmies vai nu atklāti, vai klusināti un aizmuguriski (un tas, manuprāt, vēl ļaunāk, ir arī piedzīvots).

Un ir trešie, kas noliegs padomjlaiku stilā vai pārmetīs sevis žēlošanu a la "kas būs, ja visi tagad sāks šitā darīt "..

Apbrīnoju, ka ir cilvēki ar tik stabilu pašapziņu kā mans kolēģis - nebaidās nolikt pie vietas, ja redzams, ka kāds nesaprot robežas. Es līdz šim biju klusētāju pusē un bieži jutos vainīga par saslimšanām. Un, jo vainīgāka jutos, jo vairāk kauninātājus tas pievilka; kā arī - piekrītu par to, ka daudzi meklē iespēju izcelties. Uz melna fona pelēks arī gaišs izskatās..

Bet vainošana un arī pastulbi (nederīgi un neempātiski) padomi jau nerisina problēmu, tas liek hroniski stresot, turpināt vainot sevi (= čakarēt imūnsistēmu) un patiesībā - atbīdīt labu, konstruktīvu risinājumu uz vēlāku laiku.

Varbūt ir jāskenē, kurš cilvēks tās robežas nesaprot, un tad jāpasaka tā, lai saprot. Tikai bez gariem skaidrojumiem. Jā, sanāk, ka tā mēs izglītojam tos veselos. Un tāpat atradīsies kāds, kas teiks "pati vainīga". Taču to nevajadzētu tā atstāt, bet atbāzt atpakaļ....varbūt ļaudis vispār nesaprot, ka kādam iebradājuši dvēselē, un vismaz apstāsies nākamajā reizē un mazliet apdomāsies, vai tiešām vajag.

(Man, piemēram, tādēļ, ka zaļā jaunībā ņēmu galvā dažādus cītīgus kritizētājus, ir ierobežota dzīves kvalitāte, jo nokavēju vairākas būtiskas lietas, un to laiku neviens neatdos. Kamēr kritizētāji - es reiz saņēmos un pajautāju, ko viņi tā darīja. Reakcija - "Ak, vai tiešām es tā pateicu? Nezināju, ka tev tas tā pieķērās.." )



Nikere
Jau laicīgi domāju, kā bērnus audzināt, lai viņiem nav kompleksu vai sajūtas, ka viņi ir sliktāki dēļ saviem traucējumiem.

Tu esi super mamma. Tur jau tā lieta, ka ar bērniem ir jārunā par viņu "atšķirību", jāiedrošina nebaidīties, nekautrēties un justies mīlētiem. Laikam jau man bērnībā pietrūka visas šīs "psiholoģiskās" sarunas un morālais atbalsts no vecākiem. Piedzimu 80-tajos. Mammai nepatika runāt par šīm lietām. Viņa bija laba mamma, veda pie ārstiem, darīja visu kā vajag, bet tieši sarunas un pateikt - tu man esi pati skaistākā un labākā..tas nebija. Tāpēc izaugu ar pazeminātu pašvērtējumu.Gan jau tā mana vaina nav tik briesmīga kā tas ķīsēlis manā galvā.


Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18436641